Viedoklis

Baltkvēles punkts: ko Krievija pārvērtēs 2022. gadā

© Sputnik / Алексей МайшевМосковский Кремль и здание МИД РФ
Московский Кремль и здание МИД РФ - Sputnik Latvija, 1920, 08.01.2022
Ierosinājums apspriest un fiksēt drošības garantijas ir globāls notikums. Tomēr jāpiezīmē, ka jautājuma pamatā lielā mērā ir pēcpadomju politisko procesu loģika.
Droši var teikt, ka Krievijas ierosinājums parakstīt līgumus ar ASV un NATO drošības garantiju jautājumā bija 2021. gada galvenais notikums. Gandrīz trīs gadu desmitus Maskava ne vienu vien reizi paudusi neapmierinātību ar pasaules kārtību, kura pamatā ir Vašingtonas un tās sabiedroto dominance, portālā Sputnik Lietuva pastāstīja analītiķis Sergejs Markedonovs.

Pie kā vedīs diskusija

2008. gada jūnijā Krievija pat publicēja Eiropas drošības līguma projektu, kura mērķis bija izveidot "vienotu, nedalāmu telpu eiroatlantijas militāri politiskās drošības jomā, lai pilnībā likvidētu aukstā kara mantojumu".
ES Augstais pārstāvis ārlietu un drošības politikas jautājumos Žuzeps Borels - Sputnik Latvija, 1920, 07.01.2022
ES jāpiedalās Krievijas un ASV pārrunās, uzskata Žuzeps Borels
Toreiz iniciatīvu neatbalstīja. Gluži pretēji, tā radīja veselu virkni publikāciju, kurās Maskavas viedokli atspoguļoja kā nesekmīgu pašreklāmu. Dialogs par Eiropas vispārējo drošību nenotika. Atvadīšanās no aukstā kara mantojuma tika atlikta uz nenoteiktu laiku.
Vēl vairāk, tālākie notikumi Kaukāzā, pazīstami kā "piecu dienu karš", vēlākā krīze Ukrainā pacēla Krievijas un Rietumu konfrontāciju jaunā līmenī.
Ierosinājums apspriest un fiksēt drošības garantijas ir globāls notikums. Tomēr jāpiezīmē, ka jautājuma pamatā lielā mērā ir pēcpadomju politisko procesu loģika.
Krievijas ārlietu ministra vietnieks Andrejs Rudenko pamatoti konstatēja, ka "runa absolūti nav par bailēm, runa ir par to, ka mūsu kaimiņi – ne tikai Ukraina, mūsu kaimiņi principā – sasnieguši zināmu baltkvēles punktu, kas patiešām liek mums izšķirties par noteiktiem radikāliem soļiem".
2021. gada militāri politiskajā eskalācijā Donbasā ir svarīgi saskatīt nevis iemeslu, bet gan sekas, kas novedušas pie šī baltkvēles punkta. Pretējā gadījumā pastāv risks novest nevis pie diskusijas par sistemātiskām problēmām, bet gan pie spekulācijām "kurš sitīs pirmais" un vai vispār sitīs.

