https://sputniknewslv.com/20220428/ko-krievijai-iesakt-ar-ukrainu-denacifikacijas-nostadnes-21608672.html
Ko Krievijai iesākt ar Ukrainu. Denacifikācijas nostādnes
Ko Krievijai iesākt ar Ukrainu. Denacifikācijas nostādnes
Sputnik Latvija
Mūsdienu nacificētajai Ukrainai raksturīgs amorfs, ambivalents stāvoklis, kas ļauj maskēt nacismu aiz tieksmes pēc "neatkarības" un Eiropas "attīstības" ceļa... 28.04.2022, Sputnik Latvija
2022-04-28T12:13+0300
2022-04-28T12:13+0300
2022-04-28T12:13+0300
viedoklis
krievija
ukraina
speciālā operācija
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/1170/26/11702615_0:155:3045:1868_1920x0_80_0_0_6842307fbb2e0d3d506e0ecd60fd621d.jpg
Jau pērnā gada aprīlī izskanēja viedoklis par Ukrainas neizbēgamu denacifikāciju. Mums nav vajadzīga nacistiska, banderiska Ukraina, Krievijas ienaidnieks un instruments Krievijas iznīcināšanai Rietumu rokās. Tagad denacifikācija ir praktisks jautājums, portālā RIA Novosti stāsta Timofejs Sergejcevs.Denacifikācija ir nepieciešama, kad nacistiskais režīms lielu daļu tautas – ticamākais, tās vairākumu – ievilcis savā politikā. Proti, kad nestrādā hipotēze "tauta ir laba, tikai vara ir slikta". Šī fakta atzīšana ir denacifikācijas politikas, tās pasākumu pamatā.Ukraina patlaban ir tādā situācijā. Faktam, ka ukraiņu elektorāts balsoja par "Porošenko mieru", par "Zeļenska mieru", nevajadzētu maldināt – ukraiņiem itin labi patika īsākais ceļš pretī mieram – ar Blitzkrieg palīdzību, par ko mājienus deva abi pēdējie Ukrainas prezidenti savās vēlēšanu kampaņās. Tāda ieksējo antifašistu "nomierināšanas" metode – totāls terors – tika izmantota Odesā, Harkovā, Dņepropetrovskā, Mariupolē, citās krievu pilsētās. Ukraiņiem tas tīri labi patika. Denacifikācija ir pasākumu komplekss nacificētajai masai, ko tehniski nevar tiesāt kā kara noziedzniekus.Nacisti, kas ņēmuši rokās ieročus, maksimāli jālikvidē kaujas laukā. Nevajag meklēt atšķirības starp Ukrainas armiju un tā saucamajiem nacionālajiem bataljoniem, kā arī teritoriālās aizsardzības militārajiem formējumiem. Tie visi ir vienlīdz vainojami par drausmīgo cietsirdību pret civilajiem, par krievu tautas genocīdu, par kara likumu un paražu pārkāpumiem. Kara noziedzniekus un aktīvos nacistus demonstratīvi jāsoda. Nepieciešama totāla lustrācija. Jālikvidē un jāaizliedz jebkuras organizācijas, kas sevi saista ar nacisma praksi. Taču līdz ar eliti vainojamas arī liekas tautas masas – pasīvie nacisti, nacisma līdzzinātāji. Viņi atbalstīja nacistisko varu, izdabāja tai. Šīs iedzīvotāju daļas taisnīga sodīšana iespējama vienīgi kā taisnā kara neizbēgamo smagumu pārciešana. Tālāka šīs iedzīvotāju masas denacifikācija ietver pāraudzināšanu, ko veido nacistisko nostādņu ideoloģiska apspiešana un stingra cenzūra ne vien politikā, bet arī kultūrā un izglītības jomā. ar to palīdzību bija sagatavota un īstenota tautas masveida nacifikācija, ko vēl pastiprināja solījumi – pēc nacistiskā režīma uzvaras pār Krieviju nāks dividendes, pastiprināja nacistiskā propaganda, iekšējā vardarbība un terors, kā arī astoņus gadus