10:14 25 Novembris 2020
Tiešraide
  • USD1.1865
  • RUB90.1119
Latvijā
Saņemt īso saiti
Viņi cīnījās par Dzimteni: latvieši un latviešu vienības Sarkanajā armijā (11)
65

Padomju laikā par Jāņa Rainberga bataljona cīņu bija sacerēta skaista leģenda. Mēs pastāstīsim, kādā ellē patiesībā pabija latviešu gvardi.

RĪGA, 16. maijs — Sputnik, Aleksandrs Ržavins. Kad atmiņā ataust 43.gvardes Latviešu strēlnieku divīzijas kauju ceļš, parasti stāsta par spilgtākajiem notikumiem – cīņām par Maskavu un par Latviju. Tomēr strēlnieki nesēdēja, rokas klēpī salikuši, kad bija glābta PSRS galvaspilsēta, bet Tēvzeme – vēl ne. Katru dienu viņi cīnījās pret fašistiem un, dzīvības nežēlodami, pūlējās pietuvināt kopīgo Uzvaru pār fašismu – kā Jāņa Rainberga slēpotāji pie Veļikije Luki. Padomju laikā par viņa bataljona cīņu bija sacerēta skaista leģenda. Mēs pastāstīsim, kādā ellē patiesībā pabija latviešu gvardi.

Apturēt vācu papildspēkus

1943.gadā padomju spēkiem izdevās lauzt Ļeņingradas blokādi, tomēr pilsēta vēl nebija brīva no ielenkuma. No galvenajiem spēkiem nogriezts bija Oranienbaumas placdarms, vācu spēki vēl bija netālu no pilsētas un turpināja intensīvi apšaudīt pilsētu un "Uzvaras ceļu" – svarīgā pilsētas apgādes artērija bija pagaidu dzelzceļš, izbūvēts pa Ņevas kreiso krastu un Lādogas ezera dienvidu malu. Dažos iecirkņos tā veda vien 3-4 kilometru attālumā no vācu pozīcijām.

Lai padzītu ienaidnieku no Ļeņingradas un sakautu vācu armiju grupu "Ziemeļi", 14.janvārī Sarkanā armija sāka operāciju "Janvāra pērkons". Galvenās kaujas notika pie Ļeņingradas un Novgorodas. Latviešu strēlnieki toreiz karoja tālāk uz dienvidiem, Veļikije Luki rajonā. Sarkanarmiešu galvenais uzdevums šajā virzienā bija apturēt vācu papildspēkus, neļaut tos izmantot pie Ļeņingradas.

14.janvārī latviešu divīzijas uzdevums bija pārraut frontes līniju pie Nasvas stacijas. Tālāk bija plānots straujš uzbrukums, lai vācieši nepaspētu atjēgties. Kā ātri pārvietoties pa sniegu? Protams, ar slēpēm!

Nežēlīga aritmētika

Slēpotāju vienības parādīja, ko spēj ziemas kampaņās. Slēpotāju bataljoni un brigādes tika izmantoti izlūkošanai un kā mobilie spēki. Tie bieži veidoja uzbrukuma grupu daļu pretinieka ielenkšanai. Tāpēc padomju slēpotājus dēvēja par "sniega kavalēriju".

Diemžēl viņiem bija viens trūkums, un nav runas par to, ka slēpotājus var izmantot tikai noteiktā sezonā. Nelaime tā, ka slēpotāju vienībām bija mazāk smagā bruņojuma nekā parastajiem kājniekiem. Tāpēc bieži vien slēpotāju vienībās bija milzīgi zaudējumi, tomēr viņi glāba nesalīdzināmi vairāk citu karavīru dzīvību. Diemžēl tāda ir nežēlīgā aritmētika.

Pirms uzbrukuma tika izveidota kopīga slēpotāju vienība no 43.gvardes latviešu strēlnieku (komandieris – gvardes kapteinis Grigorijs Ponomarenko) un 33.strēlnieku (komandieris – majors Ivans Bobarikins) divīziju slēpotāju bataljoniem. To vadību uzticēja pieredzējušam virsniekam un sportistam – gvardes apakšpulkvediim Jānim Rainbergam.

