21:38 15 Augusts 2018
Tiešraide
  • USD1.1321
  • RUB75.9875
Cilvēki uz pilsētas ielas

Mēs esam tas, ko mēs ēdam: mūsdienīga cilvēka recepte

© Foto: Picjumbo
Latvijā
Saņemt īso saiti
Aleksejs Stetjuha
296

Šoreiz es mazliet atkāpšos no saviem principiem un uzrakstīšu prologu tiem, kuri tekstā lasa tikai pirmo rindkopu.

- Ar aizspriedumiem skatos uz moderno mākslu, it īpaši uz akcionismu.

- Man ir nepieņemama tāda parādība, kā kanibālisms. Man šķiet riebīgi, kad cilvēks ēd cilvēku.

- Es zinu, kas ir Overtona logs un kā tā lieta darbojas.

Tagad, kad galvenie punkti uz "i" ir salikti, pamēģināsim aprunāties.

Marta sākumā viens tāds Arturs Bērziņš, kurš sevi dēvē par mākslinieku, organizēja priekšnesumu, ko nodēvēja par "Eshatoloģiju". Mākslinieks tajā diviem modeļiem nogrieza pa gabaliņam miesas, izcepa tos pannā un izbaroja sava talanta upuriem, tādējādi rekordīsā laikā noslēdzot pārtikas ķēdīti. Daiļradnieks vēstīja, kas notiks, kad visā pasaulē izbeigsies ēdamais, un lika noprast, ka cilvēki periodiski ēd viens otru un pat paši sevi. Vismaz es šajā vizualizācijā saskatīju tādu domu. Taču tāda ir mākslas mīmikrija: katram ir tiesības saskatīt to, ko viņš vēlas. Patiesībā tam gan nav nekādas nozīmes. Vispasaules zirnekļtīkls sašūpojās ap jaunu mušu un deva inerciālu atbildi. Mākslinieks nosaukts par kanibālu, lai arī, šķiet, pats nav manīts ēdam savas daiļrades augļus, pati performance – par Overtona Logu, kurā skaidri redzams: "Šodien tu spēlē džezu, rīt Dzimteni pārdosi." Sak, mūs sāk pamazām radināt pie domas, ka cilvēku ēšana ir normāla lieta. Sak, šodien tā ir māksla, bet rīt restorānā cilvēku gaļu pasniegs. Lietā pat iesaistīta policija, lai sameklētu nozieguma sastāvu un visus sodītu. Policija pameklēja un neko neatrada.

Iespējams, esmu pārāk agri pieradināts aukstasinīgi uztvert vispasaules sazvērestības augļus, taču man performance iepatikās. Nē, man nemaz nesagribējās paēst cilvēka gaļu, pati procesa vērošana pilnīgi nožņaudza apetīti. Vienkārši es beidzot saskatīju kaut kādu dziļu domu, ko autors gribējis pavēstīt. Radās iespaids, ka caur šo epatāžu viņš gribēja, lai skatītājs ieraudzītu, cik riebīgs ir tas, pie kā mēs ejam. Liekas, viņam tas izdevās. Pārmaiņas pēc epatāža nav bijusi velta.

Manuprāt, šim aktam ir tāds pats sakars ar kanibālisma propagandu, kā stāstam par Kristus krustā sišanu – ar publiskas vardarbības propagandu. Es nevēlos spriest par to, ka cilvēkiem ik mirkli jāliek manīt, kas mūs, iespējams, gaida. Man nepatīk modernais kino, kas slāni pa slānim nodīrā ādu mūsdienu sabiedrībai un atklāj trūkumus, kam pieņemts nepievērst uzmanību, lai nesāpinātu sevi. Nē. Man ļoti nepatīk vaimanātāji un tie, kuri klaigā par zemes un debesu asi. Man tikai šķiet, ka šajā gadījumā patiešām ir viela pārdomām. Katram par savu. Protams, var jau vienkārši paiet garām. Var pārmest māksliniekam epatāžu. Taču negriezīsim viņa ieceri ačgārni, lai kāda tā būtu. Nepārmetīsim māksliniekam, ka viņš propagandē to, no kā cenšas brīdināt.

Ekspozīcija Medicīnas vēstures muzejā
© Sputnik / Робертс Вицупс

Intuitīvi paskatījos uz šo izrādi kā uz sociālo reklāmu. Jebkuras sociālās reklāmas mērķis ir šokēt, lai piespiestu domāt. Kad skatāmies skaudras, cietsirdīgas īsfilmas par autokatastrofām, mēs neapgalvojam, ka to autors aicina sēsties pie stūres dzērumā. Mēs saprotam: mums rāda, kas notiktu, ja… Šajā gadījumā akcionists parādīja savas domas par to, kas notiks, ja… Mums ir tiesības viņam nepiekrist, nepielaikot to uz savas ādas, teikt, ka mums viss būs citādi. Taču nevajag viņam pārmest neesošus grēkus.

Savukārt no juridiskā viedokļa, ko cenšas uzspiest tamlīdzīgu pasācienu pretinieki, viss ir gluži vienkārši. Sausā likuma valodā: cietušo nav. Cilvēki, kuri piekrita piedalīties akcijā, piekrituši visiem eksekūcijas posmiem. Tiesāt mākslinieku par to būtu gluži tāpat, kā tiesāt tetovētāju par to, ka viņš izdedzina zīmējumu uz dzīvas ādas. Tas arī ir pretdabiski. Taču viņa dzīvajiem audekliem ir tiesības vērsties pie viņa, lai attēlotu uz ādas to, ko agrāk dēvēja par tavro.

Mēs patiešām esam tas, ko mēs ēdam. Pat ja mums vemt gribas brīdī, kad to dara citi. Galvenais – nedomāt par to, kā mēs garšojam.

Galvenie temati