ilgais Donbasa tautas karš pret ukraiņu nacisma.Denacifikāciju par paveikt vienīgi uzvarētājs, kurš neapšaubāmi kontrolēs denacifikacijas procesu. Šajā aspektā denacificējamā valsts nevar būt suverēna.Denacificējošā valsts – Krievija – nevar izmantot šajā darbā liberālu pieeju. Vainīgā puse nevar apstrīdēt denacificētāja ideoloģiju. Fakts, ka Krievija atzinusi nepieciešamību denacificēt Ukrainu, nozīmē, ka valstij kopumā nav iespējams Krimas scenārijs. Tiesa, 2014. gadā tas nebija iespējams arī dumpīgajā Donbasā. Astoņus gadus ilgā pretestība nacistiskajai vardarbīai un teroram likusi saliedēties un apzināti atteikties no jebkādas saiknes ar Ukrainu, kas veidojas kā nacistiska sabiedrība.Denacifikācijas termiņi nekādi nevar būt mazāki par vienu paaudzi: tai jāpiedzimst, jāpaaugas un jānobriest denacifikācijas apstākļos. Ukrainas nacifikācija ilga vairāk nekā 30 gadus – sākot vismaz no 1989. gada, kad ukraiņu nacionālisms ieguva legālas politiskās pašizpausmes formas un kustība pretī "neatkarībai" kļuva par ceļu pie nacisma.Mūsdienu nacificētajai Ukrainai raksturīgs amorfs, ambivalents stāvoklis, kas ļauj maskēt nacismu aiz tieksmes pēc "neatkarības" un Eiropas (Rietumu, proamerikāniska) "attīstības" ceļa (realitātē – pretī degradācijai), apgalvot, ka Ukrainā "nav nekāda nacisma, tikai daļēji atsevišķi incidenti". Nav taču ne galvenās nacistiskās partijas, ne fīrera, ne pilnvērtīgu rasu likumu (tikai zināmas represijas pret krievu valodu). Rezultātā – nekādas opozīcijas un pretestības režīmam.Tomēr tas nebūt nepadara ukraiņu nacismu par tādu kā XX gadsimta pirmās puses vācu nacisma "lightversiju". Gluži pretēji – ukraiņu nacismam nav tādu "žanra" (pēc būtības – polittehnoloģisku) ierobežojumu, tāpēc tas brīvi izvēršas kā jebkura nacisma fundamentāla bāze – kā Eiropas, vai – attīstītā formā – kā amerikāņu rasisms. Tāpēc denacifikācijā nav pieļaujami kompromisi, tādi kā formula "NATO – nē, ES – jā". Kolektīvie Rietumi paši ir ukraiņu nacisma arhitekti, pirmavots un sponsors, bet Rietumukrainas banderiešu kadri un viņu "vēsturiskā armiņa" – tikai viens no Ukrainas nacifikācijas instrumentiem. Ukronacisms nes pat lielākus draudus pasaulei un Krievijai nekā Hitlera veidotais vācu nacisms.Nosaukumu "Ukraina", acīmredzot, nav iespējams saglabāt nekāda pilnībā denacificēta valstiska veidojuma titulēšanai no nacisma atbrīvotajā teritorijā. No nacisma brīvajās zemēs radītajām tautas republikām vajadzēs augt no saimnieciskās pašvaldības un sociālās nodrošināšanas prakses, no iedzīvotāju dzīves nodrošinājuma sistēmu atjaunošanas un modernizācijas.To politiskais ceļš nevar būt neitrāls – izpirkt vainu pret Krieviju par to, ka izturējās pret to kā pret ienaidnieku, varēs vienīgi balstoties uz Krieviju atjaunošanas, atdzimšanas un attistības procesos. Nav pieļaujami nekādi "Maršala plāni" šīm teritorijām. Nekāda "neitralitāte" ideoloģiskā un praktiskā aspektā nav pieļaujama. Kadri un organizācijas – denacifikācijas instruments – nevar iztikt pret Krievijas tieša varas un organizatoriska atbalsta.Turpinājums sekos.
