Nesen Maskava informēja, ka sadarbība ar NATO militārajā un civilajā sfērā ir pilnībā pārtraukta, portālā Sputnik Igaunija atgādināja Aleksandrs Hroļenko.
Krievijas ārlietu ministra Aleksandra Gruško galvenās tēzes ir sekojošas:
— NATO pastāvēšanas ideoloģija saglabājusies nemainīga kopš alianses dibināšanas 1949. gadā: "Noturēt amerikāņus Eiropā, krievus – ārpus Eiropas, bet Vāciju – zem Eiropas", taču nav iespējams risināt mūsdienu problēmas uz tamlīdzīgu principu bāzes;
- NATO iestājusies iekšēja nestabilitāte pirms krīzes Ukrainā 2014. gadā – paplašināšanās politika ir sevi izsmēlusi, un šodien daudz kas tiek darīts ASV interesēs un pēc ASV gribas;
— NATO ģeopolitisko "sasniegumu" sarakstā ir izkropļotas un pussagrautas valstis Eiropā, Āfrikā, Tuvajos Austrumos, Centrālāzijā (Dienvidslāvija, Lībija, Irāka, Afganistāna), pie tam atjaunojas aukstā kara laiku retorika un militārās ieceres;
— Amerikāņu acīs NATO ir sekmīgs starptautiskais instruments sabiedroto kontrolei un pakļaušanai, prettiesisku darbību (ASV agresijas) leģitimācijai un atbildības sadalīšanai starptautiskajā arēnā;
— Alianse ļauj Vašingtonai monetizēt ASV militāro klātbūtni Eiropā, kur sabiedrotie ir piespiedu kārtā pievērsušies aizsardzības izdevumumiem 2% apjomā no IKP, turklāt eiropiešus gaida maksa par ASV spēku uzturēšanos (150% apmērā no reālajiem izdevumiem);
— Radot "mākslīgu pieprasījumu" pēc ieročiem, ASV militāri rūpnieciskais komplekss saņem no pircējiem Eiropā 100 miljardus dolāru gadā;
— Pretēji 1997. gadā parakstītajam Krievijas un NATO Pamataktam, turpinās alianses bruņojuma noliktavu celtniecība jauno dalībvalstu teritorijā, un pēc infrastruktūras rakstura iespējams spriest par tās mērķi;
— Alianses militārā plānošana ir pielāgota intensīvam konfliktam ar vienlīdz spēcīgu pretinieku, un pat "aukstajā" konfrontācijā pieaug netīšu "karsto" incidentu risks;
— Būtiski aktivizēta NATO spēku darbība Baltijas un Melnās jūras reģionos, kur norit vērienīgas mācības. Tajās tiek piesaistīti stratēgiskie līdzekļi (kodolieroču nesēji), apgūta kodolbrīvo valstu dalība bloka manevros ar kodolieročiem.
Aleksandrs Gruško piezīmēja: "Bija situācija, kad mūsu attiecības pārtrūka – 1999. gadā sakarā ar NATO spēku uzbrukumiem Dienvidslāvijā, 2008. gadā pēc konflikta Dienvidosetijā. Tagadējā krīze nav pirmā, taču pati ilgstošākā... NATO ir aizgājusi pārāk tālu konfrontācijas saasināšanā ar Krieviju, un pagaidām nav saprotams, kad un kur veselais saprāts gūs virsroku."
Sliktāk nevar būt
Tamlīdzīgi, ļoti saturīgi Krievijas Ārlietu ministrijas izteikumi nav nejauši, tie demonstrē valsts stingro viedokli un gatavību atbalstīt vārdus ar darbībām. Situācijas konsekventā analīze un ultimatīvais vērtējums atsoguļo Maskavas milzīgo vilšanos par ilgstošo turbulenci attiecībās ar aliansu un ASV.
Ja partneri nesaprot pa labam un netic hiperskaņas raķetēm vai Armagedonam, ko nes "Poseidon", perspektīvā vīd Krievijas spēku neizbēgama piespiedu demonstrācija. Iespējams, kaut kas līdzīgs Karību krīzei. Pie tam Vašingtonas un Briseles pašpārliecinātajiem stratēģiem ir jāizjūt, kāds aukstums dveš no bezdibeņa, kura malā viņi stāv. Pat ņemot vērā militārās konfrontācijas padziļināšanās risku, Krievijai vairs nav gandrīz nekādu citu variantu. Visi "maigā spēka" līdzekļi ir izsmelti, un pat scenārijs, kas ļaus Luganskas un Doņeckas iedzīvotājiem vienkāršotā kārtībā pāriet Krievijas pilsonībā, problēmas nemazinās. Kremļa kapitulācija ir neiespējama.
