15:58 31 Oktobris 2020
Tiešraide
  • USD1.1698
  • RUB92.4606
Baltijā
Saņemt īso saiti
167

Baltijas valstu divkosīgās politikas piemēri Otrā pasaules kara priekšvakarā, Vācijas plāni Austrumeiropas teritorijā, Vācijas vadības īpašā attieksme pret igauņu virsniekiem – par to stāsta vēsturnieks Vladimirs Simindejs.

RĪGA, 22. jūnijs — Sputnik, Svetlana Burceva. Īsi pirms Otrā pasaules kara Baltijas valstis izvēlējās visai divkosīgu politiku – tās uzskatāmus piemērus portālā Sputnik Igaunija pastāstīja vēsturnieks Vladimirs Simindejs.

Kopš Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas pagājuši 80 gadi, un šis notikums ir piesaistījis plašu sabiedrības vērību. Federālo arhīvu Izstāžu zālē Maskavā atvērta piekļuve PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līguma padomju puses eksemplāram un tā slepenajam protokolam.

Grupa Krievijas vēsturnieku laidusi klajā arhīva dokumentu krājumu "Piespiedu alianse. PSRS un Baltijas attiecības un starptautiskā krīze 1939.-1940.".

Viens no krājuma autoriem, vēsturnieks, fonda "Vēsturiskā atmiņa" pētniecisko programmu vadītājs Vladimirs Simindejs Sputnik Igaunija preses centrā pastāstīja, ko par Baltijas valstu vēsturi stāsta arhīvu dokumenti pirms Otrā pasaules kara un kā Rietumos falsificē vēsturiskos faktus.

- Ko stāsta arhīvi par Baltijas valstu stāvokli Eiropā, kad tika noslēgts Molotova-Ribentropa pakts, ap kuru šodien griežas tik liels skaits pretrunīgu viedokļu?

— Pievēršot uzmanību tikai PSRS un Vācijas līgumam, neparādās toreizējo notikumu pilna aina. Baltijas valstis bija ne tikai iedarbības objekti, bet arī mijiedarbības subjekts starptautiskajā arēnā.

Ir jāsaprot, ka tikai šodien diplomātiskais korpuss Maskavā ir apjomīgs un visu saziņa ar visiem nav iespējama. Pirmskara Maskavā gandrīz visi sazinājās ar gandrīz visiem.

Ieskatīsimies 30. gadu beigu diplomātiskajā "virtuvē"

Ļoti interesanti ir, piemēram, Latvijas vēstnieka Kociņa (viņš bija profesionāls izlūks, iepriekš – kara atašejs Lietuvas pagaidu galvaspilsētā Kauņā) ziņojumi no Maskavas. Tajos atspoguļoti Baltijas vēstnieku Maskavā slepeno apspriežu materiāli.

Piemēram, pēc kara sākuma, 1939. gada 23. septembrī Latvijas vēstnieks ziņoja savam ministram V.Munteram par Baltijas valstu vēstnieku apspriedi.

Viņš atklāja, ka Igaunijas vēstnieks A.Rejs pastāstīja, ka viņa darbinieki pēc brauciena uz Tallinu atveduši ziņas par to, ka Polijas ātrā okupācija atstājusi nospiedošu iespaidu uz Igaunijas iedzīvotājiem, it īpaši laukos. No otras puses, uzskata Lietuvas vēstnieks Natkēvičs, izveidojies delikāts stāvoklis. Un tagad Baltijas valstu interesēs būtu, lai Vācija nebūtu pārlieku novājināta, jo tādējādi pazudīšot pēdējais spēka faktors, ar ko nākas rēķināties Padomju Savienībai.

Kā redzam, pat īsi pirms līgumu noslēgšanas par armijas bāzēm, kad Baltijas valstis un PSRS šķietami kļuva par sabiedrotajiem, ritēja mēģinājumi spēlēt uz Vācijas "šaha dēļa". Cik zināms, militārie kontakti bija ļoti cieši.

Karu ar Somiju, situāciju 1939. gada nogalē Baltijas vēstnieki nebūt neatspoguļoja tik viennozīmīgi un atklāti, kā to traktē pašlaik.

