RĪGA, 19. jūnijs — Sputnik. 75 gadi ir pagājuši, kopš beidzies Lielais Tēvijas karš. Šajā laikā izaugušas vairākas paaudzes. Mainījusies planētas politiskā karte. Nav Padomju Savienības, kas izcīnīja grandiozu, graujošu uzvaru pār nacismu, izglāba visu pasauli. Arī paši kara notikumi pat tā dalībniekiem ir atkāpušies tālā pagātnē. Bet kāpēc tad Krievijā 9. maijs ir paši galvenie svētki, bet 22. jūnijā dzīve it kā apstājas, un kamols kāpj kaklā?
Pieņemts teikt: karš atstājis dziļas pēdas katras ģimenes vēsturē. Aiz šiem vārdiem ir miljoniem cilvēku dzīvības, viņu ciešanas un zaudējumu sāpes. Lepnums, patiesība un piemiņa.
Maniem vecākiem karš nozīmē baismīgas mokas blokādes ielenktajā Ļeņingradā, kur mira mans divus gadus vecais brālis Vitja, kur tikai brīnumainā kārtā izdzīvoja mana mamma. Tēvs aizgāja brīvprātīgajos sargāt dzimto pilsētu – tāpat kā miljoniem padomju pilsoņu. Cīnījās "Ņevas laukuma" placdarmā, bija smagi ievainots. Jo tālāk atkāpjas tie gadi, jo vairāk gribas aprunāties ar vecākiem, uzzināt kaut ko vairāk par viņu dzīvi kara laikā. Taču tagad vairs neko pavaicāt nevar, tāpēc es svēti glabāju savā sirdī sarunas par to ar tēti un mammu, viņu skopās emocijas.
Man un maniem laikabiedriem ir svarīgi, lai mūsu bērni, mazbērni, mazmazbērni saprastu, ar kādiem pārbaudījumiem un mokām sastapās viņu priekšteči. Kā, kāpēc viņiem izdevās izturēt un uzvarēt? No kurienes radās viņu patiesi dzelžainais gara spēks, kas pārsteidza un sajūsmināja visu pasauli? Jā, viņi aizstāvēja savu māju, bērnus, tuviniekus, ģimeni. Tomēr visus vienoja mīlestība pret Dzimteni, pret Tēvzemi. Šīs dziļās, personiskās jūtas visā pilnībā atspoguļotas pašā mūsu tautas būtībā, kļuvušas par noteicošajām tās varonīgajā, pašaizliedzīgajā cīņā pret nacistiem.
Bieži izskan jautājums: kā izturēsies tagadējā paaudze, kā rīkosies kritiskā situācijā? Manu acu priekšā ir jaunie ārsti, medmāsas, dažkārt pat vakarējie studenti, kuri šodien dodas "sarkanajā zonā", lai glābtu cilvēkus. Mūsu karavīri, kuri stāvēja uz dzīvību un nāvi cīņā ar starptautisko terorismu Ziemeļkaukāzā, Sīrijā, - pavisam jauni cilvēki! Daudzi leģendārās, nemirstīgās 6. desanta rotas puiši bija 19-20 gadus veci. Tomēr viņi visi parādīja, ka ir mūsu Dzimtenes karavīru varoņdarba cienīgi, kuri to nosargāja Lielajā Tēvijas karā.
Tāpēc esmu pārliecināts, ka Krievijas tautu raksturā ir izpildīt savu pienākumu, nežēlot sevi, ja to prasa apstākļi. Pašaizliedzība, patriotisms, mīla pret dzimto māju, pret ģimeni, pret Tēvzemi – arī mūsdienās šīs vērtības veido Krievijas sabiedrības fundamentu, kodolu. Patiesībā uz tām lielā mērā balstās mūsu valsts suverenitāte.
Tagad mums ir parādījušās jaunas tradīcijas, ko radījusi tauta, tādas kā "Nemirstīgais pulks". Tas ir mūsu pateicīgās piemiņas gājiens, dzīvā paaudžu saikne. Miljoniem cilvēku iziet gājienos ar savu tuvinieku fotogrāfijām, kuri aizstāvēja Tēvzemi un sakāva nacismu. Tātad viņu dzīvība, viņu pārbaudījumi un upuri, viņu Uzvara, ko viņi nodevuši mums, nekad netiks aizmirsti.
Mēs esam atbildīgi par pagātni un nākotni – mūsu pienākums ir darīt visu, lai nepieļautu baismīgo traģēdiju atkārtošanos. Tāpēc uzskatu par savu pienākumu publicēt rakstu par Otro pasaules karu un Lielo Tēvijas karu. Ne vienu vien reizi esmu apspriedis šo ieceri sarunās ar pasaules valstu līderiem, saskāries ar viņu sapratni. Pērnā gada nogalē, NVS valstu vadītāju samitā bijām vienisprātis: ir svarīgi nodot pēctečiem atmiņu par to, ka nacismu galvenokārt uzvarēja padomju tauta, ka šajā varonīgajā cīņā frontē un aizmugurē plecu pie pleca stāvēja visu Padomju Savienības republiku pārstāvji. Toreiz ar kolēģiem apspriedām arī grūto pirmskara periodu.
Šī saruna guva plašu atbalsi Eiropā un pasaulē. Tātad pie pagātnes mācībām patiešām jāatgriežas – tas ir aktuāls jautājums. Vienlaikus bija arī plašas emocijas, vāji slēpti kompleksi, trokšņaini pārmetumi. Virkne politiķu, kā jau paraduši, steigšus paziņoja, ka Krievija cenšas sagrozīt vēsturi. Taču viņi nespēja atspēkot nevienu faktu, nevienu minēto argumentu. Protams, ir grūti, neiespējami strīdēties ar autentiskiem dokumentiem, kuri, star citu, glabājas arhīvos ne tikai Krievijā, bet arī ārvalstīs.
Tāpēc jāturpina analizēt iemeslus, kas noveda pie pasaules kara, pārdomāt tā sarežģītos notikumus, traģēdijas un uzvaras, tās mācības – mūsu valstij un visai pasaulei. Atkārtošu vēlreiz: ir principiāli svarīgi balstīties tikai uz arhīvu materiāliem, laikabiedru liecībām, izslēgt jebkādus ideoloģiskus un politizētus spriedelējumus.
Vēlreiz atgādināšu acīmredzamu lietu: Otrā pasaules kara dziļākie iemesli lielā mērā izriet no Pirmā pasaules kara rezultātā pieņemtajiem lēmumiem. Versaļas līgums Vācijā kļuva par dziļa netaisnīguma simbolu. Faktiski runa bija par valsts izlaupīšanu, - tā bija spiesta izmaksāt rietumu sabiedrotajiem milzīgas reparācijas, kuras atņēma spēkus valsts ekonomikai. Sabiedroto spēku komandieris, franču maršals F. Fošs pravietiski raksturoja Versaļu: "Tas nav miers, tas ir pamiers uz divdesmit gadiem."
Nacionālais pazemojums lika pamatus radikālam un revanšiskam noskaņojumam Vācijā. Nacisti prasmīgi spēlējās ar šīm jūtām, veidoja savu propagandu, solot atbrīvot Vāciju no "Versaļas mantojuma", atjaunot tās agrāko varenību, taču, pēc būtības, mudināja vācu tautu uz jaunu karu. Paradoksāli, taču to tieši vai netieši veicināja rietumvalstis, it īpaši Lielbritānija un ASV. To finansisti un rūpnieki aktīvi ieguldīja kapitālus vācu fabrikās un rūpnīcās, kas ražoja militāras nozīmes produkciju. Savukārt aristokrātijas un politiskās elites aprindās bija liels skaits radikālo, galēji labējo, nacionālistisko kustību piekritēju, kas auga augumā gan Vācijā, gan Eiropā.
