Nesen Igaunijas kompānija "Elering" vērsās pie Krievijas un Baltkrievijas ar lūgumu steidzami palielināt elektroenerģijas padeves apjomu uz Baltijas valstīm, pārsvarā – uz Lietuvu, portālā RIA Novosti stāsta Sergejs Savčuks.
Lieta tāda, ka reģions saskāries ar akūtu elektroenerģijas deficītu, vienas megavatstundas cena biržā "Nord Pool" nesen pārsniedza 600 eiro, un pagaidām kristies pat nedomā.
Daiļrunīgs fakts – Krievijas kompānija "Inter RAO" jau piekritusi palīdzēt. Krievijas ražotāji gatavi palielināt piegādes līdz 1 GWh, proti, desmitkārt, jo patlaban padeve uz Baltijas valstīm nepārsniedz 100 MWh.
Krievijā, pamatīgi saskatījušies Lietuvas, Latvijas un Igaunijas demonstratīvo rusofobiju, droši vien ir neizpratnē, lasot tādas ziņas: kāpēc vajadzētu palīdzēt tiem, kas sava valstiskuma pamatos liek naidu pret visu krievisko. Būtu muļķīgi noliegt Baltijas politiskās un visas pārējās tendences, tomēr, kā tas gandrīz vienmēr gadās ģeopolitiskajās spēlēs, situācijā ir vairāki līmeņi, tālejošas sekas, toties vienkāršu risinājumu nav.
Šķiet, vajadzēs sākt ar īsu ceļojumu pagātnē – tas ļaus izprast kopainu un spēles dalībnieku dispozīcijas īpatnības.
Baltijas valstis ceļā uz Eiropas Savienību, pūloties pierādīt savu izcilo lojalitāti, pildīja burtiski visas Briseles prasības. Rezultātā pasliktinājās attiecības ar Maskavu, sākās vēstures sagrozīšana, pats galvenais – Baltija sāka pašnāvniecisku eksperimentu, saraujot enerģētiskās saiknes ar Krieviju un Baltkrieviju.
Jāpiebilst, ka Baltijas trijotnē īpaši radikāla bija Lietuvas politika un kurla pret saprāta balsi un fizikas likumiem. Ko vērts, piemēram, ir demonstratīvais lēmums slēgt Ignalinas atomelektrostaciju Lietuvas, Latvijas un Baltkrievijas robežu krustcelēs. AES bija stratēģiska nozīme ne tikai tāpēc, ka tā garantēja nacionālo enerģētisko neatkarību – tā pat ļāva eksportēt elektroenerģiju. 2000. gadu sākumā Ignalinas AES ražotā elektrība maksāja nepilnus divus eirocentus par kilovatstundu, bet patērētājiem to pārdeva vismaz par desmit. No turienes elektrība pa īsāko ceļu tika padota uz ziemeļiem – uz Latviju un Igauniju. Brisele, aizbildinoties ar padomju reaktoru iedomātu nedrošību, pieprasīja slēgt staciju. Viļņa bez iebildumiem paklausīja, ignorējot IAEA slēdzienu, kas melns uz balta vēstīja: Ignalinas AES reaktori RBMK-1500 ir paši drošākie Eiropā. Lietuviešu AES otrais energobloks uz visiem laikiem apstājās 2009. gada decembrī.
Tālāk gāja vēl labāk. Politika aizvien dziļāk līda iekšā enerģētikas jautājumos, pie tam ignorējot jebkādu veselo saprātu un ekonomiku. Atkal pati aktīvākā izrādījās Lietuva.
2017. gadā Igaunija atteicās no Krievijas elektroenerģijas importa, ko piegādāja no Ļeņingradas AES. Tobrīd uzņēmums izmantoja RBMK-1000 tipa reaktorus, kas nevarēja manevrēt ar jaudas apjomiem. Radās elektroenerģijas pārdaudzums, īpaši spilgti redzams ziemas periodā. Tiesa, Krievija ātri atrisināja problēmu, novirzot padevi uz galvaspilsētu un Maskavas apgabalu. Pie tam Igaunija, gan atteikusies no importa, tomēr saglabāja energotilta EPL no Pleskavas puses. Katram gadījumam.
Kad Baltkrievija sāka AES būvdarbus Astravjecā, Lietuva sarīkoja ilgu histēriju – tā biedēja visu Eiropu un pati savus pilsoņus ar garantētu tehnogēno katastrofu, īsi sakot – ar otru Černobiļu. Ko vērta bija joda tablešu izdalīšana pierobežas rajonos un aizliegums iepirkt elektrību no Baltkrievijas. Nesen Viļņa vienpusējā kārtībā pārtrauca elektroenerģijas importu no Krievijas un Baltkrievijas.