https://sputniknewslv.com/20220413/izskirosa-cina-par-donbasu-21387398.html
https://sputniknewslv.com/20220402/politologs-es-un-nato-neglabs-baltijas-valstis-no-denacifikacijas-21214291.html
https://sputniknewslv.com/20220328/rietumu-mediji-klasta-azov-nav-nacisti--vini-tacu-nav-vaciesi-21120437.html
https://sputniknewslv.com/20220326/krievija-sakusi-cinu-ar-rietumiem-par-pasaules-nakotni-21106493.html
https://sputniknewslv.com/20210211/Nacionalisti-izrekins-ar-visiem-krieviem-vesturnieks-par-PSRS-parlieko-humanismu-15160661.html
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2022
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
krievija, ukraina, speciālā operācija
krievija, ukraina, speciālā operācija
Ko Krievijai iesākt ar Ukrainu. Denacifikācijas nostādnes
Mūsdienu nacificētajai Ukrainai raksturīgs amorfs, ambivalents stāvoklis, kas ļauj maskēt nacismu aiz tieksmes pēc "neatkarības" un Eiropas "attīstības" ceļa (realitātē – pretī degradācijai), apgalvot, ka Ukrainā "nav nekāda nacisma, tikai daļēji atsevišķi incidenti".
Jau pērnā gada aprīlī izskanēja viedoklis par Ukrainas neizbēgamu denacifikāciju. Mums nav vajadzīga nacistiska, banderiska Ukraina, Krievijas ienaidnieks un instruments Krievijas iznīcināšanai Rietumu rokās. Tagad denacifikācija ir praktisks jautājums, portālā RIA Novosti stāsta Timofejs Sergejcevs. Denacifikācija ir nepieciešama, kad nacistiskais režīms lielu daļu tautas – ticamākais, tās vairākumu – ievilcis savā politikā. Proti, kad nestrādā hipotēze "tauta ir laba, tikai vara ir slikta". Šī fakta atzīšana ir denacifikācijas politikas, tās pasākumu pamatā.
Ukraina patlaban ir tādā situācijā. Faktam, ka ukraiņu elektorāts balsoja par "Porošenko mieru", par "Zeļenska mieru", nevajadzētu maldināt – ukraiņiem itin labi patika īsākais ceļš pretī mieram – ar Blitzkrieg palīdzību, par ko mājienus deva abi pēdējie Ukrainas prezidenti savās vēlēšanu kampaņās. Tāda ieksējo antifašistu "nomierināšanas" metode – totāls terors – tika izmantota Odesā, Harkovā, Dņepropetrovskā, Mariupolē, citās krievu pilsētās. Ukraiņiem tas tīri labi patika. Denacifikācija ir pasākumu komplekss nacificētajai masai, ko tehniski nevar tiesāt kā kara noziedzniekus.
Nacisti, kas ņēmuši rokās ieročus, maksimāli jālikvidē kaujas laukā. Nevajag meklēt atšķirības starp Ukrainas armiju un tā saucamajiem nacionālajiem bataljoniem, kā arī teritoriālās aizsardzības militārajiem formējumiem. Tie visi ir vienlīdz vainojami par drausmīgo cietsirdību pret civilajiem, par krievu tautas genocīdu, par kara likumu un paražu pārkāpumiem. Kara noziedzniekus un aktīvos nacistus demonstratīvi jāsoda. Nepieciešama totāla lustrācija. Jālikvidē un jāaizliedz jebkuras organizācijas, kas sevi saista ar nacisma praksi. Taču līdz ar eliti vainojamas arī liekas tautas masas – pasīvie nacisti, nacisma līdzzinātāji. Viņi atbalstīja nacistisko varu, izdabāja tai. Šīs iedzīvotāju daļas taisnīga sodīšana iespējama vienīgi kā taisnā kara neizbēgamo smagumu pārciešana. Tālāka šīs iedzīvotāju masas denacifikācija ietver pāraudzināšanu, ko veido nacistisko nostādņu ideoloģiska apspiešana un stingra cenzūra ne vien politikā, bet arī kultūrā un izglītības jomā. ar to palīdzību bija sagatavota un īstenota tautas masveida nacifikācija, ko vēl pastiprināja solījumi – pēc nacistiskā režīma uzvaras pār Krieviju nāks dividendes, pastiprināja nacistiskā propaganda, iekšējā vardarbība un terors, kā arī astoņus gadus ilgais Donbasa tautas karš pret ukraiņu nacisma.