Versaļas "pasaules kārtība" radīja virkni pretrunu un acīmredzamus konfliktus. To pamatā bija Pirmā pasaules kara uzvarētāji patvaļīgi noformētās jauno Eiropas valstu robežas. Gandrīz tūlīt pēc to parādīšanās kartē sākās teritoriāli strīdi un savstarpējas pretenzijas, kas izvērtās par palēninātas darbības mīnām.
Viens no svarīgākajiem Pirmā pasaules kara rezultātiem bija Nāciju līgas dibināšana. Uz šo starptautisko organizāciju tika liktas lielas cerības – tā nodrošināšot ilgu mieru, kolektīvu drošību. Tā bija progresīva ideja, kuras konsekventa īstenošana būtu varējusi novērst globālā kara šausmu atkārtošanos.
Tomēr Nāciju līga, kurā vadošās vietas ieņēma uzvarētāji – Lielbritānija un Francija, nodemonstrēja neefektivitāti un noslīka tukšās runās. Nāciju līga un viss Eiropas kontinents nesadzirdēja Padomju Savienības atkārtotos lūgumus izveidot līdztiesīgu kolektīvās drošības sistēmu, piemēram, noslēgt Austrumeiropas un Klusā okeāna paktus, kas ļautu likt šķēršļus agresijai. Šie ierosinājumi tika ignorēti.
Nāciju līga nespēja novērst arī konfliktus dažādās pasaules daļās, piemēram, Itālijas uzbrukumu Etiopijai, pilsoņu karu Spānijā, Japānas agresiju pret Ķīnu, Austrijas ieņemšanu. Savukārt Minhenes sazvērestības rezultātā, kurā līdztekus Hitleram un Musolīni piedalījās Lielbritānijas un Francijas līderi, ar Nāciju līgas Padomes atbalstu tika saplosīta Čehoslovākija. Šajā kontekstā atzīmēšu, ka, atšķirībā no daudziem toreizējiem Eiropas valstu vadītājiem, Staļins neaptraipīja sevi ar personīgu tikšanos ar Hitleru, kurš tolaik Rietumu aprindās iemantoja respektabla politiķa slavu un bija gaidīts viesis Eiropas galvaspilsētās.
Čehoslovākijas sadalīšanā līdz ar Vāciju piedalījās arī Polija. Viņi jau iepriekš kopīgi izlēma, kam kādas čehoslovāku zemes tiks. 1938. gada 20. septembrī Polijas vēstnieks Vācijā. J. Lipskis informēja Polijas ārlietu ministru par sekojošiem Hitlera apliecinājumiem: "...Gadījumā, ja starp Poliju un Čehoslovākiju sāksies konflikts, ņemot vērā poļu intereses Tešinā, Reihs nostāsies mūsu [Polijas] pusē." Nacistu vadonis pat deva padomus, lai poļu darbības "sāktos... tikai pēc tam, kad vācieši ieņems Sudetu kalnus".
Polija aptvēra, ka bez Hitlera atbalsta tās uzbrukuma plāni bija lemti neveiksmei. Šeit citēju Vācijas vēstnieka Varšavā H.A.Moltkes un J.Beka sarunas ierakstu no 1938. gada 1. oktobra par Polijas un Čehoslovākijas attiecībām un PSRS viedokli šajā jautājumā. Lūk, kas tur rakstīts: "...Beka kungs... sirsnīgi pateicās par Polijas interešu lojālo traktējumu Minhenes konferencē, kā arī neliekuļotajām attiecībām Čehoslovākijas konflikta laikā [Polijas] valdība un iedzīvotāji augstu vērtē fīrera un reihskanclera pozīciju."
Čehoslovākijas sadale bija cietsirdīga un ciniska. Minhene sagrāva pat tās formālās trauslās garantijas, kas saglabājās kontinentā, parādīja, ka savstarpējas vienošanās nav neko vērtas. Tieši Minhenes sazvērestība bija faktors, pēc kura liels karš Eiropā kļuva neizbēgams.
Šodien Eiropas politiķi, it īpaši Polijas vadītāji, gribētu "noklusēt" Minheni. Kāpēc? Ne tikai tāpēc, ka viņu valstis toreiz lauza savas saistības, atbalstīja Minhenes sazvērestību, daži pat piedalījās laupījuma dalīšanā, bet arī tāpēc, ka ir neērti atcerēties: tajās 1938. gada dramatiskajās dienās tikai PSRS nostājās Čehoslovākijas pusē.
Padomju Savienība saskaņā ar savām starptautiskajām saistībām, tostarp arī līgumiem, kas bija noslēgti ar Franciju un Čehoslovākiju, mēģināja novērst traģēdiju. Savukārt Polija, ņemot vērā savas intereses, visiem spēkiem kavēja kolektīvās drošības sistēmas izvedi Eiropā. Polijas ārlietu ministrs J. Beks 1938. gada 19. septembrī to atklāti pastāstīja jau pieminētajam vēstniekam J. Lipskim pirms viņa tikšanās ar Hitleru: "... Pagājušā gada laikā Polijas valdība četras reizes noraidīja ierosinājumu pievienoties starptautiskajam līgumam par Čehoslovākijas aizsardzību."
Lielbritānija, kā arī Francija, kas toreiz bija – galvenais čehu un slovāku sabiedrotais, nolēma atteikties no savām garantijām un atdot šo Austrumeiropas valsti saplosīšanai. Ne pamest, bet gan pavērst nacistus uz austrumiem, lai Vācija un Padomju Savienība neizbēgami sadurtos un novājinātu viena otru.
Tāda bija Rietumu "samierināšanas" politika. Ne tikai attiecībās ar Trešo reihu, bet arī citiem tā saucamā Antikominternes pakta dalībniekiem – fašistisko Itāliju un militārisko Japānu. Par tās kulmināciju Tālajos Austrumos kļuva 1939. gadā noslēgtā angļu un japāņu vienošanās, kas dāvāja Tokijai rīcības brīvību Ķīnā. Eiropas lielvalstis nekādi negribēja atzīt, kādus nāves draudus visai pasaule nes Vācija un tās sabiedrotie, cerēja, ka karš tām paies secen.
Minhenes sazvērestība parādīja Padomju Savienībai, ka rietumvalstis risinās drošības jautājumus, neņemot vērā tās intereses, un ērtos apstākļos var saformēt pret PSRS vērstu fronti.
Vienlaikus Padomju Savienība līdz pēdējai iespējai centās izmantot jebkādu iespēju radīt antihitlerisku koalīciju, neskatoties uz Rietumu divkosīgo viedokli. Piemēram, no izlūkdienestiem padomju vadība saņēma detalizētu informāciju par Anglijas un Vācijas aizkulišu sakariem 1939.gada vasarā. Pievērsīšu uzmanību: tie noritēja intensīvi, turklāt gandrīz vienlaikus ar Francijas, Lielbritānijas un PSRS pārstāvju trīspusējām pārrunām, ko Rietumu partneri, gluži pretēji, apzināti vilka garumā. Šajā kontekstā pieminēšu dokumentu no britu arhīviem – tā ir instrukcija britu militārajai misijai, kas ieradās Maskavā 1939. gada augustā. Tajā atklāti teikts, ka delegācijai ir "jāturpina pārrunas ļoti lēnām", ka "Apvienotās Karalistes valdība nav gatava uzņemties detalizēti aprakstītas saistības, kas var ierobežot mūsu rīcības brīvību jebkādos apstākļos". Tāpat atzīmēšu: atšķirībā no britiem un frančiem, padomju delegāciju vadīja Sarkanās armijas augstākās militārpersonas, kam bija visas nepieciešamās pilnvaras, lai "parakstītu militāro konvenciju jautājumos par Anglijas, Francijas un PSRS militāro aizsardzību pret agresiju Eiropā".