Krievijas un NATO spēku militāra konflikta draudi Eiropā pastāvīgi pieaug.
No vienas puses, alianse ļauj "sadalīt uz visiem" atbildību par neleģitīmu agresiju (kā tas agrāk notika Afganistānā, Irākā, Lībijā, Sīrijā, Dienvidslāvijā un citās valstīs). no otras puses "jaunie eiropieši" ilgojas pēc cīņas (vismaz tā viņi apgalvo), divi "džokeri" – Gruzija un Ukraina – tāpat nepažēlos savu pilsoņu dzīvības "svētajā karā". Viņi cietīs lielākos zaudējumus Krievijas frontē. Ja izdosies izvairīties no kodolieroču fāzes konfliktā, cilvēces "zelta miljards" gandrīz neko nezaudēs.
Krievijai naidīgā NATO būtība ir acīmredzama. Tālākas paplašināšanās plāni uz Ukrainas un Gruzijas rēķina ir "sarkanā līnija", kuru pārkāpjot neizbēgami dažādas intensitātes militārie konflikti Melnās jūras reģionā (atsauksim atmiņā "treniņus" – incidentu Kerčā), Dienvidkaukāzā (2008. gada augusts neko nav iemācījis, alianses aktivitāte saglabājas), Baltijas valstīs (tur ir Kaļiņingrada – "skabarga" NATO acīs) un Baltkrievijas Republikā (sabiedroto saistības). Jā, gandrīz visā NVS teritorijā gribot negribot nāksies ar ieročiem rokās izvēlēties starp Kolektīvās drošības līguma organizāciju un NATO. Pie tam teritoriālās (nacionālās) pretenzijas vairosies, PSRS atlūzas kontrolēti sašķīdīs pēc Dienvidslāvijas scenārija.
Nodomi ir nopietni – to apliecina ASV stratēģisko bumbvedēju B-52 nesenie manevri Baltijas reģionā, "operācijas plaša spektra globālo uzdevumu risināšana" mācības, pareizāk sakot, kodoluzbrukuma imitācija Kaļiņingradas apgabalam. Krievija tādas mācības Meksikas līcī vēl nerīko, lai arī varētu.
Sadalīt Krieviju un atbildību
Pēc Krievijas ĀM paziņojuma NATO demonstratīvi noraizējās par mijiedarbības deficītu, taču drīzāk gan par to, ka nespēj aprēķināt Maskavas darbības. Briselē kārtējo reizi uzsvēra, ka dialogs ir svarīgs savaldīšanas elements. Tamlīdzīgi izteikumi ir regulāri, un ar realitāti tiem nav ne mazākā sakara.
Piemēram, NATO vadības pārstāvji atteicās no iespējas piedalīties VIII Starptautiskās drošības konferencē Maskavā. Droši vien, Vašingtona būs aizliegusi.
Atsevišķi alianses locekļi lolo ilūzijas, un France 24 citē Īvu Boijē, Stratēģisko pētījumu fonda (Fondation pour la recherche stratégique) zinātnisko līdzstrādnieku: "Neviena NATO valsts nesmiesies par krieviem Melnajā jūrā... Tā ir otrā lielākā kodollielvalsts pasaulē."
Vēl viens interesants novērojums: "Visa Azovas jūras piekraste pieder Krievijai. Tikpat labi varētu pieprasīt, lai amerikāņi turētos tālāk no Meksikas līča." Vašingtona un Brisele diezin vai ņems to vērā, bet Pentagons gatavojas rīkoties Eiropā patstāvīgi.
ASV un NATO jau sen plāno Krievijas valstiskuma demontāžu. Piemēram, amerikāņu ietekmīgā politiskā avīze The Hill publicēja atklāsmi "Krievijas sabrukuma kontrole". Eiropas politiskas analīzes centra (CEPA) vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Janušs Bugaiskis detalizēti aprakstīja, kas jādara, lai sakurinātu etniskos konfliktus Krievijas teritorijā un panāktu valsts sairumu: "Lai vadītu sairuma procesu un mazinātu konflikta iespēju, kas izietu aiz valsts robežām, Rietumiem jāizveido sakari ar dažādiem Krievijas reģioniem un jāveicina to miermīlīga pāreja pie valstiskuma." Pie tam NATO "jānodrošina Krievijas kaimiņu drošība tās sarituma gadījumā".
Iespējams, par konkrēto ekstrēmistu Bugaiski jau ir ieinteresējusies KF Izmeklēšanas komiteja un Interpols, taču tādu "domātāju" Rietumos ir daudz. Bet zināšanu par Krieviju ir maz. Lūk, kur slēpjas alianses problēma.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.