https://sputniknewslv.com/20211012/pataga-vai-cepumi-ko-nulanda-patiesiba-ved-uz-krieviju-18779660.html
Pātaga vai cepumi: ko Nulanda patiesībā ved uz Krieviju
Pātaga vai cepumi: ko Nulanda patiesībā ved uz Krieviju
Sputnik Latvija
Viktorija Nulanda Krievijā sen jau simbolizē amerikāņu virsvaru Ukrainā - visi atceras, kā viņa dalīja cepumus Maidanā. 12.10.2021, Sputnik Latvija
2021-10-12T16:47+0300
2021-10-12T16:47+0300
2021-10-12T20:18+0300
viedoklis
asv
krievija
starptautiskās attiecības
ģeopolitika
politiķi
viktorija nulanda
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/374/46/3744685_0:0:3000:1688_1920x0_80_0_0_7c40fcc192d595da5077d0da2918c98d.jpg
ASV valsts sekretāra vietnieces Viktorijas Nulandas vizīte Maskavā piesaista paaugstinātu uzmanību, kas nekādi neatbilst viņas diplomātiskajam līmenim. Vien pirms dažām dienām Ženēvā notika Krievijas un ASV konsultācijas stratēģiskās stabilitātes jautājumos (jau otras divu mēnešu laikā), kurās amerikāņu delegāciju vadīja ASV valsts sekretāra pirmā vietniece Vendija Šērmena. Neviens par tām īpaši neinteresējās, izņemot abu valstu attiecību speciālistus, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.Protams, pati Viktorija Nulanda Krievijā sen jau kļuvusi par galveno simbolu amerikāņu kontrolei pār Ukrainu - visi atceras, kā viņa izdalīja cepumus Maidanā. Tolaik viņa bija valsts sekretāra palīdze, bet pēc Janukoviča gāšanas vairākas reizes piedalījās Krievijas un ASV sarunās par Ukrainu, tai skaitā apmeklēja Maskavu. Trampa laikos Nulanda amatu zaudēja, toties Baidens atgrieza viņu Valsts departamentā, turklāt paaugstināja: tagad viņa ir valsts sekretāra vietniece politiskajos jautājumos.Nulanda bija ASV delegācijas sastāvā Putina un Baidena tikšanās laikā jūnijā. Taču jau iepriekš bija skaidrs, ka ASV administrācijā viņa būs atbildīga par Krievijas virzienu, jo no visas Baidena komandas viņa vislabāk pazīst Krieviju - kopumā viņa nodzīvojusi valstī aptuveni trīs gadus, sākot ar darbu padomju zvejas kuģī Andropova laikos un beidzot ar darbu vēstniecībā 90. gadu sākumā.Vēl Baidena administrācijā par krievu valodas zināšanām un ilgu dzīvi Krievijā var palielīties tikai Viljams Bērnss, bet bijušais vēstnieks Maskavā tagad ir CIP direktors, proti, nav īpaši piemērots sarunām. Atšķirībā no Nulandas, kurai kontakti ar krieviem atkal kļuvuši par galveno profesionālo pienākumu.Taču ir nianse - kopš 2019. gada Viktorijai aizliegta iebraukšana Krievijā pēc ASV kārtējās sankciju sarakstu paplašināšanas. Vašingtona ar saviem ierobežojumiem sen jau apgrūtina sev darbu ar Maskavu. Piemēram, ar "melnajā sarakstā" iekļauto Krievijas Drošības padomes sekretāru Nikolaju Patruševu viņi var tikties tikai Eiropā vai Maskavā.Nulandas vizītes jautājums tika vērtēts vairākus mēnešus - Krievija nesteidzās atbildēt uz amerikāņu lūgumu, tomēr beidzot piekrita dot viņai ieceļošanas vīzu apmaiņā pret viena Krievijas ierēdņa izsvītrošanu no saraksta. Tas tostarp radīja tādu reakciju, kā: "Nevajadzēja viņu ielaist - kāpēc mēs piekāpāmies?" Taču šajā gadījumā runa ir par divpusējām sarunām, kurās tiks apspriests plašs jautājumu loks, turklāt pēc amerikāņu iniciatīvas, tāpēc rīkot tās neitrālā teritorijā būtu nesaprātīgi un neērti.Ierodoties Maskavā, Nulanda uzreiz paziņoja, ka viņas sarunu galvenais mērķis būs divu valstu "stabilas un prognozējamas