"Esam tikuši ārā no elles". Stāsta izglābtie Mariupoles iedzīvotāji
© Sputnik / Максим Блинов
/ Sekot līdzi rakstam
Civiliedzīvotāju evakuācija no Mariupoles turpinās. Daudzi palikuši bez jumta virs galvas.
Bezimennoje ciemā Azovas jūras krastā izvērsta tiltu nometne. Par to, kā klājas bēgļiem un kādu atbalstu viņi saņem, reportāžā RIA Novosti pastāstīja Marija Marikjana.
"Neviens neko tādu negaidīja"
Personīgo automašīnu kolonna stiepjas kilometriem. Katram evakuētajam jāiziet tā saucamā filtrācija – visus rūpīgi pārmeklē, lai ukraiņu karavīri neielavītos līdz ar civilajiem.
Kad formalitātes palikušas aiz muguras, vieni dodas uz Krieviju, citi – pie tuviniekiem uz Doņecku vai citām DTR pilsētām.
Bēgļi no Mariupoles pagaidu izmitināšanas punktā, ko DTR ĀSM organizēja Bezimennoje ciemā
© Sputnik / Максим Блинов
/ "Kamēr vīri stāv rindā uz pārbaudi, sievietes ar bērniem sāk iekārtoties nometnē. Mūsu uzdevums – uzņemt cilvēkus, nodrošināt gultasvietu, paēdināt, - paskaidroja DTR ĀSM Makejevkas ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks Sergejs Štarks. – Cilvēkiem sniedz medicīnisko un psiholoģisko palīdzību. Nometnē pietiek vietas 450 cilvēkiem. Parasti plūsma palielinās vakarpusē."
Teltīs var uzlādēt telefonu, sazināties ar tuviniekiem, pieslēgties pie interneta. Taču daudziem nav paziņu, kas būtu gatavi izmitināt grūtos laikos. Natālija ar dēlu šeit uzturas jau gandrīz mēnesi. Iespēju atgriezties nav – daudzstāvu māja, kur viņi dzīvoja, ir sagrauta.
Sieviete ar bērnu teltī evakuēto pagaidu izmitināšanas punktā Bezimennoje ciemā Novoazovas rlajonā. DTR teritoriālās aizsardzības štāba dati liecina: kopš 5. marta šurp evakuēti 15 755 cilvēki.
2/2
© Sputnik / Мария Марикян
Natālija ar dēlu
Sieviete ar bērnu teltī evakuēto pagaidu izmitināšanas punktā Bezimennoje ciemā Novoazovas rlajonā. DTR teritoriālās aizsardzības štāba dati liecina: kopš 5. marta šurp evakuēti 15 755 cilvēki.
2/2
© Sputnik / Мария Марикян
Natālija ar dēlu
"Tas notika 1. marta naktī. Gatavojāmies likties gulēt. Pēkšņi – šāviņš. Mēs skriešus metāmies uz pagrabu. Nevar ne izstāstīt, kā pārbijāmies. Ukraiņi uzstādīja tehniku pie dzīvojamajām mājām, atklāja uguni. Kad devās uz citām pozīcijām, apšaudīja daudzstāvu mājas, lai arī zināja, ka zem tām ir cilvēki, - stāsta Natālija. – Tiklīdz mazliet noklusa, vīrieši skrēja laukā, atnesa kaut ko ēdamu, sameklēja ūdeni. Kad mūs atrada 16. martā, puiši – DTR karavīri – bija šokā."
Natālijai Mariupolē ir radi, kā viņiem klājas, - nav zināms, sakaru nav. Viņa gaida, kad ļaus iebraukt. Pagaidām dzīvo teltī. Katrā pietiek vietas līdz 15 cilvēkiem, apkurei – krāsniņa, taču vējā tik un tā ir auksti.
"Mēs nežēlojamies, gluži otrādi, esam ļoti pateicīgi. Mūs uzņēma sirsnīgi. Kaut nu tik varētu atgriezties mājās," nopūtās pensionāre Natālija Fjodorovna.
Natālija Fjodorovna
© Sputnik / Мария Марикян
1. martā viņu kontuzēja – līdzās mājām sprāga šāviņš. Viņa dzīvoja privātmājā, bet palikt tur bija bīstami. "Azovieši" ielauzās pie kaimiņiem, izmeta sirmgalvjus uz ielas, pagalmā ievilka mīnmetēju.
"Dzīvojām tik ilgus gadus blakus tiem "azoviešiem", par aizstāvjiem uzskatījām. Neviens neko tādu negaidīja. Kā ar vīru nokāpām pagrabā, pēc katra svilpiena pateicāmies Dievam, ka garām, - sievietes acīs pavīdēja asaras. – 25. martā mūs evakuēja. Taču vīrs palika. Viņš ir kapteinis, dienēja Baltijas flotē. Teica, ka "kuģi" neatstās un gaidīs mani, mīļais mans."
