11:22 18 Oktobris 2019
Tiešraide
  • USD1.1113
  • RUB71.1371
Ogista Rodēna skulptūra Domātājs

Urbanovičs: kurš vainīgs un kas notiks tālāk

© Foto: pixabay
Latvijā
Saņemt īso saiti
58

Pēdējais gadu desmits pasaulē aizritējis pastāvīgas krīzes apstākļos. Arī patlaban tā nekur nav pazudusi, neskatoties uz visiem mūsu "veiksmes stāstiem" un triumfālajām relācijām no Briseles un uz Briseli. Krīze ne tikai dzīvo kopā ar mums, – tā zeļ un plaukst, meklē un atrod jaunus upurus.

RĪGA, 13. janvāris — Sputnik. Pēdējais gadu desmits pasaulē aizritējis pastāvīgas krīzes apstākļos. Tā līdzinās velnam, kurš, padzīts pa durvīm, lien pa logu un rāpjas pa skursteni, ja logi ir ciet. Tā parādās aiz dažādām maskām, dažādās pasaules vietās, viena pati un veselām armijām. Tā grauj valstu ekonomikas, pārvēršot veselas valstis par cerību kapsētām, ir pārliecināts partijas "Saskaņa" deputāts Jānis Urbanovičs.

Arī patlaban krīze nekur nav pazudusi, neskatoties uz visiem mūsu "veiksmes stāstiem" un triumfālajām relācijām no Briseles un uz Briseli. Krīze ne tikai dzīvo kopā ar mums, — tā zeļ un plaukst, meklē un atrod jaunus upurus.

Par svarīgākajiem notikumiem aizvadītajā gadā kļuva Brexit un Tramps. Tieši viņu dēļ pērnais gads ir īpašs; iespējams, tas nekļuva par karastrofas slieksni, taču iezīmēja radikālas transformācijas, ko mums vēl nāksies pārdzīvot.

Ne jau es pirmais esmu teicis, ka abus šos notikumus radījis tautu dumpis pret eliti. Iemesls ir redzams: dažādu valstu pilsoņi nesaskata, ka elite vēlētos pārmaiņas vai spētu mainīties. Elite ir "iekūņojusies".

Elite vēlas dzīvot kā rantjē, tāpēc apgalvo sabiedrībai: "Nu, jūs taču paši redzat, ka mēs labāk zinām, kas jums ir vajadzīgs. Jūs esat mūs šurp atveduši, tāpēc sēdiet un neķēmojieties. Klausiet mūs. Mums no augšas ir labāk redzams." Tā pat nav augstprātība, tā ir politiska pašnāvnieka loģika, jo politika vienmēr ir cerību tirdzniecība, taču pašreizējām elitēm tādas preces nav… 

Bažas rada politisko līderu deficīts, — trūkst cilvēku, kas spētu saskatīt lielus sabiedriskos mērķus un doties tiem pretī. Trūkst īstu vizionāru. Rietumvalstu politiskā kultūra mūsdienās štancē vienu pelēcību pēc otras un bīda tās uz valsts varas virsotnēm. Principā, iespējams, tas nav slikti nākotnes pasaulei, par ko rakstīja Fukujama, taču šis laiks vēl nav pienācis.

Mērķu nav, pārmaiņu nav, un tas biedē. Trauksmes sajūta parādās instinktu līmenī no vienas puses un TV rādītās globālās ainas ietekmē — no otras puses. Visi barometri nepielūdzami apstiprina, ka tuvojas vētras. Un neviens no elites nespēj piedāvāt plānu to pārvarēšanai vai apliecināt, ka bažas nav pamatotas.

Satraukums par nākotni un nevēlēšanās gaidīt, kad viss atrisināsies "pats no sevis", ir viens no galvenajiem faktoriem, kas noveda pie Brexit. Pašlaik britu situācijā pats muļķīgākais ir sēdēt un gaidīt, kad kāds viņu vietā uzrakstīs Brexit formulu. Mehānisms, kā rīkoties, izstājoties no Eiropas Savienības, tāpat kā savulaik — no Padomju Savienības, nav aprakstīts, jo veidojot gan vienu, gan otru savienību, nebija domājams, ka atradīsies kāds, kurš vēlēsies izstāties, un ka viņam to atļaus.