Gribu pievērst uzmanību Muntera ziņojumam 1939. gada 17. decembrī. Diplomāts ziņoja, ka Molotova īstenotais pavērsies Padomju Savienības ārpolitikā devis teicamus rezultātus, kas kulmināciju esot sasnieguši pēc Rietumukrainas un Baltkrievijas pievienošanas un savstarpējas palīdzības paktu noslēgšanas ar Baltijas valstīm. Tālākās pārrunas ar draudzīgi noskaņoto Turciju, kam vajadzēja pavērt ceļu Besarābijas atgriešanai Padomju Savienības sastāvā cietušas sakāvi.

Molotovs atstājis jautājumu atvērtu un sācis pārrunas ar Somiju. Pēc krievu domām, tām vajadzēja novest pie ātra un labvēlīga lēmuma. Padomju Savienības pacietība ceļā pie nospraustā mērķa patiešām bija vērā ņemama.

Munters norādīja, ka, saskaņā ar informāciju, ko viņam sniedzis Vācijas vēstnieks Šūlenburgs, Staļins pat bija gatavs atteikties no prasības piešķirt bāzi Hanko, ja Somijas valdība piekritīs iznomāt divas salas Hango līcī. Vēstnieks pauda, ka Staļina un Molotova apgalvojumi ģenerālim Laidoneram par to, ka PSRS vēlas panākt vienošanos miera ceļā, ir patiesi.

Igaunija un Latvija noslēdza savus paktus ar Ribentropu

Jāatzīmē arī citi Ribentropa noslēgtie pakti, piemēram, Seltera-Ribentropa pakts un Muntera-Ribentropa pakts, kas tika parakstīti Berlīnē 1939. gada 7. jūnijā. Saskaņā ar publicētajiem materiāliem, arī šiem paktiem bija slepena klauzula. Tajā teikts, ka Igaunijas un Latvijas formālā neitralitāte patiesībā vērsta pret Padomju Savienību, valstis to apzinās un nepieciešamības gadījumā, saskaņojot rīcību ar Berlīni, būs gatavas sadarboties šajā virzienā.

Молотов подписывает пакт
© Фото Руниверс
Molotovs paraksta paktu

Karš bija neizbēgams – tā nolēma Rietumi

- Baltijas valstīs līdz ar citiem viedokļiem izskan doma, ka par kara sākumu atbildīga ir Padomju Savienība. Vai tā būtu patiesība?

— Šodien jau var droši apliecināt, ka uzbrukumu Polijai – plānu Weiss – Hitlers gatavoja kopš 1939. gada pavasara. Bundesvēra Vēstures pētījumu centra bijuša vadītāja Millera grāmata "Ienaidnieks ir Austrumos" apgaismo Vācijas vadības plānus jautājumā par karu pret PSRS jau pirms 1941. gada.

Tas izgaisina mītu par to, ka ģenerāļi mēģinājuši atturēt Hitleru un pie visa vainīgs tikai viņš. Vācu ģenerāļi visai pavirši rēķinājās ar Sarkanās armijas cīņas spēju un pēc smagajām cīņām ar Somiju viņu priekšstati tikai nostiprinājās. Trūkumi bija arī vācu izlūkdienesta darbībā – tā vāji izsekoja kara rūpniecības bāzes izveidi Urālos un vairākos citos reģionos.

Padomju izlūkdienestiem bija savas nelaimes. Pirmkārt, padomju vadības patoloģiskās bailes no vairāku valstu, it īpaši Lielbritānijas provokācijām un dezinformācijas. Otrkārt, izlūkdienestā nebija pilnvērtīga analītiskā aparāta. Pēc būtības, tas parādījās tikai pēc kara. Tad ziņojumus sāka pārbaudīt ar analīzes instrumentiem.

Eiropā tika rakstīti dažādi kara scenāriji

Tam ir virkne liecību. Francijas misijas Rīgā vadītāja Bossa memuāros teikts, ka Francijas vēstnieks Latvijā Trepjē kungs 1939. gada beigām gatavoja divus franču personāla evakuācijas variantus.