Viss jau būtu labi, tikai lietuvieši rupji pārkāpa Eiropas enerģētikas biržas "Nord Pool" noteikumus, kurā Krievijas "Inter RAO" un BelAES tirgojas absolūti atklāti un legāli, turklāt (tas ir pats galvenais) apdraud savu kaimiņu enerģētisko drošību.
Reģiona fiziskā karte līdz ar enerģētiskā loka BRELL (Baltkrievija, Krievija, Igaunija, Lietuva un Latvija) shēma teicami demonstrē gan Padomju Savienības enerģētiķu ieceri, gan pašreizējo stāvokli.
Lieta tāda, ka Lietuvas PSR tika galvenās tranzīta maģistrāles loma, - tā sedza abu pārējo Baltijas republiku vajadzības. Lietuvā ienāca četri energotilti: no Grodņas, divi no Molodečno (Baltkrievijā) – V-veida atzarojumi uz Viļņu un Ignalinu, arī maģistrāle no Polockas veda uz Ignalinas mezglu. Salīdzinājumam: uz Igauniju bija izbūvētas divas maģistrāles (no Kingisepas un Pleskavas), bet uz Latviju – viena.
Iedzīvojoties Eiropas tautu saimē, Baltija praktiski atteicās no Krievijas elektrības importa, iesaldēja lielāko daļu energotiltu un atstāja tikai vienu piegādes "logu" – Lietuvā. Kāpēc tā? Šo jautājumu nāktos uzdot Latvijas un Igaunijas valdībām. Jāpiebilst, ka Lietuvu savas enerģētiskās drošības garanta lomā izraudzījās arī Polija, vēl viens hronisks rusofobs Eiropas politiskajā arēnā. Polijas ziemeļaustrumu apgabali, kur nav nevienas pašmāju elektrostacijas, saņēma enerģiju pa kabeli no Zviedrijas. Zemūdens kabelis "Nord Balt" ved uz Klaipēdu un tālāk – uz dienvidiem – par lielu prieku poļu patērētājiem.
Visa šī sarežģītā un nestabilā shēma šā un tā strādāja līdz šim gadam. Pēc tam kā pērkons no skaidrām debesīm nāca vispasaules krīze, energonesēju cenas cēlās līdz debesīm un pirms paša ziemas sākuma lika pieaugt elektrības un siltuma ražošanas izmaksām.
Ainu papildināja ilgstošais sausais rudens – ūdens līmenis upēs Somijā un Zviedrijā strauji kritās. Vietējie mediji ziņoja, ka ūdens pieplūdums atsevišķos rajonos saruka par 30-40%, tāpēc elektroenerģijas ražošanas apjomi hidroelektrostacijās strauji saruka. Pašlaik zviedriem un somiem nav nekādas vēlēšanās domāt par Baltijas un Polijas glābšanu, vajadzētu vismaz savu patēriņu segt. Deficīts ir tik liels, ka zviedri atkal ieslēguši šausmīgi neekoloģisko mazuta elektrostaciju Karlhamnē, bet Somija maksimāli palielināja elektrības piegādes no Krievijas. Tās pašas kompānijas "Inter RAO" atskaites liecina, ka līdzstrāvas pieslēgums Viborgas rajonā strādā ar maksimālu spriegumu.
Lai parādītu, kā atšķiras Krievijas un Eiropas pieeja savu interešu nodrošināšanai, pieminēsim arī jau par leģendu kļuvušo AES "Olkiluoto". Somija iepirkuma organizācijas procesā atteicās no Krievijas "Atomstroieksport" pakalpojumiem, kas piedāvājās uzbūvēt staciju un aprīkot to ar reaktoriem VVER-1000. Somija izvēlējās kompāniju "Areva" (Francija) ar tās reaktoru EPR. Būvdarbi sākās 2004. gadā un turpinās vēl aizvien – 17 gadus! Projekta izmaksas no sākotnējiem trim miljardiem dolāru pieaugušas līdz desmit miljardiem. Eiropas mediji sausi stāsta, ka, iespējams, 2022. gada pavasarī tiks saņemta licence degvielas ielādei. Tas gan vēl nav droši zināms.
Taču atgriezīsimies pie sarunas sākuma. Aina Kestere no "Elering" izteicās pietiekami atklāti, lai kļūtu saprotams, kādā strupceļā Baltija ir ieskrējusi pati pēc savas gribas. Igaunija un Latvija pūlas atrisināt "Lietuvas jautājumu", proti, lauzt gadu desmitos veidoto praksi, kuras ietvaros Viļņa ieņēmusi tādas ziemeļukrainas pozīcijas. Absolūta nespēja vienoties, loģikas un ekonomikas noniecināšana pat par ļaunu sev un partneriem, kuri ir atkarīgi no tranzīta cauri konkrētai valstij.
Labi, lai jau būtu. Krievija pavēros, kā Rīga un Tallina karos ar pašu audzētu pūķi. Pie viena papildinās savu budžetu un uzskatāmi demonstrēs – BRELL lokam alternatīvas nav.