Pašlaik jau ir skaidrs: kāds tomēr vēlas izstāties, un nav neviena, kas tam varētu stāties ceļā. Tātad angļiem nāksies piespiest savu eliti pašiem sacerēt ceļa karti prom no ES, kas savukārt pavērs durvis arī visiem pārējiem.

Tautu kustība pret elitēm patur prātā divus simbolus — Kameronu un Trampu. Pirmais gribēja visus pievilt, cerēja saņemt trumpi tirdzniecībā ar ES, taču galu galā pats cieta sakāvi visā šajā situācijā ar referendumu. Ņikita Hruščovs reiz politiski nekorekti izteicās: "Sagribēja nopirsties, bet apkakajās." Kas tas ir, ja ne populisms? Taču izrādījās, ka Kameronam nav pa spēkam kļūt par efektīvu populistu, jo nepietiek tikai saprast šī vārda nozīmi un vēsturiskos piemērus, vajadzīgas arī ciešas saiknes ar tautu, pie kuras vērsies.

Savukārt populists Tramps guva daudz lielākas sekmes nekā viņa kolēģis Lielbritānijā. Atkārtošu vēlreiz: politika ir cerību tirdzniecība, tāpēc populisms var noderēt, un dažkārt tas ir pat nepieciešams. Piemēram, ja tu esi iesācējs politikā, tāpat kā Tramps, bez pietiekamas pieredzes, bez panākumu stāsta, bez komandas, bez partijas vai valsts aparāta aiz muguras.

Jāpiebilst gan, ka nevajadzētu paniski baidīties no populisma. Zināmā mērā gan Čērčils, gan Bismarks, gan arī de Golls bija populisti. Pat Latvija savā jaunākajā vēsturē ir iepazinusi divus spilgtus populistus. Pirmais bija Andris Šķēle, kurs paziņoja, ka valsti var vadīt kā firmu. Otrais — Einārs Repše, kurš cilvēku acīs izskatījās kā vājprātīgais, ar kuru nebija iespējams vienoties un kurš gribēja iznīcināt oligarhus un sagraut pūstošo korupcijas sistēmu.

Ir arī vēl viena paradoksāla parādība, kam es piekrītu pilnībā: 2016. gada vēlēšanu situācijā Donalds Tramps varēja uzvarēt tikai pār Hilariju Klintoni, bet viņa savukārt varēja zaudēt tikai Trampam. Ja šajā pārī būtu nomainīts kaut viens no sāncenšiem, uzvaru svinētu nevis populistiskais miljardieris, bet gan daudz pieredzējusī politiķe.

Lieta tāda, ka Donalds un Hilarija iemieso divas dažādas pieejas. No vienas puses — emocionālais, dzīvais, spēcīgais, dzīvespriedzīgais sārtvaidzis Tramps ar savu seksīgo sievu, kurš pat ļauj ielaist pirkstus savā ērkulī, lai televīzijas skatītāji pārliecinātos, ka tā nav parūka. Piedevām vēl nāk viņa prasme reaģēt, nemeklēt vārdus, skaidri un spilgti izteikt savas domas.

No otras puses — neapšaubāmi zinošā, pieredzējusī, ieturētā Hilarija, kas izgājusi visus Olimpā kāpšanas lokus, nogurusi no dzīves, ne reizi vien pārvarējusi sevi, ar fanātisku mirdzumu acīs un rokām veidotu ārieni. Viņa neslēpj vēlēšanos līdzināties varonīgai karotājai par liberālisma un demokrātijas vērtībām.

Formai, tāpat kā saturam ir mode un sabiedriskais pieprasījums. Manās acīs tas projicējas uz nesenajām vēlēšanām Amerikā, kurās uzvarēja publikas interese par dzīvo, ideju, emociju un kaislību pilno varoni. Man šķiet, tuvākajā laikā to pašu vērosim arī Eiropā…

Pēc temata

Polijas eksprezidents gatavs iziet uz barikādēm
Jaunais, dīvainais Lielbritānijas ārlietu ministrs
Tagi:
Brexit, Tramps, Urbanovičs

Galvenie temati