Neveiksmīgajās pārrunās zināma loma bija arī Polijai, kas nevēlējās uzņemties nekādas saistības pret PSRS. Pat Rietumu sabiedroto spiesta, Polijas valdība atteicās no kopīgām darbībām ar Sarkano Armiju cīņā pret vērmahtu. Tikai vēlāk, kad kļuva zināms, ka Maskavā ieradies Ribentrops, J.Beks negribīgi, netieši, ar franču diplomātu starpniecību informēja PSRS: "...Kopīgu darbību gadījumā pret Vācijas agresiju Polijas un PSRS sadarbība ar iepriekš nospraužamiem tehniskajiem noteikumiem nav izslēgta." Vienlaikus viņš paskaidroja saviem kolēģiem: "...Pret šo formulējumu es neiebilstu tikai ar mērķi atvieglot taktiku, un mūsu principiālais viedoklis par PSRS ir galīgs un paliek nemainīgs."
Tādos apstākļos Padomju Savienība parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, faktiski – pēdējā no Eiropas valstīm. Pie tam tai draudēja reālas briesmas saskarties ar karu divās frontēs – ar Vāciju rietumos un Japānu austrumos, kur jau ritēja intensīvas kaujas Halhingolas upes krastos.
Staļins un viņa tuvākais loks ir pelnījis lielu skaitu taisnīgu apsūdzību. Mēs atceramies režīma noziegumus pret tautu, masu represiju šausmas. Atkārtošu vēlreiz: PSRS vadībai var daudz ko pārmest, tikai ne izpratnes trūkumu par ārējiem draudiem. Viņi redzēja, ka Padomju Savienību cenšas pamest aci pret aci ar Vāciju un tās sabiedrotajiem, un rīkojās, apzinoties reālo risku, lai iegūtu laiku, kas bija vajadzīgs valsts aizsardzības stiprināšanai.
Tagad daudz tiek runāts par toreiz noslēgto Neuzbrukšanas līgumu, un pretenzijas tiek izteiktas mūsdienu Krievijai. Jā, Krievija ir PSRS tiesību mantiniece, un padomju periods ar visiem tā triumfiem un traģēdijām ir mūsu gadu tūkstošiem ilgās vēstures neatņemama daļa. Tomēr atgādināšu arī to, ka Padomju Savienība ir devusi tiesisku un morālu vērtējumu tā saucamajam Molotova-Ribentropa paktam. Augstākās Padomes lēmumā no 1989. gada 24. decembra oficiāli nosodīti slepenie protokoli kā "personīgas varas akts", kas nekādi neatainoja "padomju tautas gribu, kas nav atbildīga par šo sazvērestību".
Tai pat laikā citas valstis nevēlas atsaukt atmiņā līgumus, ko parakstījuši nacisti un rietumvalstu politiķi. Nerunājot jau par tādas sadarbības juridisko vai politisko vērtējumu, tostarp arī dažu Eiropas politiķu kluso piekrišanu vai pat atklātu atzinību par nacistu barbariskajiem plāniem. Ko vērta ir Polijas vēstnieka Vācijā J.Lipska ciniskā frāze sarunā ar Hitleru 1939. gada 20. septembrī: "...Par ebreju jautājuma atrisināšanu mēs [poļi] uzstādīsim viņam lielisku pieminekli Varšavā."
Mēs nezinām arī to, vai ir bijuši jebkādi "slepenie protokoli" un pielikumiem dažādu valstu līgumos ar nacistiem. Atliek tikai "ticēt uz vārda". Piemēram, vēl joprojām nav atslepenoti materiāli par Lielbritānijas un Vācijas slepenajām pārrunām. Tāpēc aicinām visas valstis aktīvāk turpināt savu arhīvu atvēršanas procesu, publicēt iepriekš nezināmus pirmskara un kara perioda dokumentus – tāpat, kā to pēdējos gados dara Krievija. Esam gatavi sadarboties, iesaistīties vēsturnieku kopīgos pētījumu projektos.
Taču atgriezīsimies pie notikumiem Otrā pasaules kara priekšvakarā. Bija naivi ticēt, ka pēc izrēķināšanās ar Čehoslovākiju Hitlers neizvirzīs tālākas teritoriālās pretenzijas. Šoreiz – savam nesenajam līdzzinātājam Čehoslovākijas sadalē – Polijai. Starp citu, arī šeit ieganstu deva Versaļas līgums – tā saucamā Dancigas koridora liktenis. Visa tālākā traģēdija Polijā ir uz valsts toreizējās valdības sirdsapziņas, kas neļāva noslēgt Lielbritānijas-Francijas-PSRS militāro savienību un cerēja uz Rietumu partneru palīdzību, un galu galā noguldīja savu tautu zem hitleriskās slepkavošanas mašīnas riteņiem.
Vācu uzbrukums veidojās atbilstoši Blitzkrieg doktrīnai. Neskatoties uz poļu armijas varonīgo, apņēmīgo pretošanos, jau nedēļu pēc gara sākuma, 1939. gada 8. septembrī vācu spēki tuvojās Varšavai. Bet Polijas militārā un politiskā vadība līdz 17. septembrim aizbēga uz Rumāniju – tā nodeva savu tautu, kas turpināja cīņu ar iebrucējiem.
Rietumu sabiedrotie neattaisnoja Polijas cerības. Pēc kara pieteikšanas Vācijai franču spēki pavirzījās tikai par dažiem desmitiem kilometru uz priekšu vācu teritorijā. Tas izskatījās tikai kā aktīvu darbību demonstrācija. Vēl vairāk, Anglijas un Francijas Augstākā kara padome, kas pirmo reizi sapulcējās 1939. gada 12. septembrī Abvilā, pieņēma lēmumu pārtraukt uzbrukumu, ņemot vērā notikumu straujo attīstību Polijā. Sākās bēdīgi slavenais "dīvainais karš". Acīmredzami, Francija un Anglija nodevīgi lauza savas saistības Polijas priekšā.
Vēlāk, Nirnbergas procesa gaitā vācu ģenerāļi skaidroja savus ātros panākumus austrumos. Vācijas Bruņoto spēku Virspavēlniecības Operatīvās vadības štāba bijušais priekšnieks ģenerālis A.Jodls atzina: "Tas, ka necietām sakāvi jau 1939. gadā, notika tikai tāpēc, ka aptuveni 110 franču un angļu divīzijas, kas laikā, kad karojām ar Poliju, stāvēja rietumos pret 23 vācu divīzijām, nedarīja gandrīz neko."
Palūdzu pacelt arhīvos visu materiālu masīvu, kas saistīti ar PSRS un Vācijas kontaktiem 1939. gada augusta un septembra dramatiskajās dienās. Dokumenti liecina, ka 1939. gada 23. augustā noslēgtā Vācijas un PSRS Neuzbrukšanas līguma Slepenā protokola 2. punkts paredzēja, ka Polijas valsts sastāvā esošo apgabalu teritoriālas un politiskas pārbūves gadījumā abu valstu interešu sfēras robežai "aptuveni jāved pa Narevas, Vislas un Sanas" upju līniju. Citiem vārdiem sakot, PSRS ietekmes sfērā iekļuva ne tikai teritorijas, kurās pārsvarā dzīvoja ukraiņu un baltkrievu tautības pārstāvji bet arī vēsturiskās poļu zemes starp Bugas un Vislas upēm. Mūsdienās šis fakts daudziem nav zināms.
Nebija zināms arī tas, ka tūlīt pēc uzbrukuma Polijai 1939. gada septembra pirmajās dienās Berlīne vairākkārt uzstājīgi aicināja Maskavu pievienoties karadarbībai. Taču PSRS vadība šos aicinājumus ignorēja un neplānoja iesaistīties dramatiskajos notikumos līdz pēdējai iespējai.
Tikai brīdī, kad kļuva skaidrs: Lielbritānija un Francija nedomā palīdzēt savam sabiedrotajam, vērmahts spēj ātri ieņemt visu Poliju un faktiski nonākt teju vai Minskas pievārtē, tika pieņemts lēmums 17. septembra rītā ievest Sarkanās armijas vienības tā saucamajos Austrumu Kresos – tagad tā ir Baltkrievijas, Ukrainas un Lietuvas teritorija.
