15:55 17 Jūlijs 2019
Tiešraide
  • USD1.1223
  • RUB70.3975
Lielā Tēvijas kara veterāns Ivans Tarakanovs

Veterāns, kurš piedalījās Paulusa sagūstīšanā Staļingradā, vēlas nodzīvot 100 gadus

© Photo из семейного архива Ивана Тараканова
Krievijā
Saņemt īso saiti
50

Ivans Tarakanovs vēl joprojām atceras, kā izskatījās vācieši no Paulusa štāba: vasaras formastērpos, ap galvām apsieti pūkaini lakati, uz plānajiem zābakiem – niedru vīzes.

RĪGA, 9. maijs – Sputnik. Lielā Tēvijas kara veterāns Ivans Tarakanovs, kurš savulaik piedalījās vācu feldmaršala Paulusa sagūstīšanas operācijā, tagad dzīvo Volgogradā, pats tiek galā ar mājas soli, neskatoties uz cienījamo vecumu – 95 gadiem. 9. maijā viņu noteikti apciemos mazmeita ar ģimeni. Par galveno dzīvē un sapņiem veterāns pastāstīja RIA Novosti korespondentam.

Ārsts un izlūks

Ivans Tarakanovs tagad dzīvo viens pats nelielā dzīvoklī devītajā stāvā. Viņš ļoti slikti dzird, nepalīdz pat dzirdes aparāts. Jautājumus nākas uzdot rakstiski. Šim nolūkam ciemiņiem viņš sarūpējis kaudzīti papīru.

"Pagaidi, tūlīt ķiteli uzmetīšu," veterāns mazliet mulst pat savu mājīgo izskatu un steidz pie skapja. Jūrnieka formastērpu rotā ordeņi, starp kuriem ir septiņi kauju apbalvojumi: divi Sarkanās Zvaigznes ordeņi, I un II pakāpes Tēvijas kara ordeņi, trīs medaļas – "Par Staļingradas aizsardzību", "Par Prāgas ieņemšanu", "Par Uzvaru pār Vāciju".

Иван Таракнов с семьей
© Photo из семейного архива Ивана Тараканова
Veterāns Ivans Tarakanovs ar ģimeni

Armijā viņu iesauca gandrīz tūlīt pēc akušieru un feldšeru kursu beigšanas Staļingradā 1942. gadā, taču nez kāpēc viņs nokļuva nevis sanitārajā nodaļā, bet gan izlūku rotā. Atmiņā iespiedusies kāda operācija, kurā viņam izdevās piedalīties – feldmaršala Frīdriha Paulusa sagūstīšana, 1943.gada janvārī.

"30. janvāra naktī bija pavēle: bloķēt universālveikalu (tā pagrabā bija Paulusa štābs – red.) un sagūstīt štābu kopā ar Paulusu. Nosūtīja izlūku un strēlnieku rotu. Līdz universālveikalam nācās līst zem pretinieka lodēm pāri atklātam laukumam. Līdz 7 rītā nokļuvām, iekšā bija kādi 150 cilvēki, bet paša Paulusa nebija, viņš kopā ar adjutantu izbēga pa pagalma izeju. Viņu pat neredzēju. Protams, Paulusu vēlāk noķēra, un vakarā viņu jau nopratināja Šumilovs (64. armijas komandieris ģenerālleitnants Mihails Šumilovs – red.)," stāstīja veterāns.

Ivans Tarakanovs vēl joprojām atceras, kā izskatījās vācieši no Paulusa štāba: vasaras formastērpos, ap galvām apsieti pūkaini lakati, uz plānajiem zābakiem – niedru vīzes.

Šķembas zem sirds

Pēc Staļingradas Tarakanovs piedalījās operācijā Ukrainā, pēc tam – Moldāvijas, Rumānijas, Polijas atbrīvošanā. Uzvaras dienā viņš bija Prāgā.

"Mūs ļoti jauki sagaidīja Prāgas iedzīvotāji. Meta mums ziedus, visos logos karājās balti karogi. Viņi mūs cienāja, ar ko nu varēja," atcerējās karavīrs.

Kara laikā viņš guvis vairākas kontūzijas un ievainojumus. Reiz mīna sprāga pavisam tuvu, un tikai brīnumainā kārtā šķembas netrāpīja sirdī. Vairākas pat neizdevās izvilkt. Tā veterāns dzīvo ar šķembām zem sirds jau vairāk nekā 70 gadus.

Pēc kara viņš gandrīz 10 gadus dienēja kā kuģa ārsts vispirmz Ziemeļu, pēc tam – Melnās jūras flotē. Pēc atgriešanās Staļingradā-Volgogradā iekārtojās pilsētas bērnu poliklīnikā, kur strādāja, līdz devās pensijā.

Иван Таракнов с внучкой Натальей
© Photo из семейного архива Ивана Тараканова
Ivans Tarakanovs ar mazmeitu Nataļju

Galvenais - dzīvot

Veterāns izvilka lielo ģimenes albumu. Tur bija gan frontes uzņēmumi ar cīņu biedriem, gan arī leduslāča mazuļiem Novaja Zemļā.

"Bet te ir mana Ņinočka. Viņas vairs nav jau 14 gadus, apglabāju 25. jūnijā. Kāda toreiz bija tveice..." nopūtās veterāns.

Ar dzīvesbiedri Tarakanovs iepazinās Staļingradā – pēc kara reģionā bija liels daudzums odu, kuri iznēsāja malāriju, nācās apstrādāt ūdenstilpes, organizēt profilaksi iedzīvotāju vidū. Pacientu vidū bija arī Ņina.

"Nodzīvojām kopā 57 gadus. Smējos, ka esmu nopircis viņu par 25 rubļiem. Tik daudz samaksāju par laulības reģistrāciju. Protams, es viņu mīlēju. Kas ir mīlestība? Dzīvot un priecāties vienam par otru, un pats galvenais – cieņa. Bez tās mēs ar Ņinu nebūtu tik ilgi nodzīvojuši," saka sirmgalvis.

Tagad viņš palicis gandrīz pavisam viens, dēls nomiris pirms dažiem gadiem, mazdēls gājis bojā autokatastrofā. Ar mājas soli tiek galā pats. Vectēvu pieskata mazmeita Nataļja. Viņa dzīvo pilsētas otrā malā, taču cenšas viņu bieži apciemot. Dzimšanas dienā, 23. februārī mazmeita rīko veterānam svētkus.

Ģimenē ir vēl divi svarīgi datumi: 2.februāris – diena, kad tika izcīnīta uzvara Staļingradas kaujā, un 9. maijs.

"Protams, gaidu, kad atbrauks mazmeita. Atcerēšos savus biedrus. Man jau ir 95 gadi, un gribu nodzīvot līdz simtam. Kas ir svarīgākais dzīvē? Dzīvot!" saka Tarakanovs.

Pēc temata

Veterāns no Rīgas uzstājās Berlīnē
"Nacistiem neklanīsimies". Veterāni – par Hitlera līdzskrējēju glorifikāciju
Otrā pasaules kara veterāni saņems finansiālu palīdzību par godu Uzvaras gadadienai

Galvenie temati