Jubilejas un to praktiskais vērtējums

Aizejošajā gadā bija papilnam dažādu jubileju. 1991. gada 8. decembrī pārtrauca pastāvēt PSRS kā "starptautisko tiesību subjekts un ģeopolitiskā realitāte". Dažus mēnešus iepriekš, 1991. gada 25. februārī Varšavas līguma organizācijas dalībnieki likvidēja tās militārās struktūras, 1. jūlijā parakstīja protokolu par pašas organizācijas darbības pārtraukšana. Tā pēcpadomju Krievijas ārpolitika veidojās PSRS un Jaltas-Potsdamas sistēmas sabrukuma apstākļos.
Rietumu ekspertu publikācijās bieži sastopams viens un tas pats jautājums: cik var skatīties pagātnē, dzīvot nostalģijā un meklēt ideālus sendienu darbos? Vienlaikus, ja neapgūsim virkni fundamentālu mācību no 30 gadus senajiem notikumiem, mums nebūs saprotama arī pašreizējā "kara trauksme" Ukrainā, pērnais otrais karš Kalnu Karabahā, kas 2021. gadā turpinājās bruņotos incidentos pie Armēnijas un Azerbaidžānas valsts robežas. Nebūs saprotams arī pašreizējais Krievijas patētisms ārpolitikā, Maskavas stingrie signāli, ko aizvien biežāk dēvē par ultimātu.
Krievijas un NATO karogs - Sputnik Latvija, 1920, 07.01.2022
Maskavai vajadzīga konkrēta vienošanās: diplomāts par Krievijas-NATO gaidāmo apspriedi
Pirmkārt, PSRS sabruka ārpus tiesiskiem ietvariem, ignorējot padomju likumdošanu par tiesībām uz secesiju. Otrkārt, jauno neatkarīgo valstu atzīšana starptautiskā līmenī balstījās nevis uz kaut kādiem izstrādātiem kritērijiem, bet gan uz principa uti possidetis ("jo jums pieder" – latīņu val.), kas tika pielietos Āfrikas dekolonizācijas gaitā. Valsts, kas ieguva suverenitāti, mantoja teritorijas un robežas, kādās tā pastāvēja, būdama citas, lielākas valsts administratīvais veidojums. Veidojās paradoksāla situācija: radikāli saraujot attiecības ar padomju pagātni, jaunās valstis nevēlējās atteikties no teritorijām, ko ieguva, pateicoties pastāvēšanai PSRS sastāvā.
Pie tam, kā pamatoti piezīmēja amerikāņu vēsturnieks Čārlzs Kings, pasaule "varēja paciest viena veida secesiju, taču noraidīt citu". Gruzijas, Moldāvijas vai Ukrainas izstāšanās no PSRS tika uzskatīta par leģitīmu, bet abhāzu, osetīnu vai Piedņestras iedzīvotāju vēlmes – par separātistu kaprīzēm.
Savulaik, apspriežot Kvebekas secesijas perspektīvas, Kanādas premjerministrs Žans Kretjēns (ieņēma šo posteni 1993.-2003.gg.) paziņoja: "Ja Kanāda ir dalāma, dalīsim arī Kvebeku." Toreiz daudziem šķita, ka viņa vērtējums ir pamatots.
Rietumvirdžīnijas štata oficiālais moto ir "Dzimis štats no sašķeltas nācijas". Līdz ar dienvidu štatu Konfederācijas izveidošanos Rietumvirdžīnijas tauta nepiekrita Ričmondai un deva priekšroku agrākajai Savienībai.
Taču PSRS sabrukuma brīdī tika ignorēts acīmredzams fakts: jaunās valstis būvēja nacionālo modeli nevis uz federālisma un dialoga ideju, bet gan centra dominēšanas pamata. Šajā nostādnē, nevis Kremļa intrigās vajadzētu meklēt separātisko "kaprīžu" saknes. Vienlaikus arī tagad vārds "federālisms" gruzīnu un ukraiņu politiķu acīs ir īsta ķecerība.

