Globalizācija tiek atcelta. Rietumi zaudē savas varenības pamatus
© AP Photo / Virginia Mayo
Sekot līdzi rakstam
Likmes ir ļoti augstas. Runa nav par Ukrainas likteni, pat ne par to, ka krievu acīs uz spēles likta Krievijas – lielvalsts nākotne. Nē, runa patiešām ir par visas pasaules likteni.
Nav jau tā, ka pasaule stāvētu uz kodolkara sliekšņa. Tā nav, lai arī dažs labs pūlas likt lietā bailes no apokalipses. Patlaban tiek nosprausts nākotnes ceļš, tiek lemts, kā attīstīsies cilvēce, kā veidosies starptautiskās attiecības un globālā ekonomika. Lūk, kas risinās mūsu acu priekšā. Starp citu, to aptver ne tikai Krievijā, Ķīnā un pārējā nerietumu pasaulē – izaicinājuma mērogus saprot arī objektīvie anglosakšu stratēģi, portālā RIA Novosti konstatēja Pjotrs Akopovs.
"Globalizācijas otrā ēra strauji atkāpjas pagātnē. Ja nerīkosimies ātri un apņēmīgi, pasaule sadalīsies naidīgās nometnēs, vienalga, kas notiktu Ukrainā. Un Rietumiem nepatiks tāda sašķelta pasaule."
Tas ir citāts no raksta Bloomberg "Putins un Sji atmaskojuši kapitālisma lielo ilūziju", ko publicējis Džons Mikletveits, "Bloomberg News" galvenais redaktors, "The Economist" bijušais galvenais redaktors, un Adriāns Vuldridžs, "The Economist" darbinieks. Abi ir analītiķi ar augstu "piekļuves līmeni" (Mikletveids ir Bilderbergas kluba dalībnieks), tātad nekādas īpašas propagandas tekstā nav. Ir mēģinājums analizēt notiekošo un izstrādāt globalizācijas glābšanas metodes. Raksta apakšvirsraksts arī ir daiļrunīgs: "Ja ASV un to sabiedrotie nemobilizēsies, lai to glābtu, otrais lielais globalizācijas laikmets nonāks pie katastrofālām beigām."
Kāpēc otrais? Tāpēc, ka pirmais beidzās ar Pirmo pasaules karu (sākās pusgadsimtu pirms tā), bet tagad draudi globalizācijai salīdzināmi ar 1914. gadā novērotajiem. Pie tam būtu nepareizi runāt par "Rietumu globalizācijas projektu". Globalizācija uz ekonomiskā liberālisma pamatiem ir īstākais anglosakšu projekts, tas atbilst anglosakšu elites (tā jau sen tapusi kosmopolītiska, pārnacionāla, taču tas jau ir cits jautājums) interesēm.
Kāpēc beidzās pirmā globalizācija? Bloomberg autoru ieskatā, toreizējā elite (protams, anglosakši) bija pašapmierināta un tuvredzīga, tā neaptvēra draudošā globālā konflikta realitāti Vācijas izaugsmes dēļ (protams, ko tad vēl gaidīt no autoriem). Galu galā viss noslēdzās ar katastrofu un pirmā globalizācijas mēģinājuma krahu. Tagad var notikt tas pats:
"Pašreizējais konflikts var iezīmēt ilgtermiņa pārmaiņas globālās ekonomikas darbā, mūsu dzīvē, lai cik tālu mēs būtu no slaktiņa Austrumeiropā. Pasaules ekonomikas "neizbēgamā" integrācija ir palēninājusies, bet dažādās Čūskas mūsu paradīzē – no etniskiem kariem un saniknotām autokrātijām līdz pat vispārējām dusmām pret bagātniekiem – ložņā, kur tām ienāk prātā."
Mikletveits un Vuldridžs atzīmēja, ka globalizācija saskārusies ar uzbrukumiem pēdējos divdesmit gadus – no 2001. gada 11. septembra, 2008. gada finanšu krīzes (interesanti gan, kas tad to izraisīja? Vai tik ne ASV, kas būvēja finanšu un biržu piramīdu?) un Brexit līdz ar Trampa ievēlēšanu 2016 gadā. Viņi pat atzīst, ka "paātrinās pasaules ekonomikas sašķelšanās Ķīnas un Rietumu daļās", ka koronavīruss smagi skāra integrācijas sakarus un kopumā ekonomikas integrācija palēninājās, dažviet pat kāpās atpakaļ. Tagad tieši Ukraina var piebegt globalizāciju, ko vienotais pasaules tirgus sašķelsies:
"Krievijas iebrukums Ukrainā iezīmē lielāku un smagāku uzbrukumu globalizācijai nekā agrākie. Daļēji tāpēc, ka acumirklī satrūka ekonomiskie sakari. Traucētas svarīgāko preču piegādes no kviešiem līdz niķelim, titānam un naftai. Rietumi dara visu iespējamo, lai izslēgtu Krieviju no pasaules ekonomiskās sistēmas: vērš sankcijas pret oligarhiem, atslēdz Krievijas bankas no pasaules finanšu sistēmas un nedod Krievijas Centrālajai bankai piekļuvi tās rezervēm. Klīst runas par Krievijas izslēgšanu no Pasaules tirdzniecības organizācijas."
