Viedoklis

Rietumi pūlas "atcelt" krievu kultūru

© Sputnik / Рамиль Ситдиков / Pāriet pie fotobankasПианист Денис Мацуев в финале Всероссийского конкурса юных талантов "Синяя птица" на телеканале "Россия"
Пианист Денис Мацуев в финале Всероссийского конкурса юных талантов Синяя птица на телеканале Россия - Sputnik Latvija, 1920, 08.03.2022
Sekot līdzi rakstam
Yandex newsTelegram
Ar rūgtumu vērojam, kā tagad Rietumos, kas tik ļoti lepojas ar visām savām brīvībām un tiesībām, aug pats drūmākais un fanātiskākais obskurantisms – "Kas nav ar mums, tie ir pret mums!", atdzimst pati briesmīgākā cenzūra.
Maestro Gergijevs ar Bavārijas galvaspilsētas birģermeistara lēmumu atlaists no Minhenes orķestra galvenā diriģenta posteņa,
Dažas stundas vēlāk no La Scala afišām tika izdzēsts primadonnas Netrebko vārds. Milānas teātris paziņoja, ka viena no izcilākajām soprano dziedātājām esot "saslimusi".
Operas zvaigzne nekavējoties atbildēja: "Es esmu vesela, taču neieradīšos," portālā RIA Novosti stāsta Jeļena Karajeva.
Tā nu pēc mēģinājumiem atcelt Krieviju ekonomiski, ar ierobežojumiem, pēc tam – politiski, dēvējot par "agresoru", "brīvības un progresa žņaudzēju", tagad dienaskārtībā ir jauns uzdevums, šķiet, pats grūtākais: Krieviju mēģinās padzīt no pasaules kultūras telpas, pakāpeniski atceļot mūsu mūziķu koncertus, mākslinieku izstādes, un pat ar manikirētu pirkstiņu bakstīt uz krievu literatūras pusi, sak, tur vēl ir tādi, kas apdzied "impērijas garu", tādi kā Ļevs Tolstojs ar savu "Karu un mieru".
Lai cik absurdi skanētu tagadējie lozungi, lai cik atbaidoši izskatās mūsdienu hērostrati-atlantisti, viņu pūliņu mērķi ir viegli saskatāmi: kopš šī brīža mums (ar viņu finansiālo atbalstu tiem, kuri sakropļo vēsturi) būs liegts mūsu pašu mantojums. Ziniet, mantojums – tas nav Brent markas naftas cenu līmenis, ne gāzes darījumu cenas biržā, pat ne Centrālās bankas zelta un valūtas rezerves.
Ģedimina tornis - Sputnik Latvija, 1920, 27.02.2022
Baltijā
Akmens laikmeta rusofobijas klubs nesnauž: izcēlies Lietuvas kultūras ministrs
Mantojums – tā ir mūsu kultūra. No Novgorodas tāšu vēstulēm līdz Čaikovska 1. koncertam, no Ivana Fjodorova pirmajām grāmatām līdz Karla Faberžē mākslai, ko, starp citu, neviens un nekur vēl nav pārspējis.
Krievu kultūras atcelšanas kampaņa jau sākusies, soļi sperti. Kārnegija zāle Ņujorkā atcēlusi Valērija Gergijeva dalību koncertos – viņam vajadzēja stāties pie Vīnes filharmonijas orķestra diriģenta pults. No afišas izsvītrots arī pianista Denisa Macujeva vārds.
Iemesli netiek minēti, taču prese, tostarp arī "New York Times" stāsta: pazīstamās koncertzāles vadība un padome noraizējušās, ka "publika varētu nepareizi iztulkot maestro Gergijeva piedalīšanos koncertos tādā situācijā, un sabiedrībai būs nosūtīts nepareizs (sic!) signāls".
Vērīgi lasītāji var secināt: spriežot pēc klusiem mājieniem, visā pasaulē pazīstamajam diriģentam lūdza publiski atklāt savas domas neseno notikumu, Krievijas-Ukrainas krīzes kontekstā.
Iespējams, aptuveni to pašu ieteica darīt arī slavenajam pianistam Macujevam.
Spriežot pēc reakcijas un ātruma, kādā tika atrasts aizvietotājs maestro Gergijevam, neviens Ņujorkā nešaubījās, ko teiks Gergijevs un Macujevs.
Arī Eiropa neatpaliek: Milānas un Minhenes mēri izteica līdzīgas prasības diriģentam un tieši tāpat pieprasīja nodot (sauksim nu reiz lietas īstajos vārdos!) Krieviju.
Jā, kaut kas tur pavīdēja par "formulējumiem tam, kāda tagad ir maestro attieksme pret Putinu un viņa rīcības atzinīgu vērtējumu", tomēr naivajām frāzēm nevajadzētu nevienu maldināt: lai saglabātu līgumus, kas nozīmē iespēju strādāt Eiropā un ASV, slavenajam mūziķim nāktos publiski noliegt Dzimteni.
Модели демонстрируют одежду из экипировки Олимпийской команды и casual-коллекции бренда ZASPORT в Москве - Sputnik Latvija, 1920, 14.02.2022
Viedoklis
Vai Krievijai vajadzīgs lielais sports
Patiešām, mūsu acu priekšā notiek planetāra, līdz šim neredzēta mēroga civilizācijas krahs: lai uzstātos, diriģētu, spēlētu (rīt – lai izietu uz skatuves, zīmētu, piedalītos izstādēs), vajag publiski noliegt savu valsti un zvērēt uzticību atlantiskajai elitei. Tā, lai dzird visa pasaule.