Портрет Яна Людвиговича Райнберга
Jāņa Rainberga portrets

Gvarda ceļš

Viņš dzimis Rīgā 1901.gadā strādnieka ģimenē. Tēvs agri aizgāja viņsaulē, un Jānis sāka darbu rūpnīcā "Provodņik", ar kuru Pirmā pasaules kara gados evakuējās uz Jekaterinoslavu. 1919.gada rudenī Rainbergs brīvprātīgi iestājās Sarkanajā armijā.

Karoja pret Deņikina spēkiem Ukrainā, pret Ungernu-Šternbergu Tālajos Austrumos. Apbalvots ar Sarkanā karoga ordeni. Pēc Pilsoņu kara turpināja dienestu armijā līdz 1938.gadam. pirms kara bija Harkovas aviācijas institūta militārās un fiziskās sagatavošanas katedras priekšnieks. Kopā ar institūtu 1941.gada vasarā evakuējās uz Kazaņu, kur gatavoja militāros kadrus frontei.

1942.gada novembrī majors Rainbergs tika nosūtīts uz 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju. Izcēlās kaujās pie Staraja Rusas un Demjanskas. Saņēmis medaļu "Par nopelniem kaujā" un II pakāpes Tēvijas kara ordeni, kā arī nākamo dienesta pakāpi.

Памятник Яну Райнбергу на мемориале в деревне Монаково
© Photo Александр Ржавин
Piemineklis Jānim Rainbergam memoriālā Monakovo ciemā

Skaista leģenda

Un te iedārdējās "Janvāra pērkons". Rainbergam tika dota pavēle: doties reidā pretinieka aizmugurē, pārraut vāciešu komunikācijas un noturēties līdz ieradīsies galvenie spēki.

Rainberga slēpotāji uzbrukumā tuvojās Monakovo ciemam. Komandieris pieņēma pārdrošu lēmumu: ieiet ciemā kolonnā. Aprēķins izrādījās pareizs: vāciešiem šķita, ka maskēšanās tērpos ģērbtie karavīri ir savējie. Rezultātā Rainberga vienība viegli sakāva pretinieka bataljona štābu, sagrāba karogu un svarīgus dokumentus, sagūstīja 26 kareivjus.

Apzinoties, kas notiks, ja tiks zaudēts Monakovo ciems, vācieši sūtīja cīņā veselu pulku ar artilērijas un tanku atbalstu. Kauja turpinājās 12 stundas. Prātīgi organizētā aizsardzība ļāva Rainberga vienībai atvairīt 11 uzbrukumus, astoņus no tiem – ar tanku atbalstu. Kaujas laikā viņš parādījās smagākajos iecirkņos un ar savu cīrišķību un drosmi iedvesmoja karavīrus, iedvesa pārliecību par uzvaru.

Sarkanarmieši padarīja cīņas nespējīgus deviņus tankus, likvidēja apmēram trīs bataljonus. Tomēr slēpotāji cieta lielus zaudējumus, izsīka patronas un granātas. Kad tanki pienāca pie sarkanarmiešu pozīcijām, gāja bojā komandieris: lādiņš trāpīja mājā ciema nomalē, kur tobrīd atradās gvardes apakšpulkvedis Rainbergs. Tomēr brīnumainā kārtā slēpotāji atsita vēl dažus uzbrukumus un noturēja ciemu, līdz ieradās galvenie spēki.

Rainbergs tika apglabāts Monakovo ciemā. Pēc nāves viņam piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums par izcilu kaujas uzdevumu izpildi cīņas frontē ar vācu iebrucējiem un pie tam parādīto drosmi un varonību.