Pagaidiet! Vai tad ne Rietumi piespiež pasauli sašķelties ar visām savām trakajām sankcijām pret Krieviju, mūsu aktīvu iesaldēšanu un draudiem ieviest sekundāras sankcijas pret Ķīnu? Pilnīgi pareizi. Mikletveits un Vuldridžs to neapstrīd, tikai mēģina attaisnoties – sak, ar šī vājprāta palīdzību varot panākt nospraustos mērķus, proti, apturēt Krieviju – globalizācijas galveno ienaidnieku:
"Rietumu politiķi, kas pulcējās Briselē, stāsta, ka neplāno graut globālo kārtību. Viss šis ekonomiskais trakums sācies ar mērķi nosodīt Putina agresiju, lai atjaunotu uz noteikumiem balstīto sistēmu, ko viņš cenšas sagraut un līdztekus pārtraukt arī pasaules tirdzniecības un finanšu brīvo plūsmu. Ideālā pasaulē Putins tiktu gāzts kā savu maldu un paranojas upuris, un krievu tauta būtu likvidējusi Kremļa kleptokrātiju.
Šis optimistiskais scenārijs liks atjēgties ne tikai Krievijai, bet arī Rietumiem. ASV atteiksies no trampiskā izolacionizma, bet Eiropa sāks nopietni vērtēt savu aizsardzību. "Civilizāciju kari" abos Atlantijas krastos norims... Pastāv iespēja, ka tas varētu notikt."
Cik liela būtu tāda iespēja? Angļi atzīst, ka tikpat neliela, kā "režīma maiņa Kremlī", un pie tam nelolo ilūzijas par Baidena, Džonsona, Makrona un Šolca (proti, Rietumu līderu) spēkām rīkoties atbilstoši izaicinājuma, ar ko saskaras globalizācija. Vēl vairāk, tas pats Baidens nāk klajā ar nāvīgām frāzēm, piemēram, par to, ka "viss, no aviācijas bāzes kuģa klāja līdz šosejas nožogojumiem tiks ražots Amerikā no sākuma līdz beigām."
Tātad process virzās globalizācijai absolūti pretējā virzienā:
"Un krīze Ukrainā īpaši paātrina globalizācijai naidīgas pārmaiņas gan ģeopolitikā, gan kapitālistiskajā pasaules uzskatā. Pārmaiņas ģeopolitikā ved pie tā, ka centrālais ģeopolitiskais faktors ir Ķīna ar savu strauji izaugsmi, kas šķiet nesagraujama... Šajā brīdī rezultāts, kam mēs virzāmies pretī, rāda, ka autokrātiskie Austrumi pakāpeniski attālinās no mums, bet pēc tam sāk strauji apsteigt demokrātiskos, tomēr sašķeltos Rietumos."
Šajā brīdī Mikletveits un Vuldridžs saskara vienu vienīgu iespēju, kā izglābt globalizāciju. Un Rietumus. Tā ir vienkārša: vajag saliedēties. Taču ne tāpat vien, ne vārdos un lozungos, bet pa īstam, ekonomiski. Tātad, pēc būtības, izveidot vienotu sistēmu. Paātrināt globalizāciju Rietumu mērogā:
"Baidenam jāatzīst, ka ASV sabiedroto ekonomiskās savstarpējās atkarības paplašināšanās ir ģeostratēģiskais imperatīvs. Viņam ir jāpiedāvā Eiropai visaptveroša vienošanās par brīvo tirdzniecību, lai sasaistītu Rietumus kopā.
Tā varētu būt noraidītās Transatlantiskās tirdznieciskās un investīciju partnerības mazliet mainīta versija, kura pamatā bija normatīvo prasību tuvināšana (saskaņā ar tām produktu, ko var droši pārdot ES, var tikpat droši pārdot arī ASV, un otrādi). Tai jāpievienojas arī CPTPP (Visaptverošā un progresīvā vienošanās par Klusā okeāna partnerību, kas apvieno Austrāliju, Jaunzēlandi, daļu Āzijas un Amerikas valstu)."
