RĪGA, 15. februāris – Sputnik. Krimināllieta par Herberta Cukura iespējamās dalības faktu ebreju iznīcināšanā tika uzsākta 2006. gadā. Izmeklēšana tika veikta pēc Latvijas Krimināllikuma 71. panta – "genocīds", un lūk pēc divpadsmit gadiem lietā uzlikts punkts: Latvijas Ģenerālprokuratūra neatrada Herberta Cukura rīcībā nozieguma sastāvu.
Sakarā ar kriminālprocesa izbeigšanu leģendārā latviešu lidotāja radinieki var atjaunot cīņu par to, lai Herberts Cukurs tiktu pārapbedīts Brāļu kapos Rīgā, raksta la.lv.
"H. Cukura darbībās netika konstatēts Krimināllikuma 71. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, kā arī kriminālprocesā netika noskaidrota neviena konkrēta un dzīvi esoša persona, par kuras darbībām saistībā ar tās iespējamo dalību kādā no šādām ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām būtu pamats un nepieciešamība veikt turpmāku izmeklēšanu," teikts Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurora Monvida Zelča slēdzienā.
"Nav runa par to, vai viņam var ko pārmest vai nevar pārmest, bet par to, vai viņam var ko pierādīt. Esam izvērtējuši šo lietu, cik nu labi to pēc gandrīz 80 gadiem iespējams izdarīt. Līdz ar to, vismaz manā skatījumā, dalība genocīdā viņam nav pierādāma. Nav konstatējams ne noziedzīga nodarījuma sastāvs, ne tā objektīvā, ne subjektīvā puse," norāda sarunā prokurors Zelčs, kurš pārņēma Cukura lietu no sava kolēģa, kurš ar to nodarbojies iepriekš.
Lietas izskatīšanas laikā prokuratūra veica starptautiskus pieprasījumus tiesiskas palīdzības sniegšanai dažādās valstīs. No vecām izmeklēšanām tapa zināms, ka 1969. gadā Latvijas PSR VDK iesāka lietu pret Cukuru, taču 1982. gadā tā tika nosūtīta uzglabāšanai PSRS VDK 10. pārvaldes arhīvā,
"Viņi mums atsūtīja vairākus materiālus, izrakstus, liecības, kā var saprast, no Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva. Tie dokumenti ir bez jebkāda paskaidrojuma, no kuras lietas tie nāk, bez jebkādiem aprakstiem, bez skaidrojuma, kādā sakarā tie sagatavoti. Nopratināšanas protokoli bez parakstiem, kopiju veidā – maigi izsakoties, tādi savādi," norāda prokurors.
Krievijas atsūtītie VDK dokumenti saturēja praktiski tikai vispārējus deklaratīvus apgalvojumus, un pat nav skaidrs, pats liecinieks tas, kurš stāsta, nerunājot jau par apstākļiem un iemesliem, kuru laikā šīs liecības tika sniegtas. Pēc Latvijas kriminālprocesuālā likuma šādi virspusīgi materiāli kā pierādījumi netiek vērtēti.
Kopš 2012. gada vairākkārt tika pieprasīta tiesiska palīdzība no Izraēlas, taču no turienes vispār netika saņemta atbilde. Samērā daudz dokumentu atsūtīja Brazīlija, kur Cukurs kopā ar ģimeni dzīvoja no 1946. gada. 1960. gados Brazīlijas ebreju organizācijas centās panākt Cukura izdošanu kā kara noziedznieku. Vietējā policija toreiz veica izmeklēšanu, un Cukurs pats brīvprātīgi vairākkārt gāja sniegt liecību, raksta portāls la.lv.
"Šīs izmeklēšanas un atsūtīto dokumentu kvintesence ir, ka nav saskatāms nekas tāds, ko Cukuram varētu inkriminēt," saka prokurors Zelčs.
Kā zināms, 1941. gada vasaras beigās Cukurs brīvprātīgi iestājās Viktora Arāja sodīšanas komandā. Tieši Arāja brigāde 1941. gada beigās piedalījās Rīgas geto iemītnieku iznīcināšanā Rumbulā un citās līdzīgās akcijās.
2011. gadā jau tika rosināts jautājums par Herberta Cukura pārapbedīšanu kā kara dalībnieku par Latvijas neatkarību 1919. – 1920. gadā. Taču rekomendācijas formā Latvijas prezidenta vēsturnieku komisija pauda viedokli, ka no morālā viedokļa to nebūtu vēlams darīt.
Uz jautājumu, vai pati par sevi dalība Arāja komandā var liecināt par noziegumu, prokurors Zelčs atbildēja noliedzoši. "Nē, to nevar automātiski traktēt kā noziegumu. Jābūt konkrētām, pierādītām darbībām," pateica viņš.
Savukārt Herberta Cukura Brazīlijā dzīvojošā meita Antinea Doloresa Cukurs-Risoto Ģenerālprokuratūras lēmumu par lietas slēgšanu izskata kā juridisku situācijas vērtējumu, kurš atcel morālos šķēršļus tam, lai tēvs tiktu apglabāts Brāļu kapos.
Taču Pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis, kura nodarbojas ar Brāļu kapu apsaimniekošanu, paskaidroja, ka pagaidām pie viņa ar šādiem lūgumiem neviens nav vērsies. Un ar Ģenerālprokuratūras lēmumu viņš arī pagaidām nav iepazinies. Aģentūra var uzsākt darbu tikai pēc tam, kad visi dokumenti būs kārtībā. Galvenais – tiks izvērtēta Cukura kā karavīra, kā kara dalībnieka loma, par neatkarību un par viņa nopelniem tajā.
"Tādas lietas mēs skatām ļoti skrupulozi. Par tādiem kā Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Lavenieks, kā Rūdolfs Bangerskis vai Vilis Janums ir skaidrs. Cukura lietu mēs neesam pētījuši," atzīmēja sarunā ar žurnālistiem Guntis Gailītis.
Atgādināsim, ka 2011. gadā Cukura meita jau bija paziņojusi par savu vēlmi pārapbedīt savu tēvu Brāļu kapos Rīgā, taču, ja tas nav iespējams, tad "viņš atradīsies tur, kur šobrīd – kapos, kur kopā ar viņu atrodas tūkstošiem brazīliešu". Toreiz par labu pārapbedīšanai izteicās Kara muzejs, Nacionālā aviācijas biedrība, Brāļu kapu komiteja un Oficieru apvienība. Savukārt, Prezidenta vēsturnieku komisija un Rīgas mērs iestājās pret.
Cukurs piedalījās cīņā par Latvijas neatkarību, tāpēc formāli ir pamats viņa apbedīšanai Brāļu kapos. Tā, piemēram, 1920. gadu sākumā Cukurs izveidoja militāro karjeru, izceļoties kaujās ar boļševikiem. Vēlāk viņš ieguva plašu popularitāti kā drosmīgs lidotājs un aviācijas instruktors.
Taču nacistu okupācijas laikā Cukurs, pēc atsevišķām liecībām, piedalījās Holokausta īstenošanā. 1965. gadā Urugvajā viņu nogalināja Izraēlas Mossad specdienesta aģenti. Saskaņā ar Izraēlas specdienesta oficiālo versiju, apšaudes komandas SD oficieri Cukuru izsekoja Urugvajā brīnumainā kārtā izdzīvojušais Rīgas geto ebrejs, kurā viņš pazaudēja visu savu ģimeni.