  • Padomju laikos slēpotāji no Latvijas veica pārgājienus uz latviešu slēpotāju kauju vietām pie Nasvas stacijas. Progress (Limbaži), Nr.18 (11.02.1984)
    Padomju laikos slēpotāji no Latvijas veica pārgājienus uz latviešu slēpotāju kauju vietām pie Nasvas stacijas. Progress (Limbaži), Nr.18 (11.02.1984)
    © Photo Из личного архива Александра Ржавина
  • Padomju laikos slēpotāji no Latvijas veica pārgājienus uz latviešu slēpotāju kauju vietām pie Nasvas stacijas. Progress (Limbaži), Nr.18 (11.02.1984)
    Padomju laikos slēpotāji no Latvijas veica pārgājienus uz latviešu slēpotāju kauju vietām pie Nasvas stacijas. Progress (Limbaži), Nr.18 (11.02.1984)
    © Photo Из личного архива Александра Ржавина
1 / 2
© Photo Из личного архива Александра Ржавина
Padomju laikos slēpotāji no Latvijas veica pārgājienus uz latviešu slēpotāju kauju vietām pie Nasvas stacijas. Progress (Limbaži), Nr.18 (11.02.1984)

Skumjš, taču skaists stāsts. Pareizāk sakot, mazliet izpušķots. Tipiska padomju leģenda. Kad to sacerēja, neviens nezināja, ka ar laiku kļūs pieejami daudzi aizslepenoti dokumenti – operatīvie dati, ziņojumi, atskaites, apbalvojumu saraksti, ar ko tagad visi var iepazīties lieliskajā vietnē "Tautas atmiņa".

Pamatīga atskaite

Īpaši interesanta ir 43.gvardes strēlnieku divīzijas atskaite par īsteno operāciju – pretinieka Nasvas grupējuma labi nostiprinātās aizsardzības joslas pārraušanu laikā no 1944.gada 14.janvāra līdz 17.janvārim Fjodoruhnovo-Polutinas līnijā, ko parakstījis divīzijas komandieris – gvardes ģenerālmajors Detlavs Brantkalns (1898.-1979.). Tajā bez histērijas, izlikšanās un lieka patētisma detalizēti izskatītas cīņas minētajās dienās. Konstatētas stiprās un vājās puses gvardu darbībās, izanalizēti trūkumi karavīru apmācībā, izdarīti slēdzieni par to, ko uzlabot, kādas kļūdas nākotnē nav pieļaujamas utt.

Tāpēc tagad mēs zinām, kas patiesībā notika vienkāršajā krievu ciemā Monakovo j1944.gada 14.janvārī. Bez izpušķojumiem. Nē! Tur nebija nekādu baismīgu aizsardzības vienību, gļēvu un asiņainu valsts drošības aģentu, stulbu un iereibušu komandieru, vienas šautenes uz trim cilvēkiem un citu pasaku, ko tagad sacer dažs labs uz mežonīga antisovjetizma pamata traks palicis vēsturnieks. Sausi dokumenti parāda īsto stāstu – sarkanarmiešu vīrišķību un apņēmību neiedomājami nežēlīgā cīņā pret spēcīgu un drosmīgu ienaidnieku.

Reida sākums

Rainberga nodaļā bija apmēram 550 kareivji: gandrīz 300 cilvēki no 43. divīzijas un apmēram 250 cilvēki no 33.divīzijas. Nepilni 50 – virsnieki. Pārsvarā slēpotāji bija bruņojušies ar automātiem, dažiem bija šautenes. Katram izsniedza 500 patronas un četras rokas granātas. Uz diviem kareivjiem bija viena prettanku granāta.

Latviešu slēpotājiem bija arī 18 rokas ložmetēji, astoņi prettanku ieroči un seši 82 mm mīnmetēji. Domājams, apmēram tas pats bija viņu biedriem no 33.divīzijas. Sakaru uzturēšanai – astoņas rācijas, vēl trīs – sakariem ar divīzijas štābu.

Artilērijas nebija, tomēr jāatzīmē interesants fakts: dokumentos uzsvērts, ka vienībā bija vairāki artilēristi.