Denacifikāciju par paveikt vienīgi uzvarētājs, kurš neapšaubāmi kontrolēs denacifikacijas procesu. Šajā aspektā denacificējamā valsts nevar būt suverēna.
Denacificējošā valsts – Krievija – nevar izmantot šajā darbā liberālu pieeju. Vainīgā puse nevar apstrīdēt denacificētāja ideoloģiju. Fakts, ka Krievija atzinusi nepieciešamību denacificēt Ukrainu, nozīmē, ka valstij kopumā nav iespējams Krimas scenārijs. Tiesa, 2014. gadā tas nebija iespējams arī dumpīgajā Donbasā. Astoņus gadus ilgā pretestība nacistiskajai vardarbīai un teroram likusi saliedēties un apzināti atteikties no jebkādas saiknes ar Ukrainu, kas veidojas kā nacistiska sabiedrība.
Denacifikācijas termiņi nekādi nevar būt mazāki par vienu paaudzi: tai jāpiedzimst, jāpaaugas un jānobriest denacifikācijas apstākļos. Ukrainas nacifikācija ilga vairāk nekā 30 gadus – sākot vismaz no 1989. gada, kad ukraiņu nacionālisms ieguva legālas politiskās pašizpausmes formas un kustība pretī "neatkarībai" kļuva par ceļu pie nacisma.
Mūsdienu nacificētajai Ukrainai raksturīgs amorfs, ambivalents stāvoklis, kas ļauj maskēt nacismu aiz tieksmes pēc "neatkarības" un Eiropas (Rietumu, proamerikāniska) "attīstības" ceļa (realitātē – pretī degradācijai), apgalvot, ka Ukrainā "nav nekāda nacisma, tikai daļēji atsevišķi incidenti". Nav taču ne galvenās nacistiskās partijas, ne fīrera, ne pilnvērtīgu rasu likumu (tikai zināmas represijas pret krievu valodu). Rezultātā – nekādas opozīcijas un pretestības režīmam.
Tomēr tas nebūt nepadara ukraiņu nacismu par tādu kā XX gadsimta pirmās puses vācu nacisma "lightversiju". Gluži pretēji – ukraiņu nacismam nav tādu "žanra" (pēc būtības – polittehnoloģisku) ierobežojumu, tāpēc tas brīvi izvēršas kā jebkura nacisma fundamentāla bāze – kā Eiropas, vai – attīstītā formā – kā amerikāņu rasisms. Tāpēc denacifikācijā nav pieļaujami kompromisi, tādi kā formula "NATO – nē, ES – jā". Kolektīvie Rietumi paši ir ukraiņu nacisma arhitekti, pirmavots un sponsors, bet Rietumukrainas banderiešu kadri un viņu "vēsturiskā armiņa" – tikai viens no Ukrainas nacifikācijas instrumentiem. Ukronacisms nes pat lielākus draudus pasaulei un Krievijai nekā Hitlera veidotais vācu nacisms.
Nosaukumu "Ukraina", acīmredzot, nav iespējams saglabāt nekāda pilnībā denacificēta valstiska veidojuma titulēšanai no nacisma atbrīvotajā teritorijā. No nacisma brīvajās zemēs radītajām tautas republikām vajadzēs augt no saimnieciskās pašvaldības un sociālās nodrošināšanas prakses, no iedzīvotāju dzīves nodrošinājuma sistēmu atjaunošanas un modernizācijas.
To politiskais ceļš nevar būt neitrāls – izpirkt vainu pret Krieviju par to, ka izturējās pret to kā pret ienaidnieku, varēs vienīgi balstoties uz Krieviju atjaunošanas, atdzimšanas un attistības procesos. Nav pieļaujami nekādi "Maršala plāni" šīm teritorijām. Nekāda "neitralitāte" ideoloģiskā un praktiskā aspektā nav pieļaujama. Kadri un organizācijas – denacifikācijas instruments – nevar iztikt pret Krievijas tieša varas un organizatoriska atbalsta.