attiecības", proti, atkārtoja Baidena vairākkārt izteikto formulējumu. Kopš prezidentu tikšanās Ženēvā pagājuši teju četri mēneši, bet Krievijas un ASV attiecībās joprojām nav vērojams progress. Ir tikai viena lieta: puses sāka sarunāties. Noritēja divi Rjabkova un Šērmenas konsultāciju raundi, tagad ierodas Nulanda, bet kāds būs efekts no viņas trīs dienu vizītes?Vienīgais praktiskais rezultāts varētu būt vienošanās par "vēstniecību kara" mīkstināšanu, proti, par abu valstu diplomātisko misiju darba atvieglošanu. Nav nekādu garantiju tam, ka Nulandas vizītes laikā izdosies par to vienoties. Taču puses (pēc amerikāņu iniciatīvas) jau tik ļoti apgrūtinājušas vēstniecību un konsulātu darbu, ka pat neliela mīkstināšana tagad izskatīsies kā liels izrāviens.Lielākoties Nulanda sarunāsies ar ārlietu ministra vietnieku Rjabkovu, tomēr svarīgākas būs tikšanās ar Putina palīgu Ušakovu un prezidenta administrācijas vadītāja vietnieku Kozaku. Ušakovam Nulanda būtībā nodos vēstījumu Putinam no "kolektīvā Baidena". Proti, apspriedīs to, ko amerikāņu administrācija vēlas darīt zināmu Kremlim visdažādākajos divpusējās darba kārtības jautājumos (un tās nav vien divu valstu attiecības, bet arī visdažādākās reģionālās tēmas — no Tuvajiem līdz Tālajiem Austrumiem).Vissāpīgākā būs Ukrainas tēma, ko Nulanda apspriedīs sarunā ar Dmitriju Kozaku. Tā ir sāpīga ne tikai divpusējām attiecībām, bet arī Kijevas varai, kas vairs neuzticas saviem amerikāņu aizbildņiem, pat tik "uzticamiem" kā Nulanda.Jāpiebilst, ka īsi pirms Nulandas ierašanās Maskavā Krievijas presē parādījās Dmitrija Medvedeva raksts veltīts Ukrainas vadībai, kurā Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks skaidri paziņoja: nav jēgas sarunāties ar atkarīgajiem un nestabilajiem Ukrainas līderiem, ieskaitot Zeļenski.Ļoti skaidrs mājiens tam, ka Krievija apspriedīs Ukrainu ar amerikāņiem, lai arī pēdējos gadus Maskava tik un tā atzina, ka neuzskata Kijevas varu par subjektu pat divpusējās attiecībās.Tā ir, Krievija cīnās par Ukrainu nevis ar Kijevas, bet gan ar amerikāņu, anglosakšu eliti. Vai tas nozīmē, ka noteiktos apstākļos Vašingtona varētu nodot Ukrainu, atkāpties no tās, atzīstot tās atlantizācijas neiespējamību? Protams, ne – nav iespējamas nekādas "apmaiņas", proti, ka Savienotās Valstis atzītu tādu vienkāršu faktu, ka Ukraina ir ne tikai Krievijas nacionālo interešu zonā, bet arī ir vēsturiskās Krievijas daļa, un abu valstu savienība ir neizbēgama.Tam Savienotās Valstis nekādā gadījumā nevar piekrist. Tās centīsies pēc iespējas ilgāk izmantot ukraiņu kārti, lai atturētu, demonizētu un novājinātu Krieviju. Nav iespējami nekādi "apmaiņas" varianti - mēs jums atdodam Ukrainu, bet jūs atkāpsieties no alianses ar Ķīnu. Tie nav iespējami ne Krievijai (tā savu tik un tā atgūs), ne Savienotajām Valstīm.Vašingtona teorētiski būtu priecīga samaksāt ar Ukrainu par Krievijas un Ķīnas alianses sabrukšanu, taču saprot, ka Krievija šādu piedāvājumu nepieņems (ja arī būtu pieņēmusi, amerikāņi vienkārši nenoticētu tam, ka Maskava tādas saistības izpildīs).Jo, piekrītot šādai "apmaiņai", Krievija iešautu sev kājā – dižvalsts, kas maina savas stratēģiskās nostājas un globālā mēroga intereses pēc citas valsts lūguma (lai arī saņemot par to maksu), pārstāj būt globālās politikas subjekts un vairs nevar pretendēt uz jaunās pasaules kārtības arhitekta statusu. Krievijai