Skaidrs, ka citu variantu nebija. Pretējā gadījumā risks PSRS daudzkārt pieaugtu, jo, atkārtošu vēlreiz, PSRS un Polijas vecā robeža atradās tikai dažu desmitu kilometru attālumā no Minskas, un neizbēgamais karš ar nacistiem sāktos no ļoti neizdevīgas stratēģiskās pozīcijas. Miljoniem dažādu tautību cilvēku, arī ebreji, kuri dzīvoja Brestas un Grodno, Peremišlas, Ļvovas un Vilno apkaimē būtu pamesti nacistu un viņu vietējo līdzskrējēju – antisemītu un radikālnacionālistu patvaļai.
Fakts, ka Padomju Savienība līdz pēdējam pūlējās izvairīties no augošā konflikta un nevēlējās spēlēt Vācijas pusē, noveda pie tā, ka padomju un vācu spēki sastapās daudz tālāk uz austrumiem no slepenajā protokolā nospraustās robežas. Ne pa Vislas gultni, bet aptuveni pa tā saucamo Kerzona līniju, ko jau 1919. gadā Antante ieteica kā Polijas austrumu robežu.
Kā zināms, pagātnes notikumiem vēlējuma izteiksmi pielietot grūti. Piebildīšu tikai to, ka 1939. gada septembrī PSRS vadībai bija iespēja pabīdīt valsts robežas vēl tālāk uz rietumiem, līdz pat Varšavai, tomēr tika nolemts tā nerīkoties.
Vācieši ierosināja fiksēt jauno status quo. 1939. gada 28. septembrī Maskavā J. Ribentrops un V. Molotovs parakstīja Līgumu par draudzību un robežu starp PSRS un Vāciju, kā arī slepeno protokolu par valsts robežas izmaiņām, par ko tika atzīta demarkācijas līnija, pie kuras faktiski stāvēja abas armijas.
1939. gada rudenī, risinot savus militāri stratēģiskos un aizsardzības uzdevumus, Padomju Savienība sāka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporācijas procesu. To iestāšanās PSRS tika īstenota uz līgumu pamata ar ievēlēto valdību piekrišanu. Tas atbilda tālaika starptautiskajām un valstu tiesībām. Pie tam 1939. gada oktobrī Lietuvai tika atdota Vilno pilsēta un apgabals, agrākā Polijas teritorija. PSRS sastāvā Baltijas valstis saglabāja savas varas iestādes, valodas, tās bija pārstāvētas augstākajās padomju valsts struktūrās.
Visus šos mēnešus ritēja acīm nemanāma diplomātiskā un militāri politiskā cīņa, izlūkdienestu darbs. Maskava saprata, ka tās priekšā ir nesamierināms un nežēlīgs ienaidnieks, ka jau rit slēpts karš ar nacismu. Un nav nekāda pamata uzskatīt par PSRS un Vācijas "draudzības" pierādījumiem oficiālos paziņojumus un formālās protokola notas. PSRS bija aktīvi tirdznieciskie un tehniskie sakari ne vien ar Vāciju, bet arī citām valstīm. Pie tam Hitlers atkal un atkal pūlējās iesaistīt PSRS konfrontācijā ar Lielbritāniju, bet padomju vadība pierunām nepakļāvās.
Pēdējo reizi Hitlers mēģināja pamudināt Padomju Savienību uz kopīgām darbībām 1940. gada novembrī, Molotova vizītes laikā Berlīnē. Tomēr Molotovs precīzi izpildīja Staļina norādījumus, - viņš aprobežojās ar vispārējām sarunām par vāciešu ideju pievienot PSRS Triju paktam – Vācijas, Itālijas un Japānas savienībai, kas bija parakstīts 1940. gada septembrī un vērsts pret Lielbritāniju un ASV. Ne velti jau 17. novembrī Molotovs deva sekojošas instrukcijas PSRS pastāvīgajam pārstāvim Londonā I.Maiskim: "Jūsu zināšanai... Nekāds līgums Berlīnē netika parakstīts un nebija plānots. Berlīnē darbs beidzās ar... viedokļu apmaiņu... Kā redzams, vācieši un japāņi ļoti gribētu pagrūst mūs uz Persijas līča un Indijas pusi. Mēs atteicāmies apspriest šo jautājumu, jo uzskatām, ka tādi Vācijas padomi ir nevietā." 25. novembrī PSRS vadība pat pielika punktu: oficiāli izvirzīja Berlīnei nepieņemamus noteikumus, ieskaitot vācu spēku izvešanu no Somijas, PSRS un Bulgārijas savstarpējas palīdzības līgumu un citus, tādējādi apzināti slēdzot jebkādas iespējas pievienoties Paktam. Tāda pozīcija nostiprināja fīrera nodomu sākt karu pret PSRS. Jau decembrī, atmetot pie malas visus savu stratēģu brīdinājumus, par to, cik katastrofāli bīstams ir karš divās frontēs, Hitlers apstiprināja plānu "Barbarosa". Viņš to izdarīja, lai arī apzinājās, ka Padomju Savienība ir galvenais spēks, kas tam stājas pretī Eiropā, un gaidāmā sadursme austrumos izlems pasaules kara rezultātu. Pie tam Hitlers bija pārliecināts: karagājiens uz Maskavu būs ātrs un sekmīgs.
Īpaši gribētu pievērst uzmanību faktam, ka rietumvalstis piekrita PSRS darbībām, atzina Padomju Savienības vēlmi parūpēties par savu drošību. Jau 1939. gada 1. oktobrī V.Čērčils, toreizējais britu Admiralitātes vadītājs, pa radio paziņoja: "Krievija īsteno aukstu pašas interešu politiku... Krievijas aizsardzībai no nacistu draudiem nepārprotami vajadzēja, lai krievu armijas stāvētu pie šīs līnijas [jaunās rietumu robežas]." 1939. gada 4. oktobrī Lielbritānijas ārlietu ministrs E.Galifakss Lordu palātā paziņoja: "...Nākas atgādināt, ka padomju valdības darbību pamatā bija robežas pārcelšana pēc būtības līdz līnijai, ko Versaļas konferencē ieteica lords Kerzons... Es tikai minu vēsturiskus faktus un uzskatu, ka tie ir neapstrīdami." Britu pazīstamais politiskais un valsts darbinieks D.Loids-Džordžs uzsvēra: "Krievu armijas ieņēma teritorijas, kas nepieder poļiem un ko Polija ar spēku ieņēma pēc Pirmā pasaules kara... Tas būtu noziedzīgs neprāts pielīdzināt krievu virzību uz priekšu vācu virzībai."
Neformālās sarunās ar PSRS pastāvīgo pārstāvi I.Maiski augstu stāvoši britu politiķi un diplomāti bija atklātāki. 1939. gada 17. oktobrī ārlietu ministra vietnieks R.Batlers atzina: "Lielbritānijas valdības aprindās uzskata, ka nevar būt nekāda jautājuma par Ukrainas un Baltkrievijas rietumu rajonu atdošanu Polijai. Ja izdotos radīt pieticīgu izmēru etnogrāfisko Poliju ne tika ar PSRS un Vācijas, bet arī Anglijas un Francijas garantiju, britu valdība justos itin gandarīta." 1939. gada 27. oktobrī. N.Čemberlena galvenais padomnieks H.Vilsons teica: "Polija ir jāatjauno kā patstāvīga valsts uz savas etnogrāfiskās bāzes, taču bez rietumu Ukrainas un Baltkrievijas."