Карта боёв 43-й гвардейской латышской стрелковой дивизии у станции Насва
© Photo Из личного архива Александра Ржавина
43.gvardes Latviešu strēlnieku divīzijas kauju karte pie Nasvas stacijas

Dziļā naktī strēlnieku divīzijas devās uzbrukumā Nasvas stacijai. Vācieši sīvi pretojās, tomēr sākumā šķita, ka viss norit pēc plāna. 123.gvardes strēlnieku pulka kājnieki Fjodoruhnovo rajonā ar tanku atbalstu uzbruka vāciešu pozīcijām virzienā no austrumiem uz rietumiem – uz staviju.

Pl.4:30 pa rāciju tika saņemta ilgi gaidītā pavēle "777", un pārrāvuma vietā iegāja slēpotāju nodaļa, kas vēlāk plānoja pagriezties uz ziemeļrietumiem. Viņiem bija jādodas dziļā reidā un jāpietuvojas vāciešiem no ziemeļiem – jāieņem Kazačihas ciems uz ziemeļiem no Nasvas.

Kājnieku un tanku izveidotajā koridorā Raiberga vienība saņēma uguni no flangiem – no kaimiņu augstienēm. Kareivji bija spiesti pārvietoties ar īsiem pārskrējieniem, rāpus. Jā, nodaļa rīkojās... bez slēpēm, jo pārvietoties pa laukiem traucēja krūmi un sniega bija maz. Tomēr visi bija maskēšanās tērpos.

Pl. 6:30 slēpotāji sasniedza Smerdeles upi. Pa ceļam viņi ieraudzīja astoņas sakaru līnijas, taču neaiztika tās, jo nevēlējās sevi atklāt. Upes otrā krastā sapieru vads pārtvēra pajūgu ar trim vāciešiem un likvidēja tos. Tāpat tika nogalināti divi sastaptie regulētāji.

Īsa kauja

Priekšā bija Monakovo ciems. Vispirms to plānoja ieņemt no aizmugures – no rietumu puses. Taču 118,9. augstienē komandieris mainīja lēmumu: lai nezaudētu laiku, ieņemt Monakovo no ziemeļiem. Uz priekšu tika nosūtīta 20 karavīru vienība, bet pati nodaļa izstiepās pārgājiena kolonnā un sāka kustību pa traktu.

Pa ceļam nodaļa likvidēja četras automašīnas ar kravu un 15 vāciešus, taču apšaude piesaistīja ciema garnizona uzmanību. Parādījās vieglā automašīna ar komendanta adjutantu. To sagūstīja.

Pēc nopratināšanas noskaidrojās, ka Monakovo garnizonu veido inženieru bataljons – 30 cilvēki. Adjutantu nogalināja, un nodaļa turpināja ceļu. 100 metru attālumā no ciema viņus sagaidīja ložmetēja apšaude. Slēpotāji ātri izvērsās ķēdē un devās straujā uzbrukumā ciemam.

Cīņa bija strauja – tikai 10 minūtes! Pl. 9:35 Monakovo bija ieņemts. Par to ziņoja divīzijas komandierim Brantkalnam. Slēpotāji sagrāba trīs 305 mm mortīras, 10 statīva ložmetējus, četras rācijas, trīs noliktavas ar munīciju, bruņojumu un pārtiku, kā arī 29 automašīnas.

Ciemā nodaļa iznīcināja vairāk nekā 150 fašistus un (citēju atskaiti) "sagūstīja aptuveni 100, kas vēlāk tāpat tika likvidēti". Interesanti, ka citos dokumentos minēti vēl 23 gūstekņi. Taču, spriežot pēc visa, ja arī viņi netika nošauti, viņu liktenis bija bēdīgs. Vēlāk pastāstīšu, kāpēc.

Sarkanarmiešu zaudējumi bija nelieli, apmēram desmit cilvēki. Diemžēl uzbrukumā tika nogalināts nodaļas komandieris Rainbergs, un Brantkalns iecēla komandiera vietā nodaļas štāba priekšnieku – gvardes majoru Ivanu Seņinu, kam bija dota pavēle nocietināties ciemā. Daļa divīzijas iestrēga kaujās uz austrumiem no Nasvas, virzība bija nenozīmīga, un tādos apstākļos vairs nebija nozīmes tālākai slēpotāju vienības kustībai uz priekšu. Pēc būtības, nebija arī tādas iespējas.