Pirmo – gadījumam, ja sāksies Francijas karš ar Vāciju (franču diplomātiem un viņu ģimenes locekļiem bija jādodas prom caur Igauniju uz Ļeņingradas pusi). Otrais – kara gadījumam ar PSRS. Vēl vairāk, Trepjē lūdza Parīzi situācijas saasināšanās gadījumā saņemt ķīlniekos vairākus desmitus padomju pilsoņu Francijā iespējamai apmaiņai kara apstākļos.

Molotova un Ribentropa pakta slepenais protokols neparedzēja Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā. Tas ir nodomu protokols, un paredzēja, ka Vācijas politiskās intereses nestiepsies tālāk par noteiktu līniju. Lai to garantētu, PSRS noslēdza līgumus par bāzēm. Jāsaka, ka šīs vienošanās tika vairākkārt grozītas.

Ļoti svarīgs faktors, ko nepietiekami novērtēja PSRS vadība, skāra Lietuvu. Liela daļa tās politiskās elites joprojām orientējās uz Vāciju un meklēja izejas uz to. Tālaika robeža starp Lietuvu un Vāciju radīja valstī īpašus apstākļus. Ar Lietuvu strādāja speciālas struktūras Kēnigsbergā. Ar Igauniju un Latviju strādāja izlūkošanas struktūras no Berlīnes un Helsinkiem.

Kādus faktus ignorē "padomju okupācijas"* idejas "aizstāvji"

Politbiroja tematiskajās mapēs vēsturnieki ir atraduši dokumentus par to, ka tika gatavota iedzīvotāju apmaiņa pēc Rietumu Baltkrievijas iekļaušanas PSRS sastāvā: lietuvieši tiktu nodoti Lietuvai, baltkrievi – Baltkrievijas PSR. Tam nebūtu jēgas, ja tobrīd jau tiktu gatavota Baltijas pievienošana.

Lēmums par Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā tika pieņemts sakarā ar krasajām izmaiņām Eiropā – Hitlera straujo virzību uz priekšu Ziemeļeiropā un Francijas sakāvi. Skaidru priekšstatu par to, ka tika gatavota Baltijas valstu iekļaušana PSRS, mēs saskatām 1940. gada maijā.

- Kāds tieši formulējums Molotova-Ribentropa paktā dod iespēju Igaunijai un pārējām Baltijas valstīm apgalvot, ka Vācija un Padomju Savienība bija izlēmušas to likteni?

— Mana atbilde: nekāds.

Kā Baltijas valstis nolēma iestāties PSRS

- Kā Baltijas valstis noteica savu vietu Eiropā līgumos, ko tās parakstīja ar Vāciju un Padomju Savienību? Vai līgumi ar PSRS kļuva par vienu no iemesliem, kādēļ Baltijas valstis iestājās PSRS?

— Daži vēsturnieki Igaunijā, Latvijā un Lietuvā tagad apgalvo, ka Padomju Savienība tās it kā esot okupējusi jau 1939. gadā, kad tās piespieda noslēgt līgumus par sadarbību, kas paredzēja padomju armijas bāzu dislokāciju.

Patiešām, līgumi tika noslēgti zināma spiediena rezultātā no Maskavas puses. Pie tam pārrunu dalībniekiem no Baltijas valstu puses izdevās panākt dažus noteikumus savā labā. Līgumi (tas ir svarīgi!) bija reģistrēti Nāciju līgā un bija atzīti visā pilnībā.

Jūnijā izveidotās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas propadomiskās valdības arī tika vispārēji atzītas. Latvijas premjerministrs Kirhenšteins, kurš vienlaikus ieņēma arī ārlietu ministra posteni, tikās gan ar Dvaienu Beļģijas diplomātiskajā korpusā, gan ar karojošo pušu pārstāvjiem. Tikai vēlāk, kad Igaunijas valsts dome un Latvijas un Lietuvas parlamenti pieņēma lēmumu par lūgumu iekļaut republikas PSRS sastāvā, atskanēja dažu rietumvalstu pārstāvju protesti.