Jāpiebilst, ka šajās sarunās tika zondēta augsne arī PSRS un Lielbritānijas attiecību uzlabošanai. Šie sakari lielā mērā lika pamatus nākotnes sabiedroto attiecībām un antihitleriskajai koalīcijai. Starp tālredzīgajiem atbildīgajiem politiķiem izcēlās V.Čērčils, kurš, neskatoties uz plaši pazīstamajām antipātijām pret PSRS, arī iepriekš atbalstīja sadarbību ar to. Jau 1939. gada maijā Kopienu palātā viņš paziņoja: "Mums draudēs nāves briesmas, ja neizveidosim varenu savienību pret agresiju. Būtu milzīga muļķība, ja mēs noraidītu dabisko sadarbību ar Padomju Krieviju." Jau pēc karadarbības sākuma Eiropā, tiekoties ar I.Maiski 1939. gada 6. oktobrī, viņš teica: "Starp Lielbritāniju un PSRS nav nekādu nopietnu pretrunu, tātad nav arī pamata spriedzes pilnām un neapmierinošām attiecībām. Britu valdība... gribētu... attīstīt... tirdznieciskās attiecības. Tā būtu gatava apspriest arī dažādus citus pasākumus, kas varētu veicināt savstarpējo attiecību uzlabošanos."
Otrais pasaules karš nesākās vienā rāvienā, ne pēkšņi. Vācijas agresija pret Poliju nebija pēkšņa. Tā ir daudzu tendenču un faktoru rezultāts tālaika pasaules politikā. Visi pēckara notikumi savirknējās liktenīgā ķēdē. Tomēr neapšaubāmi lielākās traģēdijas cilvēces vēsturē pats galvenais priekšnoteikums bija valstu egoisms, gļēvulība un centieni iztapt spēkos augošajam agresoram. Pie tam politiskā elite nebija gatava meklēt kompromisu.
Tāpēc ir negodīgi apgalvot, ka nacistu ārlietu ministra Ribentropa divas dienas ilgā vizīte Maskavā bija Otrā pasaules kara galvenais iemesls. Visas vadošās valstis lielākā vai mazākā mērā ir vainīgas. Katra pieļāva nelabojamas kļūdas un pašpaļāvīgi cerēja piekrāpt citus, nodrošināt sev vienpusējas priekšrocības vai palikt malā nelaimē, kas nāca aizvien tuvāk. Par tādu tuvredzību, par atteikšanos radīt kolektīvās drošības sistēmu nācās maksāt ar miljoniem dzīvību un kolosāliem zaudējumiem.
Man nav ne mazākā nodoma uzņemties tiesneša lomu, apsūdzēt vai attaisnot kādu, kur nu vēl iniciēt jaunu posmu starptautiskajā informatīvajā konfrontācijā vēstures laikā, kas var novest pie valstu un tautu sadursmes. Uzskatu, ka pagātnes notikumus nosvērti jānovērtē akadēmiskajai zinātnei – autoritatīviem zinātniekiem no dažādām valstīm. Mums visiem ir vajadzīga patiesība un objektivitāte. No savas puses vienmēr esmu aicinājis un aicinu kolēģus sākt mierīgu, atklātu, uzticības pilnu dialogu, paškritiski, objektīvi paskatīties uz kopīgo pagātni. Ar tādas pieejas palīdzību netiks atkārtotas toreizējās kļūdas, tiks nodrošināta mierīga, labklājības pilna attīstība uz ilgiem gadiem.
Tomēr daudzi mūsu partneri vēl nav gatavi kopīgam darbam. Gluži pretēji, tiecoties sasniegt savus mērķus, viņi paplašina pret mūsu valsti vērsto informatīvo uzbrukumu skaitu un mērogu, vēlas likt taisnoties, just vainu, pieņem caurcaurēm liekulīgas politizētas deklarācijas. Piemēram, 2019. gada 19. septembrī apstiprinātā Eiropas Parlamenta rezolūcija "Par Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei" atklāti apsūdzēja PSRS – līdz ar nacistisko Vāciju – par Otrā pasaules kara sākšanu. Protams, tajā nav nekādu atsauču par Minheni.
Uzskatu, ka tamlīdzīgi "papīri" (nevaru šo rezolūciju nosaukt par dokumentu), neskatoties uz nepārprotamajām cerībām uz skandālu, slēpj reālus draudus. To taču pieņēmusi visnotaļ cienījama struktūra. Un ko tā nodemonstrēja? Tas ir skumji: apzinātu politiku ar mērķi graut pēckara pasaules kārtību, kuras izveidošana bija to valstu goda un atbildības lieta, kuru pārstāvji šodien nobalsoja par minēto melīgo deklarāciju. Tādējādi pacelta roka pret Nirnbergas tribunāla slēdzieniem, pret sabiedrības pūlēm, kas pēc uzvaras 1945. gadā veidoja universālus starptautiskos institūtus. Šajā kontekstā atgādināšu: pats Eiropas integrācijas process, kura gaitā izveidotas atbilstošās struktūras, tostarp arī Eiropas Parlaments, bija iespējams, pateicoties vienīgi no pagātnes gūtās mācības, tās skaidra tiesiskā un politiskā vērtējuma. Un tie, kuri apzināti apšauba šo vienprātību, grauj visas pēckara Eiropas pamatus.
Līdztekus riskiem, kas apdraud pasaules kārtības fundamentālos principus, pastāv arī morālais, tikumiskais aspekts. Ņirgāšanās par piemiņu, zaimošana ir zemiska. Zemiskums var būt tīšs, liekulīgs, itin apzināts, kad paziņojumos par Otrā pasaules kara beigu 75. gadskārtu tiek uzskatīti visi antihitleriskās koalīcijas dalībnieki, izņemot PSRS. Zemiskums var būt gļēvs, kad tiek grauti cīnītājiem pret nacismu veltītie pieminekļi, attaisnojot kaunpilno rīcību ar melīgiem lozungiem par cīņu ar nepatīkamu ideoloģiju un iedomātu okupāciju. Zemiskums var būt asiņains, kad tos, kuri stājas pretī neonacistiem un banderiešu mantiniekiem, slepkavo un dedzina. Zemiskums var būt dažāds, taču jebkura tā izpausme ir pretīga.
Vēstures stundu aizmiršana nenovēršami ved pie skarbas atmaksas. Mēs aizstāvēsim patiesību, kuras pamatā ir dokumentāli pierādīti vēsturiskie fakti, turpināsim godīgi un objektīvi stāstīt par Otrā pasaules kara notikumiem. Tam paredzēts plašais projekts, kura mērķis ir izveidot Krievijā lielāko pirmskara un Otrā pasaules kara perioda vēstures arhīva dokumentu, kino- un fotomateriālu kolekciju.
Darbs jau sācies. Daudzi jauni, nesen atrasti, atslepenoti materiāli tika izmantoti arī šajā rakstā. Līdz ar to varu ar pilnu atbildības sajūtu teikt, ka nav tādu arhīva dokumentu, kas apstiprinātu PSRS nodomu uzsākt preventīvu karu pret Vāciju. Jā, padomju militārā vadība pieturējās pie doktrīnas, ka agresijas gadījumā Sarkanā armija dos pretsparu ienaidniekam, pāries uzbrukumā un cīnīsies pretinieka teritorijā. Taču šādi stratēģiskie plāni nenozīmēja nodomu uzbrukt Vācijai pirmajiem.
Protams, mūsdienās vēsturnieku rīcībā ir militārās plānošanas dokumenti, padomju un vācu štābu direktīvas. Beidzot mēs zinām, kā notikumi izvērsās patiesībā. No šo zināšanu viedokļa daudzi spriedelē par valsts militārās un politiskās vadības rīcību, kļūdām, pārrēķiniem. Par to varu teikti tikai vienu: līdztekus milzīgai dezinformācijas plūsmai padomju līderi saņēma arī reālas ziņas par to, ka nacisti gatavojas agresijai. Un pirmskara mēnešos viņi spēra soļus, lai uzlabotu valsts cīņasspēju: slepeni tika iesaukta daļa karaklausībai pakļauto, vienības un rezerves tika pārvietotas no iekšējiem militārajiem apgabaliem uz rietumu robežām.