Памятник Яну Райнбергу возле спортивной гимназии в посёлке Мурьяни
© Photo Александр Ржавин
Piemineklis Jānim Rainbergam pie sporta ģimnāzijas Murjāņos

Tuvojas vācieši

No gūstekņiem slēpotāji uzzināja jaunumu. Gan labu, gan sliktu. Izrādījās, ka vācieši jau no 7.janvāra zinājuši, ka Sarkanā armija gatavo uzbrukumu pie Nasvas un plānoja to atvairīt, tāpēc savilkuši rezerves un vairākkārt palielinājuši karavīru skaitu šajā virzienā. Tomēr viņi negaidīja uzbrukumu naktī.

Protams, nav slikti, ka fašistu papildspēki nav aizgājuši uz Ļeņingradu. Toties viņi palikuši šajā virzienā. Drīz vien slēpotāji sagaidīja uzbrukumus.

Monakovo zaudējums vāciešiem bija nozīmīgs – tika pārrauts ceļš, pa kuru viņi varēja pārsviest spēkus uz Nasvu. Drīz ieradās pretinieks: viņi gāja gandrīz nepārtraukti, no dažādiem virzieniem, ar tankiem un artilēriju. Slēpotājiem paveicās tikai ar vienu: aviāciju šajā dienā vācieši nepielietoja.

Pl. 10:30 uzbruka vācu kājnieku bataljons, no dienvidiem, no Kazačihas puses, līdz kurai slēpotājiem aiziet neizdevās. Tiklīdz viņus atsita, pl. 11:00 no  Priskuhas puses, no ziemeļrietumiem, ziemeļiem un ziemeļaustrumiem parādījās trīs motorizēto kājnieku bataljoni ar 12 tankiem.

Interesanti, ka uz priekšējā tanka plīvoja sarkanais karogs. Redzamība bija slikta, sarkanarmiešiem šķita, ka tie ir savējie. Kļūdu viņi aptvēra, kad tanki, pienākuši 200 metru attālumā, atklāja uguni, bet kājnieki pargāja uzbrukumā. Tiklīdz viņi atkāpās, sekoja jauns uzbrukums – tagad no dienvidrietumu puses. Tā turpinājās stundu pēc stundas.

Sergejs Dubovskis kopā ar dēlu
© Photo Из личного архива Сергея Дубовского

Sarkanarmiešus atbalstīja artilērija – pa rāciju tika koriģēta 94.gvardes artilērijas pulka lielgabalu uguns. Vāciešiem, protams, bija savējā. Slēpotāju vienības spēki kusa, vācieši nāca tuvāk. Izsīka munīcija. Bija zaudēti visi prettanku ieroči un mīnmetēji.

Lietā tika likti trofeju ieroči. Diemžēl dokumentos nav teikts, vai nodaļā esošajiem artilēristiem izdevās izmantot sagrābtās mortīras.

Arī pretinieks cieta lielus zaudējumus, tomēr uzbrukumus turpināja. Vispirms ievainotos mašīnās veda projām no ciema, taču vēlāk tas vairs nebija iespējams – Monakovo faktiski bija ielenkta.

Starp pl. 16 un 17 Monakovo no ziemeļrietumiem iebruka divi smagie tanki ar kājniekiem. Kareivjus atgrieza, tomēr ar tankiem nebija viegli tikt galā bez smagajiem līdzekļiem. Tanki apšaudīja slēpotājus un pūlējās izspiest vienības atliekas no Monakovo. Sarkanarmieši sāka tuvcīņas ar vācu kājniekiem, tajās jau tika izmantoti aukstie ieroči. Slēpotāju spēki izrādījās sašķelti, viņi sāka iznīcināt trofejas un nelielās grupās centās izlauzties uz austrumiem – dzelzceļa virzienā. Pl.18:00 sakari ar slēpotājiem pārtrūka...

