RĪGA, 26. janvāris – Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Māksliniekam tā ir provokācija – pašizpausmes līdzeklis. Galvenais, lai procesā mākslinieks neiznīcinātu citu mākslinieku darba augļus.
Kas tad patiesībā noticis? Mākslas akadēmijas studenti, kas apgūst "vides mākslu", saņēma uzdevumu organizēt instalāciju ar pilsētas arhitektūras elementiem, iemūžināt garāmgājēju reakciju un pēc tam likvidēt darba pēdas.
Students Ernests Austriņš nolēma pašizpausties ar balta audekla un manekena pusītes palīdzību. Viņš klaiņoja pa pilsētu un izvēlējās, viņaprāt, statiskākos un garlaicīgākos pieminekļus. Pēc tam students piešķīra tiem jaunu jēgu ar drānas un manekena palīdzību. Skulptūras kļuva līdzīgas spokiem, un, pēc Ernesta domām, tam vajadzēja likt garāmgājējiem apstāties un padomāt.
Spoki naktī
Mākslas objektu lomā viens pēc otra pabija latviešu mākslinieks Padegs, latviešu klasiķis komponists Alfrēds Kalniņš, ģeniālais Aleksandrs Sergejevičs Puškins un vēl kāds piemineklis Vērmanes dārzā. Plāksnīti pie tā students neizlasīja, un jūsu korespondents audeklā ietīto pieminekli nepazina.
Varbūt tas bija šahists Tāls, varbūt kāds cits. Students visus objektus rūpīgi uzņēma un 10 minūtes gaidīja garāmgājēju reakciju. Pēc tam viņš saveda pieminekli kārtībā un devās tālāk ar savu "cēlo misiju".
"Ar šo instalāciju centos izpaust savu domu par pieminekļu būtību un par dažādām skulptūru izpildes formām, — Ernests Austriņš pastāstīja Sputnik. – Mēs paturam atmiņā ievērojamas personības vai notikumus, izvietojot pieminekļus pilsētas vidē. To darām komplimentāri. Tā ir vienīgā māksla, ko redz sabiedrība. Taču vai šis mākslas formāts ir vērtīgākais, ko varam dot sabiedrībai?"
Diskusiju par to, vai pieminekļiem jābūt komplimentāriem vai, gluži otrādi, provokatīviem, nav sācis Austriņš, un ar viņu tā nebeigsies. Savi piekritēji ir ikvienai koncepcijai. Un tomēr mēs visi dzīvojam vienā pilsētā.
"Piemineklim vajadzīga ne tikai fotogrāfiska līdzība, tam jāataino personības gars un domas, — sūdzējās Austriņš. – Statiskā klasiskā forma neizpauž personības garu. Tādas garlaicīgas skulptūras nemodina domas, neliek garāmgājējiem domāt. Vienkārši kļūst par nemanāmu ainavas daļu. Tas pats Puškins: vai nolaizītais skaistulītis frakā ataino viņa dumpīgo garu? Mūsu pilsētā viss ir skaists: gan pieminekļi, gan tādas dekorācijas kā "egles ceļš". Un pie tam bezpersonisks, vienāds. Sabiedrībai daudz svarīgāki ir objekti, kas liek aizdomāties. Ja piemineklis kļūst nemanāms, tas zaudē jēgu."
Sputnik pavaicāja studentam, kādu tieši ideju pūlējies paziņot mākslinieks, noliekot līdzās piemineklim manekenu ar kājām gaisā?
"Kājas ir piemērs tam, kā var uztvert Padegu un Puškinu, — pastāstīja mākslinieks. – Tas nenozīmē, ka viņu daiļrades izpausmi es redzu tieši tā. Kājas ir paņēmiens, lai liktu garāmgājējam apstāties un padomāt."
Tautas dusmu vilnis
Liksim mierā sarunas par mākslu. Studentu pieķēra, kad viņš aptina Puškina pieminekli. Žurnālisti dabūja interesantu faktu, mākslinieks – slavu, varbūt tikai nepelnītu.
Visļaunāk klājās Rīgas Puškina biedrības locekļiem. Izlasījuši ziņu, viņi negulēja visu nakti (es nepārspīlēju), pārdzīvojot par lielo dzejnieku, par pieminekli – vai tik tas nav cietis. Pirms diviem gadiem taču Puškinam ap kaklu apmeta cilpu un otru virves galu piesēja pie koka. Vēl līdz šim nav zināms, par ko gribējuši pakārt dzejnieku.
"Protams, biju ļoti sarūgtināta, kad izlasīju ziņu par to, ka Puškins atkal izķēmots, — stāstīja Rīgas Puškina biedrības līdzpriekšsēdētāja Svetlana Vidjakina. – Tas ir mūsu sabiedrības degradācijas kārtējais piemērs. Tas taču nav huligānisms, tas ir kas sliktāks. Students, kas zaimojis pieminekli, ir mūsu nākotne. To, ko mēs turam svētu, viņi aptīs ar lupatām un aplies ar krāsu. Lai nebūtu tik statiski. Rūgti ir apzināties, ka tāda ir nākotne."
Puškinistus visvairāk aizvainoja tas, ka piemineklis dzejniekam cietis no brīvo mākslinieku rokas. Akadēmijas studentam skulptūra šķiet garlaicīga, statiska un tukša, toties puškinisti tajā saskata papilnam mājienu. Puškins smaida, viņš ir romantiski noskaņots, taču rokās ir cimdi, un viņš ir gatavs divkaujai, gatavs mest cimdu pretiniekam.
Tiesa, puškinistus aizskāra ne tikai jaunieša "instalācija". Viņiem kļuva neveikli par necienīgo diskusiju internetā, kurā Puškina aizstāvji izskatījās sliktāk nekā viņa pretinieku.
"Skumjākā ir tautas reakcija par šo izgājienu, — paskaidroja Vidjakina. – Jā, 99 procenti cilvēku atbalsta Puškinu un pauž ļoti negatīvu attieksmi pret ņirgāšanos par viņu. Taču cik atbaidoši viņi aizstāv mūsu svētumu… Nav taču nozīmes, par Puškinu vai pret, ja nav tās tīrības, ko viņš ienesa krievu valodā. Puškina piekritējiem ir jādemonstrē cits kultūras līmenis. Rupji lamu vārdi strīdā ir neizsakāmi riebīgi. Kā reiz teica Konstantīns Paustovskis: "Žēl atdot nākotni neliešu un rupekļu rokās." Mums, kultūras nesējiem to pieminēs. Un ko mēs teiksim, lai attaisnotos?"
