05:21 27 Jūnijs 2019
Tiešraide
  • USD1.1362
  • RUB71.6399
Rīga

Biznesa vārti: kā Latvija nekļuva par tiltu starp Eiropu un Krieviju

© Flickr/ Bernt Rostad
Latvijā
Saņemt īso saiti
Armens Halatjans
63

Kāpēc neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas 25 gadu laikā nekas nav iznācis no tilta idejas, un kādas ir iespējas valstij kļūt interesantai Krievijas un Rietumeiropas acīs.

Par to, ka Latvija varētu kļūt par pavadoni rietumvalstu kompānijām uz Krieviju (kā Honkonga Ķīnā) un vārtiem uz Eiropas valstīm Krievijas biznesam, tika spriests jau Atmodas rītausmā un visus nākamos gadus.

Piemēru tam, kādu labumu var sniegt tilts uz Eiropu demonstrē Rīgas vēsture 10-15 gadus pirms Pirmā pasaules kara.

Pirmskara gados pilsētas iedzīvotāju skaits gandrīz dubultojās. Koka namu vietā tika celtas ēkas jūgendstilā. 5 gadu laikā no 1903. līdz 1907. gadam Rīgā pacēlās aptuveni 680 ēkas, bet 1910.-1913. gg. ik gadus tika uzceltas 300-500 jaunas ēkas. Rīga kļuva par trešo rūpnieciski attīstītāko pilsētu Krievijas impērijā pēc Maskavas un Sanktpēterburgas. Šeit parādījās pirmā automašīna, vēlāk – arī pirmais aeroplāns impērijā. Kam jāpateicas par tādu lēcienu? Vērā jāņem ne tikai ģeogrāfiskā atrašanās vieta un teicamā pārvalde, bet arī Rīgas vācu kopienas ciešie sakari ar dzimteni. Krievijas impērijas pilsēta Rīga bija saistīta ar Eiropu. Inženieri un tehniskie speciālisti pārzināja jaunākos sasniegumus un tehnoloģijas, saņēma tos no "pirmavota". Rīgas strādnieki (dažādu tautību pārstāvji) izcēlās ar augstu darba kultūru un disciplīnu. Tas viss Rīgas un visas Latvijas uzņēmumus padarīja pievilcīgus plašās Krievijas impērijas valsts un privāto pasūtījumu izvietošanai. Tuvā Eiropa un solīdais finansējums nodrošināja "lavīnveidīgu izaugsmi".

Kāpēc tad neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas 25 gadu laikā nekas nav iznācis no tilta idejas?

Latvija nav kļuvusi par rietumvalstu kompāniju pavadoni Krievijā

80. gadu beigās Latvijas ražotājiem piederēja milzīga tirgus daļa PSRS. Faktiski viņi bija monopolisti vai ieņēma līdera vietas tādās jomās kā mikroautobusu ražošana (RAF), elektrovilcienu būve (Rīgas vagonu rūpnīca), radiouztvērēju (VEF), motociklu ("Rīga") un parfimērijas ("Dzintars") ražošana.

Patlaban pieņemts domāt, ka visas šīs ražotnes bankrotējušas zemās atdeves un produkcijas kvalitātes dēļ.

Taču paskatīsimies: mikroautobuss "Gazeļ", kurš ieņēma pēc RAF aiziešanas tukšo nišu, ir kļuvis par dominējošo ne tikai Krievijā, bet arī daudzās bijušās PSRS republikās, lai arī tas nebūt nav ideāls, it īpaši agrīnie modeļi. Taču to pirka, jo nekā cita nebija, un tas attīstās visus šos 20 gadus. Vai tiešām nebija iespēju piesaistīt ārvalstu investīcijas un noturēt pozīcijas ne īpaši prasīgajā austrumu tirgū? Droši vien tas būtu bijis iespējams, ja vien būtu vēlēšanās. Taču nekādas vēlēšanās nebija.

Jau sākotnēji Latvijas valdība uzsvēra nepieciešamību aiziet no pēcpadomju telpas, saraut visas saites. Vēstures mācību grāmatās Latvijā lielās padomju rūpnīcas traktētas kā ražotnes, kas neatbilst Latvijas apstākļiem, iespējām un vajadzībām, ka tas ir okupācijas mantojums. Šo uzņēmumu lielie krievvalodīgie kolektīvi tika uzskatīti par draudiem Latvijas neatkarībai. Daudz mierīgāk bija ļaut ražotnēm nomirt dabiskā nāvē, kolektīviem – sašķelties un izklīst.

