Mums pašiem par dīvainiem ir "ērtāk" uzskatīt tos otrus. Kurlos, mēmos, aklos un kroplos. Vai vismaz izlikties viņus neredzam. Tā ir vienkāršāk un mazāk apgrūtinoši.
Medicīnas vēstures muzejs ir viens no tiem, kas no bērnības iespiedies atmiņā visvairāk. Bija un ir arī citi, bet šis tomēr īpašs. Galvenokārt tāpēc, ka tas toreiz likās noslēpumains un pat nedaudz biedējošs. Ar daudzām dabīga izmēra cilvēka statujām ekspozīcijā. Un biedējošākās bija nevis tās, kur redzams skelets vai iekšējie orgāni, bet tās no viduslaiku ekspozīcijas – no mēra mirušais, ko maisā laiž ārā pa logu, lepras slimnieks ar zvaniņu kaklā, cilvēks sāpēs saviebtu seju, kam amputē kāju un aiz restēm ieslodzītie, važās iekaltie garīgi slimie. Viduslaikos bija tos vieglāk izolēt, nevis ārstēt, pieņemt vai saprast. Tāpēc, ka toreiz pietrūka zināšanu. Attiecīgi – sapratnes un tolerances. Tas ir saprotams un, iespējams, pat attaisnojams.
Ja 21. gadsimtā atbildīgā institūcija (Latvijas Republikas Veselības ministrija) aizliedz uz muzeja ārsienas izvietot reklāmas plakātu tikai tāpēc, ka tajā redzami kaili cilvēku ķermeņi, tad viduslaiki vairs šķiet vien tāds sīkums.
Atceraties vairākus gadus seno "Pinokio gadījumu", kad Latvijas Nacionālās operas reklāmas plakātā bija attēlots kails puisēns sānskatā (bez redzamām ģenitālijām)? Toreiz īpaši slimie un deģenerētie tajā saskatīja pedofīlijas "reklāmu" un plakātu aizliedza. Tika pat ierosināts kriminālprocess, kurš beidzās ar neko.
Poļu mākslinieka Artūra Žmijevska personālizstāde "Neredzamās zonas", kas aktualizē jautājumu par tām sabiedrības grupām, kuras visbiežāk ir pakļautas sociālās atstumtības riskiem, šajā gadījumā – invalīdiem, Medicīnas vēstures muzejā notiek. Un tajā aklie zīmē, mēmie dzied un cilvēki ar amputētiem locekļiem staigā. Tās ir septiņas lielformāta fotogrāfijas, aklo cilvēku zīmējumi un vairākas videoinstalācijas. Tie ir koncentrēti un saturiski apjomīgi darbi, kas tieši un nepastarpināti atspoguļo un aktualizē "nestandarta" cilvēku problēmas un vajadzības. Vajadzību būt pieņemtiem, integrētiem. Kas garīgi attīstītam indivīdam ir pats par sevi saprotams. Arī vajadzību (un tiesības) radoši izpausties.
Viduslaiku.., atvainojiet – Veselības ministrijai tas nešķiet pieņemami. Neiedziļināties, nedomāt un neredzēt ir vienkāršāk un ērtāk. Tāpēc muzeja sienu rotā balts plakāts vien ar autora vārdu un izstādes nosaukumu.
Aizejiet uz šo izstādi. Un padomājiet. Viduslaiki lai paliek ministrijas ziņā.