Proti, tiek piedāvātas divas stadijas – vispirms saliedēt ASV un Eiropu vienotā ekonomiskajā organismā, pēc tam pievienot tam arī daļu Āzijas un Latīņamerikas. Tam vajadzētu dot milzīgu priekšrocību pār "autokrātijām" – Ķīnu, Krieviju un valstīm, kas tām pievienojušās:
"Baidens ir pietiekami nobriedis politiķis, lai atsauktu atmiņā to, ka Savienotās Valstis pēdējā aukstajā karā uzvarēja mierīgā ceļā, jo apvienoja ap sevi visu brīvo pasauli. Ar šo metodi var miera ceļā gūt uzvaru arī nākamajā partijā. Apvienojiet brīvās pasaules – ES, Ziemeļamerikas, Latīņamerikas lielāko ekonomiku un Āzikas demokrātiju ekonomisko potenciālu, un tas var paveikt vairāk nekā vienkārši pielikt punktu autokrātijām, - tas var izvilkt tās brīvībā."
Cik skaists modelis! Tikai absolūti nereāls. Pēc būtības, tas paredz turpināt globalizāciju anglosakšu gaumē, tikai izsvītrot no tās vairākas lielas valstis cerībā, ka ar laiku tās salūzīs un tāpat pievienoties "brīvajai un liberālajai pasaulei". Taču pašreizējais globalizācijas projekts ir salūzis (to atzīst arī Mikletveits un Vuldridžs) divu iemeslu dēļ: nerietumu valstu neapmierinātība un vienprātības trīkums Rietumos. Tas pats Transatlantiskās partnerības projekts sabruka jau pirms Trampa, jo Eiropa nevēlējās būt transnacionālo korporāciju un elites (proti, anglosakšu) pakļautībā. Kāpēc tad tagad tām vajadzētu piekrist un doties iekšā anglosakšu steliņģī? Tāpēc ka Krievija risina Ukrainas problēmu, bet Rietumi atbildei laiž gaisā ekonomisko sankciju "kodolbumbas", graujot pašu veidotās globalizācijas pamatus? Maigi sakot, izklausās neloģiski.
Skaidrs, ka cerība mirst pēdējā, tāpēc ja viņi stāsta, ka "mums vēl ir laiks veidot gluži citādu nākotni – nākotni, kurā palielināsies Rietumu bagātība, stiprināsies Rietumu alianses", turklāt apgalvo, ka tagad "Rietumi ir saliedētāki un apņēmīgāki, nekā pēdējos gadu desmitos", tāpēc tam vajadzētu "sacementēt brīvo pasauli". Tikai cementa nepietiks, tāpat kā to, kuri būtu gatavi stāties cementējamo rindās. Par vienoto Rietumu ietvaros integrācijas izredzes (proti, Eiropas pakļaušana anglosakšiem) ir minimālas, ko nu tur runāt par pārējo pasauli. Arī pašas ASV ekonomiski teju vai lemtas izolacionismam, pārtop par ielenktu cietoksni ar visnotaļ neskaidrām vienotības perspektīvām pašu mājās.
Raksta sākumā minētais citāts no Mikletveita un Vuldridža raksta turpinās: " Ja nerīkosimies ātri un apņēmīgi, pasaule sadalīsies naidīgās nometnēs, vienalga, kas notiktu Ukrainā. Un Rietumiem nepatiks tāda sašķelta pasaule. Paskatieties uz ANO Ģenerālasamblejas rezolūciju, kas nosoda Krievijas speciālo operāciju Ukrainā. Visplašāk izreklamēti dati par rezultātiem – tas, ka rezolūciju neatbalstīja tikai 40 valstis (35 atturējās, piecas iebilda), toties par to balsoja 141 valsts. Taču minētajās 40 valstīs, ieskaitot Indiju un Ķīnu, dzīvo lielākā daļa Zemes iedzīvotāju."
Pie tam runa nav par iedzīvotāju procentiem – lieta tāda, ka anglosakšu pretenzijas uz vispasaules virskundzību, ko mēdz dēvēt par globalizāciju, ir tukšas. Anglosakši radījuši cilvēces vēsturē neredzētu globālo sistēmu, taču galu galā pārpūlējušies, bet galvenās nerietumu civilizācijas atsakās turpināt spēli pēc noteikumiem. Otrais globalizācijas mēģinājums anglosakšu gaumē ir izgāsies. Ņemot vērā situāciju pašās kodola valstīs (ASV un Lielbritānija), tām vairs nebūs nekādu izredžu uz trešo. Ne un trešo globalizāciju, ne arī uz trešo pasaules karu – jaunā pasaules kārtība vairs neritēs pēc viņu scenārija. Un tā noteikti nebūs viņu interesēs.