Tāpēc Latvija ātri zaudēja savu vietu Austrumu tirgos, un patlaban neko nevar piedāvāt ne Krievijai, ne hipotētiskajiem rietumu investoriem, kuri vēlētos izmantot Latviju kā tramplīnu uz Krieviju. Noskaidrojās, ka nekāds tramplīns nav vajadzīgs – Rietumu kompānijām daudz vienkāršāk ir strādāt ar pašu Krieviju.

Latvija kā tilts uz Eiropu Krievijas kompānijām

Arī Krievija, kas pārdzīvoja smagos 90. gadus un naftas gadus XXI gs. sākumā, par Latviju īpaši neinteresējās – tā tika uzskatīta par punktu "kapitāla izvešanai" (nozagt, iedzert un izvest naudu uz Rietumiem) un naftas tranzītam.

Reāla ražošanas biznesa piemērus var saskaitīt uz pirkstiem. Tie nav īpaši sekmīgi. Piemēram, 2004. gadā Jelgavā uz Maskavas mērijas investīciju rēķina tika atklāta automašīnu rūpnīca AMO Plant. Izveidojās 250 darba vietas. Tika plānots, ka rūpnīca ražos speciālo tehniku un autobusus Eiropas un Krievijas vajadzībām. Nav gan zināms, kā šeit bija vairāk – patiesa aprēķina vai vēlmes nostiprināt ietekmi reģionā.

Rūpnīcā tika samontēti gandrīz 100 autobusi (galvenokārt no ārvalstu detaļām), tie atrodas Jelgavas transporta parkā un redzami arī Rīgas ielās. Taču Maskavā nomainījās vara, sākās finansiālas grūtības ZIL rūpnīcā, un 2015. gadā Maskavas valdība pārdeva aktīvus par summu, kas ne tuvu nesasniedza investētos līdzekļus. Autobusu ražošana beidzās.

Iespējams, Krievijas bizness (ne jau gigantiskie valsts monopoli vai valsts uzņēmumi, bet gan vidējais un pat mazais bizness) vēl nav nobriedis stabilai ekspansijai rietumvalstīs. Pārāk daudz darba un atvērtu nišu ir pašu valstī. Latvija nav pieprasīta.

Manuprāt, tā varētu ieinteresēt Krievijas uzņēmumus kā "treniņu centrs" vai "izmēģinājumu poligons". Šeit ir plaši izplatīta krievu valoda, taču pastāv citāda, eiropeiska biznesa kultūra. Pateicoties atvērtajām robežām un darba pieredzei ārzemēs, Latvijas iedzīvotājiem ir daudz ciešāki sakari ar Rietumeiropas valstīm, viņi uzskata sevi par daļu Eiropas. Manuprāt, Latvijas kompānijās mazāk izteikta ir kastu hierarhija un dažādi austrumnieciski apsvērumi. Tajās ir vairāk lietišķas pieejas, stingrāka disciplīna.

Krievijas kompānijas, atverot Latvijā savus ofisus, komplektējot personālu no vietējiem kadriem un kombinējot viņus ar darbiniekiem no Krievijas, varētu nodrošināt sev kvalitatīvu izaugsmi no iekšējo procesu noregulēšanas un cilvēkkapitāla izaugsmes viedokļa. Šajā ziņā Latvija varētu ieinteresēt Krieviju, varētu kļūt par tiltu un arī pati varētu saņemt investīcijas un darba vietas.

Tikai laiks rādīs, kāda tobrīd būs politiskā konjunktūra, cik lielā mērā pragmatiska pieeja uzvarēs tradicionālās bailes no rusifikācijas un Krievijas augošās ietekmes.

Pēc temata

Bēgļi no jauna pametuši Latviju
Ardievu, Latvija: iedzīvotāji joprojām pamet valsti
Valsts pārvalde Latvijas gaumē: padomju vara bez plānveida ekonomikas
Lembergs: Latvijas ekonomikas ministrs ir nodevējs

Galvenie temati