Ukrainai piešķir principiālu nozīmi, taču ir bezjēdzīgi un pat kaitīgi cerēt to atgūt par tādu cenu — par nodevību (pat ne Ķīnas – savu interešu un savas stratēģijas nodevību). Atgūt Ukrainu nāksies patstāvīgi — balstoties uz tās tautu.Pagaidām tam vēl nav pienācis laiks un ir jādara viss, lai mazinātu tās antlantisko aizbildņu ietekmi. Tāpēc Maskavai nepieciešamas sarunas ar Kijevas varas "suverēnu".Nulanda kā tās pārstāve vēlas pārliecināties, ka Ukraina joprojām ir efektīva spiedienam uz Krieviju, ka Ukrainas virzienā Maskavai var piemērot pātagas un burkāna metodi: sākumā publiski spriest par Ukrainas uzņemšanu NATO, bet pēc tam kuluāros apsolīt Maskavai – "neuztraucieties, mēs nekad to NATO nepieņemsim ". Nulanda grib saprast, līdz kādai robežai var kaitināt Maskavu ukraiņu frontē, tā, lai īpaši neriskētu kādā brīdī vispār zaudēt tik vērtīgu aktīvu kā "Rietumu avangardu krievu ekspansijas ceļā". Viņa mēģinās uztvert mūsu vadības noskaņojumu, saprast tās nodomu nopietnību ("Vai tie krievi negrasās uzsākt karu nākamajā pavasarī?").Bet, mēģinot izlūkot krievu plānus, Nulanda nespēs saprast galveno Krievijas attieksmē pret Ukrainu: ka krievi pret to izturas tāpat, kā paši pret sevi. Un negrasās nedz atdot savu, nedz arī ienaidniekiem par lielu prieku cīnīties par to ar tādiem pašiem cilvēkiem. Taču savu krievi atgūs, lai kā mēģinātu viņus apturēt.ASV gaida dziļa vilšanās, ja viņi domā, ka ukraiņu tēma vēl ilgi palīdzēs ieņemt spēcīgu nostāju attiecībās ar Krieviju. Pat dziļāka vilšanās nekā Afganistānā.
https://sputniknewslv.com/20190524/maskava-palikusi-bez-cepuminiem-viktoriju-nulandu-neielaida-krievija-11642678.html
https://sputniknewslv.com/20161006/Krievija-ASV-vienojas-pastiprinat-spiedienu-uz-Kijevu-2917956.html
https://sputniknewslv.com/20211012/ukrainai-piegadats-asv-razots-brunojums-kas-notiks-talak-18771068.html
https://sputniknewslv.com/20210930/kada-bus-baltkrievijas-un-krievijas-atbilde-uz-nato-speku-dislokaciju-ukraina-18621827.html
https://sputniknewslv.com/20210827/ukraina-krizes-jubileja-18192729.html
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2021
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
asv, krievija, starptautiskās attiecības, ģeopolitika, politiķi, viktorija nulanda
asv, krievija, starptautiskās attiecības, ģeopolitika, politiķi, viktorija nulanda
ASV valsts sekretāra vietnieces Viktorijas Nulandas vizīte Maskavā piesaista paaugstinātu uzmanību, kas nekādi neatbilst viņas diplomātiskajam līmenim. Vien pirms dažām dienām Ženēvā notika Krievijas un ASV konsultācijas stratēģiskās stabilitātes jautājumos (jau otras divu mēnešu laikā), kurās amerikāņu delegāciju vadīja ASV valsts sekretāra pirmā vietniece Vendija Šērmena. Neviens par tām īpaši neinteresējās, izņemot abu valstu attiecību speciālistus, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs. Protams, pati Viktorija Nulanda Krievijā sen jau kļuvusi par galveno simbolu amerikāņu kontrolei pār Ukrainu - visi atceras, kā viņa izdalīja cepumus Maidanā. Tolaik viņa bija valsts sekretāra palīdze, bet pēc Janukoviča gāšanas vairākas reizes piedalījās Krievijas un ASV sarunās par Ukrainu, tai skaitā apmeklēja Maskavu. Trampa laikos Nulanda amatu zaudēja, toties Baidens atgrieza viņu Valsts departamentā, turklāt paaugstināja: tagad viņa ir valsts sekretāra vietniece politiskajos jautājumos.