"Tur visi tuvinieki palikuši"
Oksana ar vīru dzīvoja Mariupoles Primorskas rajonā. Māja cietusi apšaudēs, tāpēc pārvācās pie tuviniekiem uz Morjaku ciemu. Taču arī tur sāka šaut.
"12. martā uz 33. skolu atveda ūdeni. Cilvēki iznāca no pagrabiem. Un viņus sāka apšaudīt... Mums šķita, Čerjomušku mikrorajonā ir mierīgāk, devāmies turp. Ceļā atkal sākās šaušana. Paslēpāmies kaut kādā mājā – durvis bija vaļā. Tajā brīdī no slimnīcas skrēja ārā cilvēki. Bet viņus šāva snaiperi. Izgāja māmiņa ar bērnu. Vienā mirklī viņas vairs nav, mazais noliecies pār viņu, sauc mammu, - raudāja Oksana. – Mēs esam tikuši ārā no elles."
Viņa ar vīru 20. martā nolēma riskēt, pameta pagrabu, īsiem pārskrējieniem pārvietojās no vienas mājas līdz otrai. Satika DTR karavīrus. Pēc filtrācijas nonāca Bezimennoje. "Gaidām te, jāiet atpakaļ uz pilsētu – tur palikuši visi tuvinieki."
Oksana ar vīru
© Sputnik / Мария Марикян
Savukārt Tatjana kopā ar vīru un dēlu plāno doties pie radiem uz Kurskas apgabalu. "Mēs ļoti mīlam savu pilsētu, tomēr nevar būvēt nākotni pelnos. Dēls mācās 9. klasē, viņam skola jāpabeidz," viņa skaidro.
Pagrabā viņi pavadīja vairāk nekā mēnesi. Šajā laikā humāno palīdzību saņēma tikai divas reizes – no brīvprātīgajiem.
"Vērsāmies pie ukraiņu karavīriem. Viņi: ja kaut ko vajag, ņemiet no uzlauztajiem veikaliem, neviens jums neko nevedīs, - Tatjana plātīja rokas. – Izmantoja mūs kā dzīvo vairogu. No augšstāviem izmeta ārā, nevienam neko neprasīja. Tur apmetās snaiperi."
Anna ar vīru un dēlu
© Sputnik / Мария Марикян
"Mēs esam gatavi paciesties"
Telšu nometnē – vēl viena rinda, uz pusdienām. Griķi, maize, tēja. Pēdējās dienās šurp izved cilvēkus no Mirnija ciema – tā ir Mariupoles nomale, līdzās Iļjiča metalurģiskajai rūpnīcai.
"Naciķi pārģērbjas civilajā apģērbā, mēģina ielavīties mūsu vidū. Tāpēc vīriešus kontrolē īpaši. Mēs esam gatavi paciesties un negribam traucēt mūsu puišus," stāsta Grigorijs Sitņikovs.
"Problēma tā, ka dažus puišus pārtvēra uz ielas. Viņiem viss ir kārtībā, taču bail pat iedomāties, kā jūtas viņu tuvinieki," sarunā iesaistījās sieviete rindā aiz Grigorija. Viņš atsaucas: "Dzīvi, siltumā, badu necieš, - nekas, sagaidīs."
Viņš agrāk strādāja "Iļjiča rūpnīcā": "Vēl no padomju laikiem atceros, pagrabi ir 30 metrus dziļi. Pilsēta pilsētā. Nav tik vienkārši patriekt no turienes "azoviešus" – mēs, vietējie, to ļoti labi saprotam."
Nesen viņš nosvinējis 66. dzimšanas dienu. Apdilušas bikses, novalkāts svīteris un melna ādas jaka – viss, kas palicis. Par sagrautajām mājām un pārciestajām apšaudēm runā mierīgi. Balss iedrebējās, kad atcerējās suni: "Kad kāpu lejā pagrabā, viņa ne no vietas neizkustējās. Apsargāja."
ĀSM darbinieki pūlas atbalstīt morāli. "Visi pārdzīvo, noraizējušies, panikā. Visvairāk pārdzīvo bērni un sirmgalvji. Viņus pieskatām īpaši," stāsta DTR ĀSM Civilās aizsardzības akadēmijas psiholoģiskā nodrošinājuma sektora vadītāja Anna Čumaka.
Telšu nometne Bezimennoje ciemā ir tikai pagaidu punkts. Tie, kam pavisam nav, kurp doties, var vērsties pagaidu izmitināšanas punktā. Viņu skaits pārsniedz 9,5 tūkstošus. Saskaņā ar Aizsardzības pārvaldes nacionālā centra datiem, specoperācijas laikā uz Krieviju evakuēti 830 tūkstoši cilvēku no Ukrainas, no Doņeckas un Luganskas tautas republikām.