"Ģeopolitizācijas" riski

Trīsdesmit gadu laikā pēc vienotās valsts sabrukuma būtiski mainījusies "pēcpadomju telpa". Konflikti, kas izcēlās ne vienmēr civilizētas šķiršanās gaitā, strauji ģeopolitizējās. Tagad Abhāzijas, Dienvidosetijas, Piedņestras problēmas nebūt nav tikai Tbilisi strīds ar Suhumu un Chinvalu, Kišiņevas strīds ar Tiraspoli, pat ne Tbilisi un Kišiņevas strīds ar Maskavu. Tā ir daļa no "lielas pakotnes" strīdā starp Rietumiem un Krieviju.
Tomēr konflikti Dienividkaukāzā un Dņestras krastos tikai pamazām kļuva ģeopolitiski – piemēram, Gruzijas elite tikai pakāpeniski aptvēra, ka ar Krievijas palīdzību teritoriālo vienotību atjaunot neizdosies, bet konflikts Donbasā teju vai pirmajā dienā kļuva ģeopolitisks.
Politologs: Rietumi var biedēt Krieviju ar karu, taču uzvarēt tajā nespēs - Sputnik Latvija, 1920, 06.01.2022
Video
Politologs: Rietumi var biedēt Krieviju ar karu, taču uzvarēt tajā nespēs
Pavisam citāda ir konfrontācija Kalnu Karabahā. Te nav redzams aukstā kara epilogs. Līdz ar Krieviju un Rietumiem, kas meklē sarežģītās etnopolitiskās mīklas risinājumus, reģionā aktīvi strādā Turcija. Un tās intereses atšķiras gan no Maskavas, gan Vašingtonas un Briseles pozīcijām.
Taču pats svarīgākais: pēcpadomju konflikti, incidenti, kas sākās kā lokāli strīdi ap jauno nacionālo valstu leģitimitātes problēmām, pamazām kļuva savstarpēji saistīti. Nav saprotams, kādas problēmas saista Karabahu un Donbasu? Taču Turcijas faktors un militārās metodes, ko tās sabiedrotā – Azerbaidžāna sekmīgi izmēģināja pērn, mudina Kijevu tuvināties Ankarai un paplašināt divpusējo militāri tehnisko sadarbību. Galu galā sarosās revanša ideja – tik populāra Ukrainas elites aprindās no 2014. gada.
Vēl viens piemērs – Piedņestra, kurā Kijeva ir Kišiņevas sabiedrotais. 2021. gadā bija papilnam piemēru, kas demonstrēja: Ukraina, nevis Moldova pūlas lauzt pašreizējo status quo Dņestras krastā, mēģina ietekmēt "krievu pasaules" oāzi proeiropiskajā rajonā. Līdz ar Maijas Sandu piekritēju uzvaru ārkārtas parlamenta vēlēšanās Moldovā tendence nostiprinājās līdz ar apņemšanos forsēt Krievijas miernešu izvešanu no viņu atvēsinātā karstā punkta Piedņestrā.
Ar ko draud konfliktu ģeopolitizācija no Krievijas viedokļa? Tā veido īpašas cerības pēcpadomju valstu elites acīs.
Pie kā tas var novest? Atliek uzmanīgi palasīt detalizēto pārskatu par "piecu dienu karu" Kaukāzā, ko sastādīja Šveices diplomāta Haidija Talavini vadītā komisija. Būtība ir vienkārša: Maskavas viedokli var neņemt vērā, jo pats galvenais jaunajā pēcjaltas kārtībā ir cieņpilna attieksme pret bijušo PSRS republiku vietā nākušo mazo valstu "suverēno izvēli".
Dīvaini, tomēr Krievijas tiesības uz savu viedokli par drošību vispār nav paredzētas.