Karš nebija pēkšņs, to gaidīja, tam gatavojās. Taču nacistu uzbrukumam bija patiešām vēsturē neredzēts postošs spēks. 1941. gada 22. jūnijā Padomju Savienība saskārās ar pasaulē visspēcīgāko mobilizēto un apmācīto armiju, kuras labā strādāja praktiski visas Eiropas rūpnieciskais, ekonomiskais, militārais potenciāls. Šajā nāvējošajā uzbrukumā piedalījās ne tikai Vērmahts, bet arī Vācijas satelīti, daudzu citu Eiropas kontinenta valstu militārie kontingenti.
1941. gada smagākie militārie zaudējumi nostādīja valsti uz katastrofas robežas. Kaujasspēju un kontroli nācās atjaunot ar ārkārtējām metodēm, vispārēju mobilizāciju, visu valsts un tautas spēku sasprindzinājumu. Jau 1941. gada vasarā zem ienaidnieka uguns sākās miljoniem pilsoņu, simtiem rūpnīcu un ražotņu evakuācija uz valsts austrumiem. Visīsākajā laikā aizmugurē tika uzsākta ieroču un munīcijas ražošana, ko sāka sūtīt uz fronti jau pirmajā kara ziemā, bet 1943. gadā tika pārsniegti Vācijas un tās sabiedroto militārās ražošanas rādītāji. Pusotra gada laikā padomju cilvēki paveica to, kas šķita neiespējams, gan frontē, gan aizmugurē. Vēl joprojām ir grūti aptvert, saprast, iztēloties tās neticamas pūles, drosmi, pašaizliedzību, ko pieprasījuši šie dižie sasniegumi.
Pret spēcīgo, līdz zobiem bruņoto nacistu aukstasinīgo uzbrukuma mašīnu cēlās milzīgais padomju sabiedrības spēks, ko apvienoja vēlme nosargāt savu dzimto zemi un atriebties ienaidniekam, kas sadragāja mierīgo dzīvi, tās plānus un cerības.
Protams, šī briesmīgā, asiņainā kara laikā dažus cilvēkus pārņēma bailes, apjukums, izmisums. Gadījās nodevība un dezertēšana. Situāciju valstī ietekmēja arī nežēlīgie revolūcijas un Pilsoņu kara radītie lūzumi, nihilisms, ņirdzīga attieksme pret nacionālo vēsturi, tradīcijām, ticību, ko centās uzspiest boļševiki, it īpaši pirmajos gados pēc tikšanas pie varas. Bet padomju pilsoņu un mūsu ārzemēs esošo tautiešu vispārējais noskaņojums bija cits – saglabāt Dzimteni. Tas bija īsts, nevaldāms vilnis. Cilvēki meklēja balstu patiesās patriotiskajās vērtībās.
Nacistu "stratēģi" bija pārliecināti, ka lielu daudznacionālu valsti ir viegli iekarot. Rēķinājās ar to, ka pēkšņs karš, tā nežēlība un nepanesamā nasta nenovēršami saasinās starpnacionālās attiecības, un tad valsti varēs sašķelt. Hitlers tā arī teica: "Mūsu politikā attiecībās ar tautām, kas dzīvo plašajā Krievijas teritorijā, ir jāveicina jebkāda domstarpību un sašķelšanās forma."
Taču no pirmajām dienām kļuva skaidrs, ka šis nacistu plāns ir izgāzies. Brestas cietoksni līdz pēdējam elpas vilcienam aizsargāja vairāk nekā trīsdesmit tautību karavīri. Visā kara laikā – gan lielajās izšķirošajās cīņās, gan katra placdarma, katra dzimtās zemes metra aizstāvēšanā – mēs redzam šādas vienotības piemērus.
Miljoniem evakuēto par dzimto māju kļuva Pievolga un Urāla, Sibīrija un Tālie Austrumi, Vidusāzijas un Aizkaukāza republikas. To iedzīvotāji dalījās pēdējā, atbalstīja, kā vien spēja. Tautu draudzība un savstarpējā palīdzība kļuva ienaidniekam par īstu nesagraujamu cietoksni.
Nacisma sagraušanā – lai ko arī tagad nemēģinātu pierādīt – galveno, izšķirošo ieguldījumu sniegusi Padomju Savienība, Sarkanā armija. Varoņi, kuri līdz galam cīnījās pie Belostokas un Mogiļevas, Umanas un Kijevas, Vjazmas un Harkovas. Devās uzbrukumā pie Maskavas un Staļingradas, Sevastopoles un Odesas, Kurskas un Smoļenskas. Atbrīvoja Varšavu, Belgradu, Vīni un Prāgu. Triecienā ieņēma Kēnigsbergu un Berlīni.
Mēs aizstāvam autentisku, neizpušķotu patiesību par karu. Šo tautas, cilvēcisko patiesību – bargu, rūgtu un nežēlīgu – daudzējādā ziņā mums nodevuši rakstnieki un dzejnieki, kas izgājuši caur uguni un frontes pārbaudījumu elli. Manējai paaudzei, tāpat kā citām, viņu godīgie, dziļie stāsti, romāni, spalgā "leitnantu proza" un dzejoļi uz visiem laikiem atstājuši pēdas dvēselē, tie kļuvuši par testamentu – godāt veterānus, kas darījuši Uzvarai visu, ko varēja, atcerēties tos, kuri palikuši kaujas laukos.
Arī šodien satriec vienkāršais un dižais pēc savas būtības Aleksandra Tvardovska dzejolis "Esmu nogalināts pie Rževas …". Tas veltīts karavīriem, kuri piedalījās asiņainākajā un nežēlīgākajā kaujā, kāda notikusi Lielajā Tēvijas karā PSRS un Vācijas armiju frontes centrālajā iecirknī. Vien no 1941. gada oktobra līdz 1943. gada martam Sarkanā armija zaudējusi, ieskaitot ievainotos un bez vēsts pazudušos, 1 miljonu 342 tūkstošus 888 cilvēkus. Pirmo reizi es nosaucu šos arheoloģiskajos avotos apkopotos, traģiskos, vēl ne pilnos skaitļus, – godājot jau zināmos un vēl vārdā nenosauktos varoņus, par kuriem pēckara gados dažādu iemeslu dēļ runāja nepelnīti, netaisnīgi maz vai pavisam noklusēja.
Pastāstīšu par vēl vienu dokumentu. Tas ir I.Maiska vadītās Starptautiskās Vācijas reparāciju komisijas ziņojums, sagatavots 1945. gada februārī. Viens no komisijas uzdevumiem bija noteikt formulu, saskaņā ar kuru uzvarētajai Vācijai bija jāatlīdzina zaudējumi uzvarētājiem. Komisija secināja: "Padomju frontē pavadīto Vācijas karavīru-dienu skaits pārsniedz to pašu skaitu visās citās sabiedrotās frontēs vismaz 10 reizes. Padomju fronte atvilka arī četras piektdaļas vācu tanku un aptuveni divas trešdaļas vācu lidmašīnu. Kopumā uz PSRS pienācās aptuveni 75 procenti no visiem antihitleriskās koalīcijas militārajiem pūliņiem. Sarkanā armija kara gados "samala" 626 "ass" valstu divīzijas, no tām – 508 vācu divīzijas.