© Sputnik / РИА Новости
Demonstrācijas dalībnieki Rīgas ielās ar plakātiem "Lai dzīvo Padomju Latvija"

Dokumenti liecina, ka PSRS vadība ļoti vērīgi sekoja tam, lai nošķirtu jautājumu par militāro klātbūtni no politiskajiem jautājumiem, garantētu Baltijas valstu režīmu saglabāšanu, ierobežotu iespējamo komunistisko propagandu to teritorijā. Tas viss tika ievērots līdz 1940. gada vasaras sākumam.

Igaunija – vāciešiem. Plāni XX gadsimta sākumā

- Igaunijā ir izplatīts mīts par hitleriskās Vācijas vadības īpašo attieksmi pret igauņu nāciju. Kāds liktenis patiesībā gaidīja igauņus, ja Hitlers būtu uzvarējis?

— Arhīvu dokumenti rāda, ka jau 1938. gadā hitleriešiem bija izstrādāta zināma hierarhija attiecībā pret Baltijas tautām: pirmajā vietā stāvēja igauņi, otrajā – latvieši, trešajā – lietuvieši. Pārsvarā uzmanība tika pievērsta tam, ka igauņi un latvieši ir labi kareivji. Igauņu virsniekus vērtēja augstāk nekā latviešu. Savukārt lietuvieši tika uzskatīti par pusslāviem.

Starp dokumentiem ir karte, kurā ar treknu sarkanu līniju norādīta Vācu Kultūras uzplūdu robeža – tā ietver Narvu, Austrumigauniju, Latgali un Lietuvu. Tas atbilst jau Pirmā pasaules kara laikā izstrādātajiem kolonizācijas plāniem – pārvērst šīs teritorijas par paātrinātas vāciskošanas rajoniem.

1941. gadā galvenais kolaboracionists Halmars Māe centās uzrīdīt vāciešus Igaunijā dzīvojošajiem krieviem, lai padzītu viņus uz austrumiem. Hitlera un Vācijas vadības kopējā ideoloģiskā nostādne: Vācijai ir vajadzīga dzīves telpa, un tā ir austrumos.

Visi šie plāni attiecās uz kara beigām, kādas tās redzēja Vācijā - pēc blitzkrieg sekmīgām beigām.

Pie tam vācu pārvietošana no Igaunijas nebija brīvprātīga. Starp Vāciju un Baltijas valstīm pastāvēja līgums, un viss notika piespiedu kārtā. Vēl vairāk, tie, kas nevēlējās braukt projām, tika pakļauti zināmai vajāšanai no vietējo varasiestāžu puses. Tiesa, kā vācieši varēja pieteikties arī tie, kam bija pat ļoti attāla saikne ar vācu etnosu. Bieži vien repatriācijas instrumentu izmantoja tie, kuri gribēja izvairīties no padomju valsts drošības iestādēm.

- Ar ko pamatota par noziedzniekiem atzīto nacistu glorifikācija Baltijas valstīs?

— Spriedzes saasināšanā pēckara periodā aukstā kara ietvaros aktīvi tika izmantoti Baltijas valstu emigranti, kuru vidū bija no Sarkanās armijas triecieniem aizbēgušie bijušie SS spēku un citu kolaboracionistu vienību oficieri.

Arhīvu digitalizācija ļauj atrast konkrētus uzvārdus. Piemēram, atrodama interesanta informācija par to, ka, pretēji likumdošanai, ASV bija noteikta kvota tādiem draņķiem – viņi tur nokļuva, ja par viņiem interesējās specdienesti. Formāli šiem cilvēkiem nebija tiesību atrasties ASV teritorijā, taču neoficiāli viņi saņēma atļauju. Viņu biogrāfija tika "attīrīta".

Tāpēc vērojama tik ārišķīgi tikumīga pieeja morāles lasīšanā Padomju Savienībai jautājumā par paktu ar Hitleru, jo Hitlera aktīvie sekotāji aukstajā karā tika izmantoti pret PSRS. Šodien pieejams liels apjoms tamlīdzīgas informācijas.

* Krievijas vadība vairākkārt norādījusi, ka Baltijas valstu pievienošana PSRS nav saistīta ar Molotova-Ribentropa paktu un notika atbilstoši tālaika starptautisko tiesību normām, tāpēc nav iespējams runāt par "okupāciju".

Tagi:
Baltija, Otrais pasaules karš

Galvenie temati