Palīdzība ieradās

Tomēr šajā brīdī ieradās papildspēki. Jau pl. 14:00 divīzijas komandieris, saprotot, ka ar artilēriju vien nepietiks un slēpotāju vienībai draud bojāeja, deva pavēli 125.gvardes strēlnieku pulkam pārtraukt uzbrukumu Nasvai un doties palīdzēt slēpotājiem.

Uz ziemeļiem no Nasvas vāciešiem uzbruka 54.atsevišķā strēlnieku brigāde, lai atvilktu no ciema daļu spēku. Pl.15:30 pulks sāka kustību, un 18:00 pirmais bataljons pienāca pie dzelzceļa uzbēruma, kur bija nocietinājušies atlikušie slēpotāju vienības kareivji – 44 cilvēki.

Divas stundas sarkanarmieši atsita vācu uzbrukumus un apkopoja spēkus – no dienvidaustrumiem ieradās pulka otrais bataljons, no rietumu puses, no Monakovo uzbēruma virzienā devās slēpotāji. Pl. 20:00 sarkanarmieši devās uzbrukumā.

Nežēlīgā cīņa turpinājās vairākas stundas – tumsā vīdēja degošās mājas. Vienas dega pēc cīņas dienā, citas, arī noliktavas, vācieši dedzināja, atkāpjoties no ciema, ko viņiem neizdevās noturēt.

15.janvārī pl. 3:30 Monakovo vēlreiz tika atbrīvota no fašistiem. Tagad jau uz visiem laikiem – 15.janvārī gvardi atsita septiņus pretinieka uzbrukumus no ziemeļiem, rietumiem un dienvidrietumiem. Viņi izturēja pat vācu pikējošo bumbvedēju uzlidojumu.

Bija arī laimīga tikšanās. Slēpotāju grupa, ko komandēja gvardes leitnants Aleksejs Jelagins, nocietinājās Monakovo dienvidrietumu nomalē un visu vakaru un nakti cīnījās ielenkumā, līdz 125. gvardes pulks atbrīvoja ciemu un nokļuva pie viņiem.

Cīņas iznākums

Apkopojot kaujas rezultātus, Brantkalns atzīmēja: "Pietiekami spēcīgas slēpotāju nodaļas pārvietošana aizmugurē veicināja operācijas kopējos panākumus, jo tika atvilktas pretinieka rezerves no daļām, kas cīnījās no frontes, kā arī rezerves tika apturētas dziļumā." Viņš vērtēja, ka padomju kājnieki "nodemonstrējuši savas teicamās īpašības un apņēmību cīņā ne vien ar pretinieka kājniekiem bet arī tankiem (it īpaši slēpotāji) un prasmi cīnīties naktī".

Tomēr divīzijai nebija rezervju, tādēļ strēlnieku pulka un lielas daļas artilērijas pavēršana pret Monakovo noveda pie tā, ka divīzija turpināja uzbrukumu plašā frontē un atšķirīgos virzienos. Līdz ar citiem trūkumiem, tas novājināja divīzijas uzbrukuma spēku un neļāva sasniegt nosprausto mērķi – ieņemt tajā dienā Nasvu.

Slēpotāji cieta lielus zaudējumus. Gāja bojā 10 virsnieki – katrs piektais. Diennakts laikā Rainberga apvienotā vienība zaudēja vairāk nekā 250 cilvēkus – nogalinātus, ievainotus un bez vēsts pazudušus. No ierindas bija izsists gandrīs katrs otrais. 60 nogalināti, 60 ievainoti bija 33.divīzijā, pārējie – latviešu strēlnieki: 55 nogalināti, 17 bez vēsts pazuduši un apmēram 60 ievainoti.

Kaujas aktīvā fāze ilga gandrīz 8 stundas, tātad ik pēc divām minūtēm viens no karavīriem vienībā tika ievainots vai gāja bojā. Briesmīgi skaitļi, par ko ir sāpīgi domāt.