Tādām kategorijām, kā talants, meistarība, spējas, virtuozitāte vairs nav nekādas nozīmes – ja var aizvietot, pareizāk sakot, atcelt pašu Gergijevu pie Vīnes filharmonijas orķestra pults, pašu Macujevu – pie "Steinway" taustiņiem, pie tam uz skatuves Kārnegija zālē, ciešot klusu (tātad piekrītos?) atnākušajiem skatītājiem un pārējai sabiedrībai, iznāk, ka patiesībā atcelt var kuru katru.
Turklāt arī solidaritāte tāda līmeņa mūziķiem ir tāda pašvaka – tie, kas aizvietoja un vēl aizvietos, nekādi nav apšaubījuši tamlīdzīgus lēmumus.
Tas viss nenotiek "briesmīgajā un totalitārajā PSRS", kur pirms pusgadsimta patiešām itin viegli varēja zaudēt iespēju gan koncertēt, gan izraudzīties repertuāru, gan uzstāties, gan iestudēt to, ko gribas, stilā, kāds šķiet mākslinieciski attaisnots, uzņemt problemātisku kino.
Ar rūgtumu vērojam, kā tagad Rietumos, kas tik ļoti lepojas ar visām savām brīvībām un tiesībām, aug pats drūmākais un fanātiskākais obskurantisms – "Kas nav ar mums, tie ir pret mums!", atdzimst pati briesmīgākā cenzūra, kuras pilnvarotie no absolūti laba prāta sāk vispārējas lojalitātes pārbaudes – ne tikai šajā pašā brīdī, arī pagātnē. Ja biogrāfijā atrodami, no pārbaudītāju viedokļa, neskaidri brīži, cilvēku jau laikus sit pie kauna staba.
Šodien Eiropas kultūras dzīvi diktē neizglītotas un neapdāvinātas radības, kam nav ne jausmas, ar ko Bābels atšķiras no Bēbeļa, Gogolis – no Hēgeļa. Tā taču ir vienkāršāk izrēķināties ar talantīgajiem, lai ieņemtu viņu vietas un saņemtu atbilstošus honorārus un bonusiņus.
Krievijas karavīri - Sputnik Latvija, 1920, 02.03.2022
Pasaulē
"Grāva Baidens un NATO". Kā pasaulē reaģēja uz Krievijas rīcību
Nekas tamlīdzīgs nebija vērojams pat laikos, ko tagad patētiski dēvē par "divu ideoloģiju konfrontāciju", kad marksisms-ļeņinisms un kapitālistiskais liberālisms sacentās arī kultūras ringā.
Toreiz nepārspētais virtuozs Dāvids Oistrahs un dievišķīgais vijolnieks Leonīgs Kogans – komunisma režīmam uzticamie mūziķi, partijas biedri – braukāja apkārt turp, kur viņus aicināja, koncertēja visā pasaulē un nevienam no viņiem, tāpat kā mazāk pazīstamajiem dejotājiem neviens neprasīja paklanīties liberālajām vērtībām, ja viņi gribot kāpt uz skatuves Rietumos.
Toreizējie impresāriji Eiropā un ASV izskatās kā īsti volteriānieši salīdzinājumā ar inkvizitoriem.
Tagadējie gan sutanas nevalkā, tomēr domu gājiens, ideoloģija un akcenti ļoti atgādina tos, kuri valdīja Eiropā laikā, kad "ģenerālās līnijas" pretiniekus vienkārši sadedzināja. Laukumā.
Sadedzināja par citu ticību, par domu, ka Zeme nav plakana un uz trim vaļiem neturas. Sadedzināja par skaistumu, par brīvdomāšanu, par nepareizu matu krāsu. Tas ir zināms, daudzkārt aprakstīts, un – pats galvenais – novērtēts vēsturiski un juridiski. Nosaukts par barbarismu. Noziegumu.
Tagad var pēc sirds patikas klāstīt, ka tā "attīrās rindas", "savelkas kopā vispārējā progresīvā (jeb Krievijai naidīgā) fronte". Mēs Krievijā zinām, ar ko tāda "attīrīšana" var beigties. Mums šajā ziņā ir rūgta un sāpīga pieredze.
Krievijas bruņoto spēku militārās mācības - Sputnik Latvija, 1920, 23.02.2022
Viedoklis
"Šoks un šausmas" Ukrainā, NATO šņuksti un pukstēšana. Kas notiks tālāk?
Gribētos jau pabrīdināt. Ja kāds mūsu brīdinājumu vēl sadzirdēs. Un vēl: gandrīz visa tagadējā Eiropas humānisma (tātad brīvības) filozofija radusies no Dantes "Dievišķās komēdijas" rindiņām. Izcilais florentietis, padzīts no dzimtās pilsētas par uzticību idejām, nolika nodevējs pašā briesmīgākajā drūmākajā un bezcerīgākajā, devītajā elles lokā.
Šajā ziņā krievu kultūra un itāļu Renesanse ir vienisprātis – ir grēcīgi tirgot savu pārliecību. Sekas var būt baisas.
Maestro Gergijevs šodien rāda Eiropai īsti eiropeiska, īsta krievu gara spēka piemēru – viņu "angažementi" nevilina.
Un vēlāk, kad laiks pienāks, Eiropa un tās kultūra viņam par to skaļi aplaudēs, tāpat kā Krievija un tās kultūra!
Ziņu lente
0