RĪGA, 30. jūnijs — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Ik gadus 4. jūlijā Rīgā notiek Dzīvo maršs 1941. gada baismīgo notikumu piemiņai.
Dzīvo marša koordinators, Rīgas geto muzeja darbinieks Vladimirs Rešetovs pastāstīja, ka Dzīvo marša dalībnieki pulcēsies pl. 9.45 vecajos Ebreju kapos Līksnas ielā. Aptuveni 10.00 sāksies piemiņas ceremonija, kurā piedalīsies dažādu valstu vēstniecību pārstāvji, politiķi un sabiedrisko organizāciju aktīvisti.
"Dzīvo maršs Rīgā notiek jau septiņus gadus, un ceremonijā vienmēr piedalās cilvēki, kuri izdzīvojuši Rīgas geto. Viņi ierodas arī no Krievijas, Lietuvas un Vācijas. Taču viņu skaits ir ļoti mazs, jo viņiem jau ir aptuveni 90 gadi," – stāstīja Rešetovs.
Pēc ceremonijas un lūgšanas sāksies gājiens pa ielām, kur kara gados atradās geto. Dzīvo maršs noslēgsies Dzirnavu un Gogoļa ielu krustojumā, kur atradās sinagoga, ko sadedzināja līdz ar tajā ieslēgtajiem cilvēkiem. Gājiens notiek bez mītiņiem un skaļām runām, jo piemiņas diena veltīta traģiskiem notikumiem. Dzīvo maršā piedalās gan jaunieši, gan cienījama vecuma cilvēki.
Asiņainās vēstures lappuses
Pavērsim vēstures lappuses. 1941. gada jūnija beigās Hitlera karaspēks sāka uzbrukumu Baltijas republikām. Vispirms tika ieņemta Lietuva. Tūkstošiem ebreju bēga no republikas, glābjoties no nāves. Ebreji no Šauļiem devās uz Latviju. Lielākā daļa no viņiem palika Rīgā – pie radiem vai vienkārši ticības brāļiem.
Taču 1. jūlijā vācu karaspēks ieņēma Rīgu, un nekavējoties sākās ebreju grautiņi. Atbaidošajos pasākumos aktīvi piedalījās arī latviešu kolaboralcionisti, piemēram Viktora Arāja slepkavu komanda.
Tolaik ebreju likvidācijas plāns jau bija gatavs. Sinagogas ēkā sadzina ebrejus no Latvijas, Lietuvas, Vācijas. Pirms kara ebreju tautības iedzīvotāju skaits Vācijā bija ļoti liels, taču nacisti negribēja (vismaz sākotnēji – ne) viņus iznīcināt uz savas zemes, tāpēc izveda pāri robežām.
Cilvēkiem stāstīja, ka viņus vienkārši pārved uz citām valstīm, piemēram, Argentīnu, kur viņiem sagādās jaunus dokumentus. Taču viņus veda uz Latviju – uz Rīgu, nāvē.
Pirms sadedzināšanas nacisti (pat ne tikdaudz vācieši, cik viņu vietējie līdzskrējēji) ņirgājās par ebrejiem. Cilvēkus piekāva, hitleriešu sekotāji rāva ārā no pūļa hasidus un ar viņu bārdām slaucīja sev zābakus. Pēc tam viņus ieslēdza sinagogā un aizdedzināja to. Jā, daži centās izkļūt no degošās ēkas, taču ārā viņus apšāva bendes. Šajā dienā hitleriešu līdzskrējēji Rīgā izdemolēja vairāk nekā 20 sinagogas, gāja bojā tūkstošiem cilvēku.
Vācu okupācijas pirmajās dienās Rīgā notika "nakts akcijas": nacisti ielauzās ebreju dzīvokļos, laupīja un aizveda vīriešus (lielāko daļu no viņiem pēc tam nošāva Biķernieku mežā). Dažādi informācijas avoti liecina, ka līdz 1941. gada 11. jūlijam Rīgā tika nogalināti aptuveni 7 tūkstoši ebreju. Vasaras vidū sākās ebreju iznīcināšana visā Latvijā. Dažādi dati norāda, ka tolaik Rīgā, tās apkaimē, Jelgavā, Valmierā, Daugavpilī un Liepājā dzīvības zaudēja aptuveni 32 tūkstoši ebreju, un līdz gada beigām upuru skaits vēl divkāršojās.
Ebreju iznīcināšana Baltijā tika uzdota Ainzacgrupai "A" (Einsatzgruppen), ko komandēja policijas ģenerālmajors, SS brigadefīrers (Brigadeführer) Valters Štālekers. Komanda darbojās Latvijas teritorijā, un tās nodaļas bija dislocētas Liepājā, Rīgā un Šauļos.
Cipari, ko Latvija nedrīkst aizmirst
Pirmskara iedzīvotāju skaitīšanā iegūtie dati liecina, ka 1935. gadā Latvijā dzīvoja 93 479 ebreji, tostarp 43 672 — Rīgā. Bija ebreju partijas, kultūras, reliģiskās, medicīnas, izglītības un citas nacionālās organizācijas. Taču viss beidzās, kad Latviju okupēja nacisti…
Pirms 29 gadiem sinagogas vietā tika uzstādīta piemiņas zīme – pelēks akmens ar Dāvida zvaigzni. 2007. gadā tika atklāts piemineklis Žanim Lipkem un citiem, kuri glāba ebrejus Holokausta laikā. Piemineklī iecirsti 270 cilvēku vārdi – tie, kuri, riskējot ar savu dzīvību, izglāba no nāves vairāk nekā 400 ebrejus. Tagad, domājams, vienmēr tiks paturēti atmiņā 1941. gada 4. jūlija notikumi. Latvijas kalendārā 4. jūlijs ir ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena.