Protams, zaudējumu smagumu tas neatvieglo, tomēr fašisti par tiem samaksāja lielu cenu. Dokumentos minēti 650 likvidēti vācieši. Iespējams, skaitlis ir mazliet pārspīlēts, tomēr nedomāju, ka pārāk daudz.

Jāpiebilst gan, ka cīņā pie Monakovo vācieši zaudēja nevis deviņus tankus, bet gan divus. Vai jums šķiet, ka tas ir maz?! Droši vien tā šķita arī komandieriem, kuri sastādīja apbalvojumu sarakstus, un viņi ierakstīja tajā deviņus tankus.

Atskaitē gan minēti citi cipari, jo tā bija rakstīta darbam. Spriežot pēc visa, divi iznīcināti tanki – tas ir daudz. Lieta tāda, ka visa divīzija četru dienu laikā likvidēja trijus pretinieka tankus, ieskaitot tos pašus pie Monako iznīcinātos, un vienu pašgājēju! Tā tikai kino gadās, ka ienaidniekus slepkavo simtiem, tankus – desmitiem. Īstā kaujā notiek citādi.

Simboli ir svarīgi

Bet kā tad Rainbergs? Ja jau viņš gāja bojā pašā kaujas sākumā, varbūt viņam nepelnīti piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums? Pelnīti. Vienkārši apbalvojums kaujā bojāgājušajam padomju virsniekam ir jāvērtē simboliski, kā visai apvienotajai vienībai piešķirts. Simboliem ir liela nozīme.

Arī Rainberga kaps memoriālā Monakovo ir simbolisks. Ziņās par zaudējumiem godīgi teikts: "Līķis sadedzis kopā ar māju ienaidnieka aizmugurē". Vai patiešām ir tik svarīgi, vai piemineklis uzstādīts tās pašas sadegušās mājas vietā vai mazliet nomaļu? Galvenais, ka piemineklis ir un piemiņa ir dzīva!

Могила Героя Советского Союза Яна Райнберга и памятник ему, Монаково
Padomju Savienības Varoņa Jāņa Rainberga kaps un piemineklis viņam, Monakovo

Iepriecina arī tas, ka Jāņa Rainberga piemineklis vēl joprojām ir arī Latvijā. Saprotams, padomju laikā varoni paturēja prātā. Viņa vārdā nosaukts bulvāris Pārdaugavā un Rīgas tralētāju flotes zvejnieku kuģis.

Tomēr tas ir pagātnē. Vēl varoņa vārdā līdz 1990.gadam bija nosaukta Murjāņu sporta internātskola. Tagad tā ir Murjāņu sporta ģimnāzija. Pie tās celtais Jāņa Reinberga piemineklis vēl līdz šim ir labā stāvoklī.

Iepriecina, ka Latvijā vēl joprojām ir vieta, kur 14.janvārī pagodināt latviešu slēpotāju piemiņu, kuri varonīgi cīnījās pret fašistiem pie ciema Krievijā Lielajā Tēvijas karā: Mednis, Muhins, Čevers, Karņickis, Brencs, Leibovičs, Bērziņš, Tučs, Joffe, Meiškāns, Gutšmits, Sankins, Zemeļs, Jukevičs, Kvists, Nerotnis, Jākobsons, Kuzņecovs, Zeļs, Vilenfelds, Gorelovs, Grīnbergs, Jegorovs, Drīzulis un daudzi citi...

Temats:
Viņi cīnījās par Dzimteni: latvieši un latviešu vienības Sarkanajā armijā (11)

Pēc temata

Facebook sācis dzēst fotogrāfijas ar Uzvaras karogu virs Reihstāga
"Mums ir iespļauts sejā": nacionālpatrioti sašutuši par Uzvaras svētku popularitāti Rīgā
Trīs stundas vienatnē noturēja simt fašistus: izlūka Pogas Termopilas
Facebook nejauši tīšā kļūda
Tagi:
Uzvaras diena, Lielais Tēvijas karš

Galvenie temati