1942. gada 28. aprīlī Rūzvelts savā uzrunā amerikāņu nācijai paziņoja: "Krievu karaspēks iznīcināja un turpina iznīcināt mūsu kopīgā ienaidnieka dzīvo spēku, lidmašīnas, tankus un lielgabalus vairāk nekā visas pārējās apvienotās nācijas kopā." Savā vēstījumā Staļinam 1944. gada 27. septembrī Čērčils rakstīja, ka "tieši krievu armija izlaidusi zarnas no vācu militārās mašīnas …"
Viņa vērtējums rada atbalsi visā pasaulē – šajos vārdos ir atrodama tā lielā patiesība, ko neviens nekad nav apšaubījis. Gandrīz 27 miljoni padomju pilsoņu gājuši bojā frontēs, vācu gūstā, miruši badā un uzlidojumos, geto un nacistu nometņu krāsnīs. PSRS zaudēja katru septīto no saviem pilsoņiem, Lielbritānija – vienu no 127, bet ASV – vienu no 320 cilvēkiem. Diemžēl šis Padomju Savienības smago zaudējumu skaits nav galīgs. Būs jāturpina darbs, lai atklātu visu mirušo: Sarkanās armijas karavīru, partizānu, pagrīdnieku, karagūstekņu un koncentrācijas nometņu ieslodzīto, slepkavu iznīcināto civiliedzīvotāju vārdus un likteņus. Tas ir mūsu pienākums. Un šeit īpaša loma ir meklēšanas kustības dalībniekiem, militāri patriotiskām un brīvprātīgo apvienībām, tādiem projektiem kā elektroniskā datu bāze "Tautas atmiņa", kuras pamatā ir arhīva dokumenti. Un, protams, šāda humānā uzdevuma risināšanai ir nepieciešama cieša starptautiska sadarbība.
Uzvaru tuvināja visu valstu un tautu pūles, kas cīnījās ar kopīgo ienaidnieku. Britu armija aizstāvēja savu dzimteni no iebrukuma, cīnījās ar nacistiem un viņu satelītiem Vidusjūrā un Ziemeļāfrikā. Amerikāņu un britu karaspēks atbrīvoja Itāliju, atklāja Otro fronti. ASV vērsa smagus triecienus Klusajā okeānā. Mēs atceramies Ķīnas tautas milzīgos upurus, un tās lielo lomu japāņu militāristu sakāvē. Neaizmirsīsim "Brīvās Francijas" cīnītājus, kuri neatzina kaunpilno kapitulāciju un turpināja cīņu ar nacistiem.
Mēs arī vienmēr būsim pateicīgi par palīdzību, ko mums snieguši sabiedrotie, nodrošinot Sarkano armiju ar munīciju, izejvielām, pārtiku un tehniku. Un tā bija būtiska – aptuveni septiņi procenti no Padomju Savienības militārās ražošanas kopējā apjoma.
Antihitleriskās koalīcijas kodols sākās veidoties uzreiz pēc uzbrukuma Padomju Savienībai, kad ASV un Lielbritānija bez ierunām atbalstīja to cīņā pret hitlerisko Vāciju. 1943. gada Teherānas konferences laikā Staļins, Rūzvelts un Čērčils izveidoja lielvalstu aliansi, vienojās par koalīcijas diplomātiju un kopīgu stratēģiju cīņā pret kopējiem nāvējošajiem draudiem. Lielā trijnieka līderiem bija skaidra izpratne par to, ka PSRS, ASV un Lielbritānijas resursu, rūpniecības un militāro potenciālu apvienošana radīs neapstrīdamu pārākumu pār pretinieku.
Padomju Savienība pilnībā izpildīja savas saistības pret sabiedrotajiem, vienmēr sniedza palīdzību. Tā, vērienīgā operācijā "Bagration" Baltkrievijā Sarkanā armija atbalstīja amerikāņu desanta izsēdināšanu Normandijā. 1945. gada janvārī pie Oderas, mūsu karavīri atsita pēdējo spēcīgo Vērmahta uzbrukumu Rietumu frontē, Ardēnos. Pēc trim mēnešiem pēc uzvaras pār Vāciju Padomju Savienība saskaņā ar Jaltas vienošanām pieteica karu Japānai un sakāva miljoniem lielo Kantonas armiju.
Jau 1941. gada jūlijā padomju vadība paziņoja, ka "kara pret fašistu apspiedējiem mērķis ir ne tikai likvidēt draudus mūsu valstij, bet arī palīdzēt visām Eiropas tautām, kuras vaid vācu fašisma jūgā". 1944. gada vidū ienaidnieks tika padzīts gandrīz no visas padomju teritorijas. Bet viņu vajadzēja piebeigt tā midzenī. Tad Sarkanā armija uzsāka atbrīvošanas misiju Eiropā, izglāba tautas no iznīcināšanas un paverdzināšanas, no Holokausta šausmām. Izglāba, samaksājot par to ar simtiem tūkstošu padomju karavīru dzīvību.
Svarīgi arī paturēt prātā arī milzīgo materiālo palīdzību, ko PSRS sniedza atbrīvotajām valstīm cīņā ar bada draudiem, ekonomikas un infrastruktūras atjaunošanai. Tas bija darīts laikā, kad no Brestas līdz Maskavai un Volgai stiepās vien krāsmatas. Piemēram, 1945. gada maijā Austrijas valdība lūdza Padomju Savienībai palīdzēt ar pārtiku, jo "nezināja, ar ko pabarot savus iedzīvotājus nākamajās septiņās nedēļās, līdz jaunajai ražai". Padomju vadības piekrišanu nosūtīt pārtikas produktus Austrijas Republikas Pagaidu valdības valsts kanclers K.Renners raksturoja kā "glābšanas aktu …", ko "austrieši nekad neaizmirsīs".
Sabiedrotie kopējiem spēkiem izveidoja Starptautisko kara tribunālu, kura mērķis bija sodīt nacistiskos politiskos un militāros noziedzniekus. Tā lēmumos ir sniegta skaidra juridiska kvalifikācija tādiem noziegumiem pret cilvēci kā genocīds, etniskās un reliģiskās tīrīšanas, antisemītisms un ksenofobija. Tieši un nepārprotami Nirnbergas tribunāls nosodīja arī nacistu izpalīgus un dažādu veidu kolaboracionistus.
Šī kaunpilnā parādība skārusi visas Eiropas valstis. Tādi darboņi kā Petens, Kvislings, Vlasovs, Bandera, viņu atbalstītāji un sekotāji, kaut arī tēloti kā cīnītāji par nacionālo neatkarību vai atbrīvotāji no komunisma, ir nodevēji un bendes. Necilvēcībā viņi bieži vien pārspēja savus saimniekus. Cenšoties izkalpot, speciālajās soda vienībās viņi labprāt izpildīja nežēlīgākos uzdevumus. Viņu asiņaino roku nedarbi – Babinjaras masu slepkavība, Volīnijas slaktiņš, sadedzinātā Hatiņa, ebreju slepkavību akcijas Lietuvā un Latvijā.
Arī šodien mūsu viedoklis nemainās: nacistu līdzskrējēju noziedzīgiem nodarījumiem nevar būt attaisnojuma, tiem nav noilguma termiņa. Tāpēc izraisa neizpratni fakts, ka dažās valstīs tie, kuri aptraipījuši sevi ar sadarbību ar nacistiem, pēkšņi tiek pielīdzināti Otrā pasaules kara veterāniem. Uzskatu par nepieļaujamu likt vienlīdzības zīmi starp atbrīvotājiem un okupantiem. Nacistu līdzskrējēju glorifikāciju varu uzskatīt tikai par mūsu tēvu un vectēvu piemiņas nodevību. To ideālu nodevību, kas apvienoja tautas cīņā pret nacismu.
Tolaik PSRS, ASV un Apvienotās Karalistes vadītāju priekšā bija patiešām vēsturisks uzdevums. Staļins, Rūzvelts, Čērčils pārstāvēja valstis ar dažādām ideoloģijām, valsts tieksmēm, interesēm, kultūrām, bet izrādīja milzīgu politisku gribu, pārkāpa pāri pretrunām un kaislībām un kā prioritāti nostādīja pasaules patiesās intereses. Rezultātā viņiem izdevās vienoties un panākt risinājumu, no kura labumu guva visa cilvēce.
Valstis-uzvarētājas atstājušas mums sistēmu, kas ir kļuvusi par vairāku gadsimtu intelektuālo un politisko meklējumu kvintesenci. Konferenču sērija – Teherānas, Jaltas, Sanfrancisko, Potsdamas – likušas pamatu tam, ka jau 75 gadus pasaule dzīvo bez globāla kara, neraugoties uz asām pretrunām.