Nulanda bija ASV delegācijas sastāvā Putina un Baidena tikšanās laikā jūnijā. Taču jau iepriekš bija skaidrs, ka ASV administrācijā viņa būs atbildīga par Krievijas virzienu, jo no visas Baidena komandas viņa vislabāk pazīst Krieviju - kopumā viņa nodzīvojusi valstī aptuveni trīs gadus, sākot ar darbu padomju zvejas kuģī Andropova laikos un beidzot ar darbu vēstniecībā 90. gadu sākumā.
Vēl Baidena administrācijā par krievu valodas zināšanām un ilgu dzīvi Krievijā var palielīties tikai Viljams Bērnss, bet bijušais vēstnieks Maskavā tagad ir CIP direktors, proti, nav īpaši piemērots sarunām. Atšķirībā no Nulandas, kurai kontakti ar krieviem atkal kļuvuši par galveno profesionālo pienākumu.
Taču ir nianse - kopš 2019. gada Viktorijai aizliegta iebraukšana Krievijā pēc ASV kārtējās sankciju sarakstu paplašināšanas. Vašingtona ar saviem ierobežojumiem sen jau apgrūtina sev darbu ar Maskavu. Piemēram, ar "melnajā sarakstā" iekļauto Krievijas Drošības padomes sekretāru Nikolaju Patruševu viņi var tikties tikai Eiropā vai Maskavā.
Nulandas vizītes jautājums tika vērtēts vairākus mēnešus - Krievija nesteidzās atbildēt uz amerikāņu lūgumu, tomēr beidzot piekrita dot viņai ieceļošanas vīzu apmaiņā pret viena Krievijas ierēdņa izsvītrošanu no saraksta. Tas tostarp radīja tādu reakciju, kā: "Nevajadzēja viņu ielaist - kāpēc mēs piekāpāmies?" Taču šajā gadījumā runa ir par divpusējām sarunām, kurās tiks apspriests plašs jautājumu loks, turklāt pēc amerikāņu iniciatīvas, tāpēc rīkot tās neitrālā teritorijā būtu nesaprātīgi un neērti.
Ierodoties Maskavā, Nulanda uzreiz paziņoja, ka viņas sarunu galvenais mērķis būs divu valstu "stabilas un prognozējamas attiecības", proti, atkārtoja Baidena vairākkārt izteikto formulējumu. Kopš prezidentu tikšanās Ženēvā pagājuši teju četri mēneši, bet Krievijas un ASV attiecībās joprojām nav vērojams progress. Ir tikai viena lieta: puses sāka sarunāties. Noritēja divi Rjabkova un Šērmenas konsultāciju raundi, tagad ierodas Nulanda, bet kāds būs efekts no viņas trīs dienu vizītes?
Vienīgais praktiskais rezultāts varētu būt vienošanās par "vēstniecību kara" mīkstināšanu, proti, par abu valstu diplomātisko misiju darba atvieglošanu. Nav nekādu garantiju tam, ka Nulandas vizītes laikā izdosies par to vienoties. Taču puses (pēc amerikāņu iniciatīvas) jau tik ļoti apgrūtinājušas vēstniecību un konsulātu darbu, ka pat neliela mīkstināšana tagad izskatīsies kā liels izrāviens.
Lielākoties Nulanda sarunāsies ar ārlietu ministra vietnieku Rjabkovu, tomēr svarīgākas būs tikšanās ar Putina palīgu Ušakovu un prezidenta administrācijas vadītāja vietnieku Kozaku. Ušakovam Nulanda būtībā nodos vēstījumu Putinam no "kolektīvā Baidena". Proti, apspriedīs to, ko amerikāņu administrācija vēlas darīt zināmu Kremlim visdažādākajos divpusējās darba kārtības jautājumos (un tās nav vien divu valstu attiecības, bet arī visdažādākās reģionālās tēmas — no Tuvajiem līdz Tālajiem Austrumiem).
Vissāpīgākā būs Ukrainas tēma, ko Nulanda apspriedīs sarunā ar Dmitriju Kozaku. Tā ir sāpīga ne tikai divpusējām attiecībām, bet arī Kijevas varai, kas vairs neuzticas saviem amerikāņu aizbildņiem, pat tik "uzticamiem" kā Nulanda.
Jāpiebilst, ka īsi pirms Nulandas ierašanās Maskavā Krievijas presē parādījās Dmitrija Medvedeva raksts veltīts Ukrainas vadībai, kurā Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks skaidri paziņoja: nav jēgas sarunāties ar atkarīgajiem un nestabilajiem Ukrainas līderiem, ieskaitot Zeļenski.
