17:44 19 Jūnijs 2019
Tiešraide
  • USD1.1187
  • RUB71.8787
Kartotēka

"Izjūtu naidu pret partiju": Aldis Ermanbriks par "čekas" vervēšanu

© Sputnik / Alexey Malgavko
Latvijā
Saņemt īso saiti
105

Žurnālists Aldis Ermanbriks atcerējies, ko stāstījis VDK aģentiem, kā zadzis no mākslīgā pavadoņa aizliegtus ārzemju klipus un kur iepazinies ar citiem VDK ziņotājiem.

RĪGA, 13. novembris — Sputnik. Neilgi pirms pilnvaru beigām iepriekšējā Saeima pieņēma lēmumu, ko bija atlikusi 25 gadus – atvērt tā saucamos "čekas maisus".  Jau pēc mēneša internetā būs publicēti pazīstamu zinātnieku, kinorežisoru, televīzijas žurnālistu, mākslinieku vārdi, kuri bijuši LPSR VDK ziņotāji 70. un 80. gados. Taču sarakstā nebūs galvenā – ko tieši izdarījuši minētie cilvēki un ko viņi ziņoja, raksta skaties.lv.

Daudzi aģenti , bez kuriem nav iedomājama Atmoda, par represīvās iestādes vervēšanas metodēm un bailēm stāstīja tikko iznākušajā dokumentālajā filmā Lustrum. Filmai interviju sniedzis arī žurnālists un mūziķis Aldis Ermanbriks, kuru visi atceras kā padomju gados populārā raidījuma "Varavīksne" veidotāju.

Saksofonista Alda Ermanbrika veidotie mūzikas raidījumi izcēlās padomju režīma stingri uzraudzītā Latvijas Radio un televīzijas fonā. Legāli iegūt rietumu ierakstus tolaik bija grūti, un Ermanbriks atradis izeju. Viņš izmantojis savus sakarus, lai Latvijas Radio skanētu Šarla Aznavūra balss, un skatītāji beidzot ieraudzītu grupu "Boney " no Rietumvācijas. "Varavīksne", kas nāca klajā kopš 1971. gada, ilgu laiku bija vienīgais televīzijas raidījums, kas regulāri iepazīstināja ar jaunākajiem ārzemju videoklipiem. Mūziķu aprindās Ermanbriku cienīja, viņš piedalījās koncertos, laida klajā ierakstus un intervēja mūziķus savos raidījumos.

Tikai pēc trešā mēģinājuma

Pirmo reizi Ermanbriku centās savervēt jau 60. gados, lai viņš stāstītu par dzejniekiem Māri Čaklo un Vitautu Ļūdēnu. Otrreiz, kad Ermanbriks apprecēja kāda itāļa meitu. Tomēr abas reizes mūziķis sadarbību noraidījis.

Trešo reizi Ermanbriks vervēts 1983. gadā, kad viņš bija savas karjeras virsotnē. Žurnālists neatklāja, kāpēc šoreiz piekrita sadarbībai ar VDK nodaļu, kas uzraudzīja radošo inteliģenci.

"Kauns atzīties, neko sliktu neesmu darījis, bet tieši otrādi. Es atceros grupai "Ornaments" bija paredzēts tāds brauciens, man liekas uz Apvienoto Arābu Emirātiem. Nu, tur jau bija mūsu Inkēns arī līdzi laikam, pēc tam. Un man vienā sarunā prasīja, vai atļauja, vai kaut kas tāds, vai var šo grupu laist, vai kāds no viņiem neaizbēgs, kādi ir viņi, vai viņi ir morāli un politiski nobrieduši, vai viņus var laist," - stāstīja Ermanbriks.

"Es atkal momentāni – to es atceros – mēs tiekamies un tur runājam tikai par mūziku, par ierakstiem, par televīziju, bet par neko vairāk. Es taču nezinu, ko viņi domā. Kas viņu galvās ir, es pat nevaru, es savu galvu nevaru likt ķīlā. Un es domāju: nu, labi, nu, ja kāds no viņiem aizbēgs, vai tad man par to kaut kas būs? Protams, ka nebūs.

Un es teicu visu to labāko par grupu "Ornaments", un es teicu: "Jā, es viņus pazīstu, viņi ir, viņi ir godīgi, pareizi, un tā tālāk, lai viņi aizbrauc."

Tātad es, un tā ir faktiski tā vienīgā reize, kad es pa kādu no šiem mūziķiem kaut ko teicu un kad man kaut ko prasīja," – viņš atceras.

Ermanbriks pastāstīja, ka daži aģenti viens par otru zinājuši.

"Jā, (..) mēs tur arī kādreiz kādu šņabīti kopā iedzērām, un viņš teica, jā, ka viņš ir aģents. Un nākošais, viņš teica nevis, ka viņš par mani ziņojis vai ko, bet ka viņš sadarbojas ar "čeku", ka viņš ir aģents un ka viņš par to saņem atlīdzību. Tātad arī tādi aģenti ir. Es ne. Un tad atkal man ir jāsaka, ka es nevienu kapeiku toreiz nesaņēmu par to, ka es arī, laikam tāpēc, ka es teicu labu, ka "Ornamentu" var laist uz ārzemēm," – uzsvēra žurnālists.

Aizliegtais klips

Vēl viena ar VDK saistīta spilgta epizode skārusi kādu "Varavīksnē" demonstrētu videoklipu. Laionela Ričija dziesmas videoversijā kopā ar britu aktrisi Helēnu Mirenu filmējās Kirova vārdā nosauktā Ļeņingradas teātra baletdejotājs Mihails Barišņikovs, kurš trupas viesturnejas laikā Kanādā pārbēga un vēlāk dzīvoja ASV.

