22:44 06 Jūlijs 2020
Tiešraide
  • USD1.1325
  • RUB81.3769
Latvijā
Saņemt īso saiti
79

Nepilsoņu institūts ir divu Baltijas valstu izgudrojums. Pēc PSRS iziršanas, pēc barikādēm un tankiem daļa Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju pēkšņi palika aiz borta. Aliens pass stabili iegāja abu neatkarīgo valstu lielas iedzīvotāju daļas ikdienas dzīvē.

Runas par nulles pilsonību ir veca tēma. Taču Igaunijas premjerministrs pēkšņi paziņoja, ka plāno piešķirt pilsonību cilvēkiem, kuri Igaunijā nodzīvojuši vismaz 25 gadus. Latvija pagaidām nedomā spert tādu soli. Vai es priecājos par igauņiem? Droši vien. Vai priecājos par Latviju? Protams. Vienkārši man – Latvijas iedzīvotājam – nospļauties par Igaunijas ikdienu. Taču par manu valsti – ne. Šausmas? Paskaidrošu.

Pērnā gada dati liecina, ka Latvijā dzīvo 252 tūkstoši nepilsoņu. Pieviltu cilvēku, kam solīta brīvība, vienlīdzība un brālība, bet tā vietā izdalītas violetas pases ar aizvainojošo uzrakstu "Alien". Tā mēdz saukt citplanētiešus. Visa šī draņķība notika pirms ceturtdaļgadsimta. Kā jau bija domājams, "svešie" bija mēmi no sašutuma.

Mēmo vidū bija arī mans tētis, muzikants, visu mūžu spēlējis simfoniskajā orķestrī, inteliģents līdz matu galiņiem. Viņš bija aizvainots: "Baltijas ceļš", barikādes, tanki – visur roku rokā. Bet pases – katram savas. Dažādu krāsu. Milzum daudzus cilvēkus pēkšņi pasludināja par "sabraukušajiem" okupantiem, atņēma balsstiesības un daudzas citas tiesības. Kad aizvainojums atdzisa, tētis to pārvērta atriebībā. Ņēma rokās mācību grāmatas, atsvaidzināja valodas zināšanas, atsauca atmiņā valsts vēsturi, ko bija pieradis saukt par savējo, pamācījās himnas vārdus (notis viņš zināja no galvas) un devās atriebties.

Atriebība izdevās jau pirmajā reizē: tētis saņēma pilsonību un devās lemt savas valsts likteni. Es gribu, lai manu valsti mainītu viņam līdzīgi cilvēki. Patiesībā tādu ir daudz. To, kuri izdarījuši izvēli, pārvarējuši aizvainojumu un ķērušies pie aizvainoto skaita mazināšanas. Likumīgā ceļā. 25 neatkarības gadu laikā daudz kas ir mainījies. Daudzviet roku pielikuši viņi. Daudzviet – par spīti. Taču viņi vismaz pūlējās. Daudzi mani paziņas godīgi centās nokārtot pilsonības saņemšanai vajadzīgos eksāmenus. Daži pat mēģināja kārtot eksāmenus vairākkārt, taču neizdevās. Kāds izgāzās valodas, cits – vēstures eksāmenā. Viņi neapvainojās. Kāds atmeta ar roku un dzīvo tālāk, citi gatavojas pamēģināt vēlreiz. Es vēlos, lai lēmumus manā valstī pieņemtu tādi cilvēki, kā viņi.

Man žēl, ka valstī ir nepilsoņi. Taču es nevēlos, lai pilsonību dāvātu visiem. Lieta tāda, ka daudzi pilsonību nav saņēmuši principiāli. Tādu ir 90% no tiem 252 tūkstošiem, kurus vajadzēja uzņemt pilsonībā, taču neuzņēma. Cilvēki, kuri 25 gadus ir jutuši aizvainojumu un krājuši naidu. Principiāli nav mācījušies "suņu valodu", nolējuši ar samazgām visu, kas notiek valstī. Atstājuši savus bērnus nepilsoņu statusā, lai arī bija iespēja uzņemt viņus pilsonībā pēc dzimšanas.

Tādi cilvēki gaida, kad gan beidzot Latvijā atkārtosies Ukrainas scenārijs. Īsti meistari apsaldēt ausis par spīti vecmāmiņai. Cilvēki, kuri ceturtdaļgadsimtu apzināti neko nav darījuši, kas dāvātu viņiem iespēju piedalīties savas valsts attīstībā. Viņi uz ceturtdaļgadsimtu ir pazuduši no savas valsts aktīvās dzīves, jo nespēj izstrādāt plānu, kas novestu pie laba rezultāta. Viņi nevēlas neko labot. Visās viņu runās publiskajā telpā tik vien skan, kā vārdi par to, ka vajagot visu nojaukt un pēc tam paskatīšoties, ko tālāk iesākt.

Latvijas valdība it nemaz nav ideāla. Katru reizi vēlēšanās, kad pie varas atkal un atkal nāk tās pašas sejas, kļūst acīmredzams: kaut kas ir jāmaina kardināli. Es gribu remontu. Kaut vai kapitālo. Taču es negribu neko nojaukt. Uz mani īpašu iespaidu neatstāj tie, kas ir pie stūres patlaban. Daudzus lēmumus uzskatu par nepareiziem. Ko tur lai saka: tāpat kā lielākā daļa mūsu valsts iedzīvotāju, arī es esmu pārliecināts, ka viņi strādā sevis, nevis valsts labā. Taču viņiem ir viena priekšrocība. Viņi ir civilizēti cilvēki, un viņu darbības ir paredzamas. Viņus nekaitētu pilnveidot, viņus ir jākontrolē un jāsauc pie atbildības. Visi šiem nolūkiem nepieciešamie instrumenti mums ir. Taču sudraba karotītes nepazūd, kad viņi nāk ciemos. Tāpēc es lūdzu tikai vienu: kaut taču šis 17. gads paietu mierīgi.

Pēc temata

Par nepilsoņu tiesībām: petīcija iesniegta Eiropas Parlamentā
Krievija cer, ka Latvija un Igaunija atrisinās nepilsonības problēmu
Andris Bērziņš: nepilsoņu problēma ir sarežģītāka nekā bēgļu jautājums

Galvenie temati