"Mums nav jēgas sadarboties ar vasaļiem. Mums jārunā ar suverēnu."
Ļoti skaidrs mājiens tam, ka Krievija apspriedīs Ukrainu ar amerikāņiem, lai arī pēdējos gadus Maskava tik un tā atzina, ka neuzskata Kijevas varu par subjektu pat divpusējās attiecībās.
Tā ir, Krievija cīnās par Ukrainu nevis ar Kijevas, bet gan ar amerikāņu, anglosakšu eliti. Vai tas nozīmē, ka noteiktos apstākļos Vašingtona varētu nodot Ukrainu, atkāpties no tās, atzīstot tās atlantizācijas neiespējamību? Protams, ne – nav iespējamas nekādas "apmaiņas", proti, ka Savienotās Valstis atzītu tādu vienkāršu faktu, ka Ukraina ir ne tikai Krievijas nacionālo interešu zonā, bet arī ir vēsturiskās Krievijas daļa, un abu valstu savienība ir neizbēgama.
30 Septembris 2021, 12:53
Tam Savienotās Valstis nekādā gadījumā nevar piekrist. Tās centīsies pēc iespējas ilgāk izmantot ukraiņu kārti, lai atturētu, demonizētu un novājinātu Krieviju. Nav iespējami nekādi "apmaiņas" varianti - mēs jums atdodam Ukrainu, bet jūs atkāpsieties no alianses ar Ķīnu. Tie nav iespējami ne Krievijai (tā savu tik un tā atgūs), ne Savienotajām Valstīm.
Vašingtona teorētiski būtu priecīga samaksāt ar Ukrainu par Krievijas un Ķīnas alianses sabrukšanu, taču saprot, ka Krievija šādu piedāvājumu nepieņems (ja arī būtu pieņēmusi, amerikāņi vienkārši nenoticētu tam, ka Maskava tādas saistības izpildīs).
Jo, piekrītot šādai "apmaiņai", Krievija iešautu sev kājā – dižvalsts, kas maina savas stratēģiskās nostājas un globālā mēroga intereses pēc citas valsts lūguma (lai arī saņemot par to maksu), pārstāj būt globālās politikas subjekts un vairs nevar pretendēt uz jaunās pasaules kārtības arhitekta statusu. Krievijai Ukrainai piešķir principiālu nozīmi, taču ir bezjēdzīgi un pat kaitīgi cerēt to atgūt par tādu cenu — par nodevību (pat ne Ķīnas – savu interešu un savas stratēģijas nodevību). Atgūt Ukrainu nāksies patstāvīgi — balstoties uz tās tautu.
Pagaidām tam vēl nav pienācis laiks un ir jādara viss, lai mazinātu tās antlantisko aizbildņu ietekmi. Tāpēc Maskavai nepieciešamas sarunas ar Kijevas varas "suverēnu".
Nulanda kā tās pārstāve vēlas pārliecināties, ka Ukraina joprojām ir efektīva spiedienam uz Krieviju, ka Ukrainas virzienā Maskavai var piemērot pātagas un burkāna metodi: sākumā publiski spriest par Ukrainas uzņemšanu NATO, bet pēc tam kuluāros apsolīt Maskavai – "neuztraucieties, mēs nekad to NATO nepieņemsim ". Nulanda grib saprast, līdz kādai robežai var kaitināt Maskavu ukraiņu frontē, tā, lai īpaši neriskētu kādā brīdī vispār zaudēt tik vērtīgu aktīvu kā "Rietumu avangardu krievu ekspansijas ceļā". Viņa mēģinās uztvert mūsu vadības noskaņojumu, saprast tās nodomu nopietnību ("Vai tie krievi negrasās uzsākt karu nākamajā pavasarī?").
Bet, mēģinot izlūkot krievu plānus, Nulanda nespēs saprast galveno Krievijas attieksmē pret Ukrainu: ka krievi pret to izturas tāpat, kā paši pret sevi. Un negrasās nedz atdot savu, nedz arī ienaidniekiem par lielu prieku cīnīties par to ar tādiem pašiem cilvēkiem. Taču savu krievi atgūs, lai kā mēģinātu viņus apturēt.
ASV gaida dziļa vilšanās, ja viņi domā, ka ukraiņu tēma vēl ilgi palīdzēs ieņemt spēcīgu nostāju attiecībās ar Krieviju. Pat dziļāka vilšanās nekā Afganistānā.
