RĪGA, 6. marts – Sputnik. Savā Facebook lapā Latvijas Tieslietu ministrijas vadītājs Jānis Bordāns 2. martā izlika publikāciju, kas ir veltīta Stompaku kaujas 75. gadadienai Ziemeļlatgalē.
"Šodien, 2. martā, plkst.7.30 no rīta pirms 75 gadiem Stompaku purvā Ziemeļlatgalē sākās lielākā nacionālo partizānu kauja pret padomju okupantiem," uzrakstīja Bordāns un, lai piešķirtu lielāku nozīmīgumu un traģiskumu paziņojuma, piebilda, ka "tas ir stāsts par nesalaužamu ticību savai zemei un valstij, drosmi un nodevību".
Bordāns raksta, ka 1945. gada sākumā lielāko daļu Latvija jau kontrolēja padomju karaspēki, taču šī kontrole, norāda Bordāns, vietām, piemēram, Latgales ziemeļos, bija visnotaļ nosacīta. Te ministrs atceras Ziemeļlatgales nacionālo partizānu līderi Pēteri Supi ar iesauku "Cinītis", kurš "bija tikai 25 gadus vecs, kad gada laikā izveidoja vienu no lielākajām pretošanās kustībām Latvijā, kurā darbojās vairāk nekā 1000 nacionālo partizānu".
Tālāk Bordāns apraksta to, kā 300 "mežabrāļu", precīzāk, partizānu cīnījās ar čekistiem. Kā viņi sakāva čekistus, un paši gāja bojā karalaukā. Kā "nodevīgi nogalināja" viņu komandieri Supi, kura līķi pameta mētājāmies visu acu priekšā Viļakas autoostas teritorijā, un klāt nezināma iemesla dēļ pierakstīja "Latgales bandītu vadonis".
Tāpat ministrs lepni minēja to, ka nacionālo partizānu pretošanās Ziemeļlatgalē un Austrumvidzemē ievilkās uz ilgu laiku un pēdējie no viņiem padevās vien 1956. gadā. Savukārt meži, kuros no "okupantiem" slēpās "drosmīgie" partizāni, joprojām "slēpj simtiem stāstu par varonību, ticību, izmisumu, nodevību un ļaunumu".
No kā baidījās "varoņi"
Dedzīgo Bordāna publikāciju, kurš slavē nacistu izveidoto "mežabrāļu" vienību "dižos varoņdarbus", kas būtībā arī bija ministra aprakstītie partizāni, nepalika nepamanīts Krievijas vēstniecībā Latvijā.
Krievijas vēstniecība savā Facebook lappusē publicēja atbildes paziņojumu, kur tiek atklāts patiesais iemesls, kurš iedzina latviešu partizānus purvos un mežos.
"1945. gada sākumā krievi un latvieši cīnījās plecu pie pleca ar fašistisko mēri, soli pa solim atbrīvojot Latviju, taču izrādās, ka "īstie varoņi" skraidīja un slēpās mežos un purvos. Pastāv viedoklis, ka viņi baidījās… Bet no kā? Visticamāk, baidījās no izrēķināšanās par līdzdalību nacisma noziegumos!" uzrakstīja diplomāti.
Kā jau iepriekš Sputnik Latvija intervijā atzīmēja Latvijas vēsturnieks Vlads Bogovs, iespējamais iemesls šādai atklātai vēstures faktu sagrozīšanai un atklātai nacisma slavēšanai Latvijā ir tas, ka padomju vara pēc kara beigām pārāk toleranti izturējās pret tūkstošiem nacistu līdzdalībnieku, kuri dienēja hitleriskās Vācijas pusē, pret "mežabrāļu" bandītu vienībām, kuri nodarbojās ar atklāti teroristiskām darbībām valstij mierīgos laikos.
Un tas notiek, neraugoties uz to, ka Latvijas Valsts arhīvā joprojām ir pilns ar informāciju un datiem par Hitlera soda vienību dalībniekiem, un, ja būtu vēlme, to visu var atrast un publicēt to latviešu vārdus un uzvārdus, kuri karoja Trešā reiha pusē.
Bogovs uzsvēra, ka vāciešu pusē bija ļoti daudz latviešu. Piemēram 15. latviešu SS divīzijas sastāvā bija līdz pat 15 tūkstošiem cilvēku, aptuveni tikpat daudz bija 19. divīzijas sastāvā, kuras ir saistītas arī ar nežēlīgām operācijām Krievijas teritorijā un Baltkrievijā. Kopumā, saskaņā ar dažādiem datiem, Trešajā reihā dienēja no 100 tūkstošiem līdz 145 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Un arī "mežabrāļu" bandās bija tūkstošiem tautas nodevēju.
Vēsturnieks skaidroja, ka neilgi pirms Rīgas atbrīvošanas, 1944. gada oktobrī, vācu komandieri izveidoja pagrīdes pretošanos. Viena no lielākajām grupām cīņai Sarkanās armijas frontes aizmugurē bija grupa, ko vadīja latviešu ģenerālis Jānis Kurelis.
Operācija toreiz izgāzās, taču neveiksme nelika nobālēt vācu komandieriem, un viņi turpināja gatavot citas vienības. Tām tika atstātas slēptuves ar ieročiem un spridzekļiem, tika veidots aģentu tīkls, Sarkanās armijas frontes aizmugurē tika ievesti diversanti, tika gatavoti bandītu vienību instruktori un komandieri.
1944. gada beigās visus 15. divīzijas kareivjus nacistu vadība izveda uz Vāciju – atpūtā uz Pomerāniju, savukārt visus no 19. divīzijas, kas padevās 1945. gada maijā (viņi izrādījās ielenkti Kurzemes katlā), pēc filtrācijas deportēja no Latvijas un izvietoja dažādās PSRS vietās, un jau 1946. gadā atgrieza – atjaunot Latvijas tautsaimniecību.
Saskaņā ar leģendu, par notiesātajiem vārdu aizlūdza pats Latvijas PSR Ministru padomes (Tautas komisāru padomes) priekšsēdētājs Vilis Lācis, jo redzēja, ka Savienības republikā vienkārši nav cilvēku saimniecības atjaunošanai.
Saglabāt patiesību
Atgādināsim, ka nolasot vēstījumu KF Federālajai sapulcei, Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja, ka rupjiem meliem un centieniem sagrozīt vēsturi Maskava liks pretī faktus.
Prezidents uzsvēra, ka Krievijai ir pienākums nodrošināt patiesības par Lielo Tēvijas karu saglabāšanu un pretoties mēģinājumiem falsificēt tā vēsturi.
Vēsturiskās piemiņas saglabāšanas nolūkos un par godu 75. gadadienai Uzvarai 1941.–1945. gada Lielajā Tēvijas karā Putins ar savu dekrētu pasludināja 2020. gadu Krievijā par Atmiņas un slavas gadu.
2020. gadā pasaulē plaši tiks atzīmēta 75. gadadiena Uzvarai pār fašismu. Maskava vairākas reizes pievērsa starptautisko institūtu uzmanību nacisma slavēšanai, kas mūsdienās arī notiek Baltijas valstīs varasiestāžu nolaidības dēļ.