Vēstures pārskatīšana, kuras izpausmes mēs patlaban vērojam Rietumos, it īpaši Otrā pasaules kara un tā rezultātu tēmas kontekstā, ir bīstams: tā rupji, ciniski izkropļo izpratni par pasaules attīstības principiem, kas veidojušies 1945. gadā Jaltas un Sanfrancisko konferencēs. Jaltas un citu tālaika lēmumu galvenais vēsturiskais sasniegums ir vienprātīgs lēmums radīt mehānismu, kas ļautu vadošajām lielvalstīm palikt diplomātijas ietvaros, risinot savstarpējās domstarpības.
XX gadsimts ir atnesis totālus un visaptverošus pasaules konfliktus, bet 1945. gadā arēnā iznāca arī kodolieroči, kas spēj fiziski iznīcināt Zemi. Citiem vārdiem sakot, strīdu risināšana ar vardarbīgām metodēm kļuva bīstamāka nekā jebkad. Otrā pasaules kara uzvarētāji to saprata. Saprata un aptvēra savu atbildību cilvēces priekšā.
Nāciju līgas bēdīgā pieredze tika ņemta vērā. ANO Drošības Padomes struktūra bija izstrādāta tā, lai miera garantijas būtu maksimāli konkrētas un iedarbīgas. Tā parādījās Drošības Padomes pastāvīgo locekļu institūts un veto tiesības – to privilēģija un atbildība.
Kas ir veto tiesības ANO Drošības padomē? Īsi sakot, tā ir lielāko valstu atklātas sadursmes vienīgā saprātīgā alternatīva. Viena no piecām lielvalstīm paziņo, ka konkrētais lēmums tai ir nepieņemams, neatbilst tās interesēm un priekšstatiem par pareizu pieeju. Pārējās valstis, pat ja tās nepiekrīt, pieņem šo viedokli un atsakās no mēģinājumiem īstenot savas vienpusējās vēlmes. Tātad jāmeklē kompromisi.
Jauna globālā konfrontācija sākās gandrīz tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām, un laiku pa laikam tā kļuva visai nežēlīga. Tas, ka aukstais karš nav pārvērties par trešo pasaules karu, pārliecinoši parādīja, cik efektīvas ir Lielā trijnieka noslēgtās vienošanās. Rīcības noteikumi, kas tika saskaņoti, dibinot ANO, ļāva minimizēt riskus un saglabāt kontroli pār spriedzi.
Protams, mēs redzam, ka ANO sistēma patlaban strādā saspringti un nebūt ne tik efektīvi, kā varētu. Tomēr savu galveno funkciju ANO vēl joprojām izpilda. ANO Drošības Padomes darbības principi ir unikāls mehānisms, kas ļauj novērst lielu karu vai globālu konfliktu.
Pēdējos gados bieži izskan aicinājumi atcelt veto tiesības, liegt Drošības Padomes pastāvīgajiem locekļiem īpašās iespējas patiesībā ir bezatbildīgas. Ja notiks kaut kas tamlīdzīgs, Apvienoto Nāciju Organizācija patiesībā pārvērtīsies par to pašu Nāciju līgu – tukšu runu sapulci, kam nav nekādu instrumentu, kas ļautu ietekmēt procesus pasaulē. Labi zināms, ar ko tas viss beidzies. Tāpēc uzvarētāji maksimāli nopietni veidoja jauno pasaules kārtības sistēmu, lai neatkārtotu priekšgājēju kļūdas.
Mūsdienu starptautisko attiecību sistēmas radīšana ir viens no svarīgākajiem Otrā pasaules kara rezultātiem. Par nesamierināmāko pretrunu – ģeopolitisko, ideoloģisko, ekonomisko – apstākļos iespējams sameklēt mierīgas līdzāspastāvēšanas un sadarbības formas, ja ir vēlme un griba. Šodien pasaule pārdzīvo nemierīgus laikus. Mainās viss: no globālā spēku un ietekmes līdzsvara līdz sociālajiem, ekonomiskajiem un tehnoloģiskajiem sabiedrību, valstu, veselu kontinentu dzīves pamatiem. Pagātnē tamlīdzīga mēroga pārmaiņas gandrīz nekad nav pagājušas bez lieliem militārajiem konfliktiem, bez sadursmēm par jaunu globālo hierarhiju. Pateicoties sabiedroto lielvalstu politiku gudrībai un tālredzībai, ir izdevies radīt sistēmu, kas attur no pasaules attīstībai raksturīgās sāncensības galējām izpausmēm.
Mūsu – visu, kas uzņemas politisko atbildību, it īpaši Otrā pasaules kara uzvarētāju lielvalstu pārstāvju – pienākums ir garantēt sistēmas saglabāšanos un pilnveidošanos. Šodien, tāpat kā 1945. gadā ir svarīgi demonstrēt politisko gribu un kopīgi apspriest nākotni. Mūsu kolēģi – Si Dziņpina, Makrona, Trampa un Džonsona kungi atbalstīja Krievijas ierosinājumu organizēt piecu kodollielvalstu – Drošības Padomes pastāvīgo locekļu – līderu tikšanos. Mēs viņiem par to pateicamies un ceram, ka šāda tikšanās varētu notikt pirmajā izdevīgajā gadījumā.
Kāda, pēc mūsu domām, ir gaidāmā samita dienas kārtība? Pirmkārt, mūsuprāt, būtu lietderīgi apspriest soļus kolektīvo pamatu attīstībai pasaules jautājumos, atklāti aprunāties par miera saglabāšanas, globālās un reģionālās drošības stiprināšanas, stratēģiskā bruņojuma kontroles jautājumiem, kopīgiem pūliņiem terorisma un ekstrēmisma apkarošanā, kā arī citiem aktuāliem izaicinājumiem un draudiem.
Atsevišķs jautājums dienas kārtībā ir situācija globālajā ekonomikā, it īpaši koronavīrusa pandēmijas radītās ekonomiskās krīzes pārvarēšana. Mūsu valsts īsteno bezprecedenta pasākumus, lai aizsargātu cilvēku veselību un dzīvību, atbalstītu grūtā situācijā nokļuvušus pilsoņus. Taču tas, cik smagas būs pandēmijas sekas, cik ātri globālā ekonomika izkļūs no recesijas, - ir atkarīgs no mūsu spējas strādāt kopā, saskaņoti, kā īstiem partneriem. Turklāt nav pieļaujams pārvērst ekonomiku par spiediena un konfrontācijas instrumentu. Starp aktuāliem jautājumiem ir arī apkārtējās vides aizsardzība un cīņa ar klimata pārmaiņām, kā arī globālās informācijas telpas drošība.
Jautājumi, ko Krievija ierosina apspriest "piecnieka" gaidāmajā samitā, ir ārkārtīgi svarīgi un aktuāli gan mūsu valstīm, gan visai pasaulei. Visos jautājumos mums ir konkrētas idejas un iniciatīvas.
Nav ne mazāko šaubu: Krievijas, Ķīnas, Francijas, ASV un Lielbritānijas samitam būs liela nozīme, meklējot kopīgas atbildes uz mūsdienu izaicinājumiem un draudiem, un tas nodemonstrēs vispārēju vēlmi pieturēties pie sadarbības gara, augstajiem humānisma ideāliem un vērtībām, par ko plecu pie pleca cīnījušies tēvi un vectēvi.
Balstoties uz kopīgo vēsturisko atmiņu, mēs varam uzticēties viens otram. Tas būs stabils pamats sekmīgām pārrunām un saskaņotām darbībām stabilitātes un drošības stiprināšanai uz planētas, visu valstu uzplaukumam un labklājībai. Nepārspīlēšu, sakot, ka tas ir mūsu kopīgais pienākums un atbildība visas pasaules, tagadējo un nākamo paaudžu priekšā.