Sistemātisku risinājumu meklējumi

Krievijas drošības garantiju iniciatīvas galvenās nostādnes lielā mērā veidojušās, ņemot vērā dominējošo nevainības prezumpciju, kas attiecināta uz Krievijas kaimiņiem un, gluži pretēji, "vainas prezumpciju" attiecībā uz bijušās PSRS lielāko republiku.
Jau 2014. gadā rakstīju, ka pastāv šaura izpratne par konflikta noregulēšanu Donbasā, ko ierobežo Minskas protokoli, un ir arī plaša izpratne. Tās ietvaros nav iespējams izvairīties no saiknes starp situāciju Ukrainas dienvidaustrumos un stāvokļa Dņestras krastā, Gruzijas un Ukrainas perspektīvām iestāties NATO. Pretējā gadījumā pastāv risks: vienoties par viena konflikta noregulēšanu, taču saskarties ar jaunu konfrontāciju citā.
Vācu žurnālists Aleksandrs Rars - Sputnik Latvija, 1920, 05.01.2022
Viedoklis
Vācu žurnālists: kodolvalstu rezolūcija var stimulēt jaunas pasaules kārtības izveidi
Tomēr visus iepriekš pieminētos gadījumus apvieno sistemātiskas problēmas, kuru vidū svarīgākais – ņemt vērā Maskavas viedokli kaimiņvalstu ārpolitisko perspektīvu jautājumā. Ja tām ir tiesības patstāvīgi izvēlēties partnerus un alianses, tad arī Krievijai ir jābūt tiesībām aizstāvēt savu drošību un nivelēt iespējamos riskus, ko nes kaimiņu patstāvība. Tātad tā ir "kompleksas loģikas" prasība.
Jau 1997. gadā pazīstamais amerikāņu diplomāts un pētnieks Džordžs Frosts Kennans pravietiski teica, ka lēmums par NATO paplašināšanos uz austrumiem, proti, pārsvarā – pēcpadomju valstu virzienā ir "liktenīga kļūda". Pēc viņa vārdiem, tam būs "negatīvas sekas Krievijas demokrātijas attīstībā, tas atjaunos aukstā kara atmosfēru Austrumu un Rietumu attiecībās, kā arī pavērsīs Krievijas ārpolitiku virzienos, kas mums (Rietumiem – red.) nepavisam nepatiks".
2022. gadā, 25 gadus pēc šīs prognozes, mezgls jāatšķetina sistemātiski, diskrētums nelīdzēs. Bēdīgi slavenā "atiestatīšana" bija lemta sakāvei brīdī, kad pievērsās "stratēģiskās stabilitātes" problēmām un izvairījās no reģionālo konfliktu jautājumiem un to ģeopolitizācijas.
ASV un Ukrainas karogs - Sputnik Latvija, 1920, 04.01.2022
Viedoklis
Ukrainā amerikāņus sagaida "Vjetnamas grābeklis". Un ne mazākā triumfa
Tagad, veidojot prognozes jaunajam gadam (un nākamajiem gadiem), jāatsakās no pārliekām cerībām. ASV centīsies sadalīt atbildības un saistību sfēras starp sevi un NATO, potenciālajās pārrunās nostāties divās dažādās kolonnās. Vašingtonai ir grūti atzīt Maskavas īpašās, iespējams, pat privileģētās intereses. Šāda situācija rada precedentu – nāksies atzīt Turcijas un Irānas pozīcijas Tuvajos Austrumos, Indiju – Indostānā, Šrilankā, Maldīvās, Ķīnas intereses Dienvidaustrumāzijā. Tādas pieejas apstākļos ASV globālā hegemonija ne tikai ir apšaubāma (par to runā jau vairākus gadus), tās zudums nostiprinās un pāriet tiesiskajā laukā.
Arī tas vēl nav pats sarežģītākais. NATO aliansē ir atsevišķi spēles dalībnieki, kuri slikti ievēro iekšējo disciplīnu, ir gatavi to pārkāpt. Protams, runa ir par Turciju. Tātad nākotnē gaidāmi divpusējie jautājumi ārpus eiroatlantiskās pakotnes ietvariem.
Nevajag lolot ilūzijas, ka pat optimistiskākā scenārija apstākļos, izdzenot ģeopolitiku, tai sekot arī etnopolitika. Maskava un Vašingtona, tīri hipotētiski, var panākt kompromisu. Tomēr tas nedāvās progresu Baku un Erevānas, Kišiņevas un Tiraspoles, Tbilisi, Suhuma un Chinvalas dialogos.
Военнослужащие подразделения Псковского гвардейского десантно-штурмового соединения ВДВ на учениях Запад -2021 - Sputnik Latvija, 1920, 02.01.2022
Viedoklis
Aizvadītā gada galvenie militāri politiskie notikumi Krievijai un NVS
Krievijas un ASV vienošanās var dāvāt pamatu tālākai etnopolitisko pretrunu risināšanai, mazināt emocijas un likvidēt pārliekas cerības. Tomēr konkrēto darbu vajadzēs paveikt ārpus "lielās spēles" ietvariem.
Pagaidām 2022. gada galvenais uzdevums ir pēcpadomju telpas iespējamās "balkanizācijas" riska mazināšana un pacelšanās kvalitatīvi jaunā drošības līmenī. Tam jābūt nedalāmam un vienlīdzīgam visiem spēlētājiem, ne tikai elitārā militāri politiskā kluba locekļiem.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
Ziņu lente
0
Vispirms jaunieVispirms vecie
loader
LIVE
Заголовок открываемого материала