RĪGA, 11.jūlijs — Sputnik. Vairums rādītāju, tostarp darba tirgus stāvoklis un tā saucamā "vispārējais faktoru ražīgums" šobrīd ir daudz sliktāks nekā pirms krīzes laikos. Tā rezultātā izlīdzināšanās ar "vecās Eiropas" valstīm tiek pabīdīta tālāk nākotnē, raksta LSM.lv.
Šādi ir Starptautiskā valūtas fonda analītiskajā ierakstā publicētie secinājumi par Latvijas ekonomikas stāvokli.
Iekšzemes kopprodukts uz vienu Latvijas iedzīvotāju 2015.gadā sastādīja aptuveni 62% no "vecās Eiropas" līmeņa — ES-15. lai izlīdzinātos ar citām Eiropas Savienības valstīm, Latvijas ekonomikai ir jāaug ātrāk, nekā valstīs, no kurām viņa atpaliek, teikts publikācijā.
Pirms krīzes periodā no 2003. līdz 2007.gadam ikgadējais IKP pieaugums valstī sastādīja vidēji 9,9%. pēc asākā krituma globālās finanšu krīzes periodā pieaugums atkal atjaunojies, taču 2012.-2016.gadā šī rādītāja vidējā izteiksme bijusi vien 2,7%, teikts analītiskajā SVF ierakstā.
Krasi mainījusies arī spēku uzņemšana, kurš virza ekonomiku: pirms krīzes iekšējais pieprasījums bija neadekvāti jaudīgs, kas atspoguļojās lielajā privātajā patērēšanā un investīcijās kompāniju pamatkapitālā (kas nozīmē plānus biznesa attīstībai). Pēc krīzes šī faktora vērtējums sarucis, pēc SVF vērtējuma, gandrīz 7 reizes.
Ievērojama SVF pētījumu daļa ir veltīta t.s. "ražīguma pārtraukumam" (output gap). Šis rādītājs demonstrē starpību starp to, cik labi realitātē attīstījās ekonomika un to, kā viņa attīstītos visu tās resursu izmantošanas gadījumā.
Autori atzīst, ka tas ir "nedaudz izplūdis" rādītājs, un rakstā to aprēķina pēc četrām dažādām metodēm. Rezultāts iznāk vienāds: Latvijas ekonomika esošajā veidā strādā tuvu sava limita robežai, kuras asi samazinājušās pēc krīzes.
Tā, aprēķinot četrās metodēs minimālais rezultāts 2016.gadam sastādīja 2,1%, maksimālais — 2,8% un vidējais — ap 2,5%. realitātē 2016.gadā rādītājs bija 2%.
"Tas norāda uz to, ka ekonomikas pieaugums ir tuvs potenciāli iespējamajam" slieksnim, tiek uzsvērts analītiskajā rakstā.
Pārējo faktoru vidū, kuri izskaidro, pēc autoru viedokļa, ekonomikas stāvokli, tiek minēts liels zaudējums "vispārēja faktoru ražīgumā". Šī parametra (vienkāršoti TFP — apraksta, cik ļoti ekonomika tehnoloģiski ir gatava un balstās uz zināšanām) iegul'dijums IKP pieaugumā ir samazinājies no 50% pirms krīzes līdz 3% pēc krīzes periodā. Taču TFP pakāpeniski palielinās, tomēr daudz lēnāk (1,2% gadā salīdzinājumā ar 5,2% pirms krīzes).
Tiek atzīmēta pat negatīva investīciju dinamika: 30% pieaugums gadā pirms krīzes pret vidēji 5,3% 2013.-2016.gadā.
Negatīvo faktoru vidū autori atzīmē arī darba tirgus stāvokli: ne nodarbinātība, ne vidējais nostrādāto stundu laiks tā arī nav atgriezušies pie pirms krīzes rādītājiem.
Vidējais nostrādāto darba stundu skaits, kurš asi samazinājās krīzes laikā, nedaudz pieauga pēc asas krīzes ietekmes laika, taču pēcāk atkal sāka samazināties, atzīmē autori.
Ņemot vērā visu iepriekšminēto, autori domā, ka 2018.gadā produktivitātes starpība Latvijā zudīs: visi ekonomikas resursi tiks iedarbināti uz pilnu jaudu, taču gada vidējais IKP% pieaugums vidējā termiņa perspektīvā sastādīs vien 3%. tas nozīmē, kā saka autori, "negatīvas sekas Latvijas ienākumu pielīdzināšanai ar pārējo Eiropas Savienības līmeni" — citos vārdos sakot, ienākumu līmeņa satuvināšanās var pārvērsties ienākumu diferencē.
2016.gadā, pēc SVF datiem, IKP uz vienu Latvijas iedzīvotāju palielinājās par 1,95% vai arī no 12 269 eiro līdz 12 706 eiro — par 437 eiro. Nīderlandē šis rādītājs izauga par 2,1%, no 39 943 eiro līdz 40 920 eiro, t.i. par 977 eiro. Citos vārdos sakot, gada laikā starpība starp Latviju un Nīderlandi ir palielinājusies vēl par 540 eiro.