"Šī dziesma ar visu Barišņikovu ir no tādas, pie mums, nelabas filmas, "Baltās Naktis", aizliegtas, protams. Nu, es biju līdz ar to sagrēkojies pamatīgi un tad mani uzaicināja un es uzrakstīju, un es mazliet biju nosvīdis, un, ko, ko tad man teikt? Un es teicu, uzrakstīju, man bija jāraksta viss, uzrakstīju, ka es visus tos materiālus esmu dabūjis Maskavā, un es zināju, kā ir Maskavā, un kas tur ir, un tur faktiski nekā tāda nav, nebija toreiz," – atcerējās Ermanbriks.

"Bet es to nozagu no satelītiem, Tallinā tas notika, videoinženieri tur no Somijas, savulaik pa gaisu mēs ierakstījām. Ja es būtu atzinies, kur es dabūju, tad šis ceļš būtu noteikti slēgts. Un tas bija nelegāls ceļš, katrā ziņā. Šādā ceļā varēja daudzus dažādus materiālus dabūt no kapitālistiskām valstīm, pa tiešo no interneta. Ne no interneta, bet ar satelīta palīdzību. Tātad tas būtu ciet un tad arī šis raidījums, tā "Varavīksne", kuru visi, tik ļoti daudzi skatījās, nu tad arī būtu šo raidījumu jālikvidē," – skaidroja Ermanbriks.

Ziņotāji nav galvenie

Ermanbrika vārdus varētu pārbaudīt ar viņa paša rakstītajiem ziņojumiem, taču VDK arhīvā to nav. VDK žurnāla izraksts liecina, ka viņa darba un personīgās lietas 1990. gada beigās un 1991. gada sākumā iznīcinātas. Pēc neoficiālām ziņām, daļu lietu tomēr nesadedzināja, bet aizveda uz Krieviju. Operatīvajās  lietās arī Ermanbrika ziņotais nav pieminēts.

Saglabājusies vienīgi Ermanbrika aģenta uzskaites kartīte. Tajā ir viņa segvārds, Ermanbrika vervētāja Aivara Dombrovska un VDK 5. daļas priekšnieka vietnieka virsnieka Frīdriha Straubes-Strausa vārds.

Ermanbriks negrasās kaisīt pelnus uz galvas, taču ir pateicīgs, ka varējis pastāstīt par sevi. Tāpat viņš saprot, ka daudzi viņam neticēs. Taču viņš nebaidās no ģimenes nosodījuma, jo sen jau to visu ir apspriedis ģimenes lokā. Viņš aicināja arī citus aģentus stāstīt par šo neērto, taču reālo Latvijas vēstures daļu.

"Mani tracina visvairāk tas, ka šie aģenti, nu tie bija, tie bija viss, varbūt vismaznozīmīgākie visā šajā Padomju Savienības murgā, kas toreiz bija un kurā mums bija jādzīvo, jo galvenie jau bija šie čekas virsnieki, darbinieki, profesionālie darbinieki, bet atkal tas jau bija tas zobens, kas cirta galvu, bet roka bija Komunistiskā partija.

Un ikdienā galvenā redaktora vietnieks bija partijas dāma, arī krieviete pēc tautības. Viņa vienmēr mani sunīja: "kāpēc tu to dari" un teica arī konkrēti: "to drīkst rādīt un to nedrīkst rādīt". Un mums bija jāņem arī kaut ko ārā no šiem te raidījumiem pēc tam, kad mēs nodevām skatīšanai," – saka Ermanbriks.

"Skaidrs, ka to gan es apzinājos, ka tas īsti labi nav, es nejutos īpaši ne drosmīgs vai kaut kāds. Es diezgan, biju diezgan nelaimīgs, jo bija grūti, šo ikdienas kritiku no šiem partijas darbiniekiem, tie, kas vadīja, faktiski, šo ideoloģisko darbu, to bija diezgan grūti izturēt, jo tā bija nervu slodze," – klāstīja Emanbriks.

Naids pret partiju

80. gadu beigās Rīgas skaņu ierakstu studija, ko pārstāvēja Ermanbriks, laida klajā skaņuplati un kaseti "Dziesmas brīvai Latvijai". Uz vāka bija Brīvības piemineklis un ierakstā dzirdamas līdz šim aizliegtas dziesmas, arī brīvās Latvijas valsts himna.

Žurnālists atsauca atmiņā, ka 80. gadu beigās aģentūras loma bija mazinājusies, informāciju partija un "čeka" saņēma no rakstnieku un komponistu savienībām, kurām bija ievērojama loma atmodas procesos.

"Es izjūtu naidu pret partiju, jā. Un tā, tā ir milzīga netaisnība, ka nu mums tagad, ka mēs nerunājam par to, kāds ir partijas nodarījums un kura bija tā īstā (pauze) represīvā organizācija. Tā bija vienīgā, vienīgā partija tā ir komunistiskā partija. Un un tas, ka šie cilvēki vēl tagad ļoti daudz ko nosaka," – uzsvēra žurnālists.

Iepriekš vēstīts, ka 12. sasaukuma Saeima nobalsojusi par VDK kartotēkas publikāciju. Tā ieplānota jau šogad, turklāt bez ekspertu komentāra.

Pēc temata

Nora Ikstena: čekas aģenti var joprojām strādāt tieslietu sistēmā
Jau atkal neveicas: NA vēlas atvērt "VDK maisus", taču SAB rīcībā nav skenera

Galvenie temati