https://sputniknewslv.com/20210819/asv-sagadajusas-ciesanas-pasiem-labakajiem--18061717.html
ASV sagādājušas ciešanas pašiem labākajiem
ASV sagādājušas ciešanas pašiem labākajiem
Sputnik Latvija
Kamēr amerikāņi mūk no Afganistānas, zaudēdami čības un bruņutehniku, viņu izpostītajā valstī izvēršas īsta traģēdija. Tās sižets diemžēl ir labi pazīstams... 19.08.2021, Sputnik Latvija
2021-08-19T11:42+0300
2021-08-19T11:42+0300
2021-08-19T11:42+0300
foto
asv
nato
afganistāna
taliban
pasaule
demokrātija
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17609730_0:109:3257:1941_1920x0_80_0_0_df2d0c54291f9c73d115cff87c8b7d40.jpg
Tikai dažiem, tādiem kā amerikāņu ieceltajam valsts prezidentam izdevies izšmaukt no valsts. Pārējie kolaboracionisti lūdza amerikāņu diplomātus piešķirt vīzu, krita izmisumā, skraidīja pa citām vēstniecībām. Taču NATO valstis, kas gadiem ilgi turēja kontingentu Afganistānā, nedeva sabiedrotajiem ne mazākās izredzes. Viņi bija aizņemti: pakoja mantas, dedzināja dokumentus un kāpa lidmašīnās, portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.Īstas traģēdijas ainas bija redzamas Kabulas lidostā. Šausmu pārņemtie afgāņi lauzās uz pacelšanās joslu, amerikāņu karavīri šāva, piesedzot "balto sahibu"bēgšanu. Vairāki cilvēki gājuši bojā.Nekā jauna nav. Tieši tāpat amerikāņi bēga no Saigonas. Viņu labā strādājušie dienvidvjetnamieši toreiz bruka iekšā ASV vēstniecībā, peldēja pakaļ aizejošajiem transporta kuģiem – viņiem bija bail palikt dzimtenē un atbildēt par saviem noziegumiem, kas pastrādāti pēc okupantu pavēles.Šodien biedējoši bieši no partizānu rokām iet bojā kara tulkotāji, kas strādāja amerikāņu labā Irākā. Cilvēks saskaras ar draudiem, lūdz amerikāņu vīzu, viņam, protams, atsaka. Drīz vien kolaboracionistus atrod nošautus, dažkārt arī kopā ar tuviniekiem. Tagad nogalināto skaits mērojams tūkstošos. Bail pat iedomāties, kas notiks ar nelaimīgajiem ziemā, pēc amerikāņu spēku izvešanas no Irākas.Pat amerikāņu karavīri, cilvēki bez sentimenta, lūdz savu valdību būt cilvēcīgiem, palīdzēt cilvēkiem, kas strādāja viņu labā okupētajās valstīs. Nē, ASV politika nemainās – tā ir pastāvīga un demonstratīva nodevība.Kā redzam amerikāņu kolaboracionistu liktenis ir bēdīgs. Kāpēc tad viņu rindas nekādi nekļūst retākas? Kāpēc cilvēki dažādās pasaules valstīs izšķiras par šo netīro un bīstamo darbu? Ne tikai nabadzīgajā Afganistānā, bet arī reiz labklājīgajā padomju Baltijā?Lieta tāda, ka amerikāņu režīms audzē nākotnes policajus visā pasulē. Procesā ir trīs posmi. Vispirms tie vienkārši ir progresīvā globālā viedokļa sekotāji. Aktīvisti, kas cīnās par visu labo, pret visu ļauno. Daudzi to darīs visu mūžu un joprojām būs godīgi pilsoņi. Bet viena daļa kādā jaukā dienā apjēdz, ka progresa galvenais ienaidnieks – tā pēkšņi – ir viņu pašu valsts un tās šausmīgi nepareizie iedzīvotāji.Šajā posmā gaišais aktīvists mēģina "izrakstīties" no savas tautas. Viņš turpina atbalstīt aktuālus jautājumus, šķirot atkritumus un dzer savu vegāna kafiju, tomēr aizvien vairāk ieraujas savā šaurajā tusiņā. Vienlaikus viņš jūt, ka pieder pie gaišo pārcilvēku kastas, kas tagad dzīvo simtiem lielpilsētu, no Nairobi līdz Pekinai, no Buenosairesas līdz Maskavai.Gadi iet, aktīvists kļūst vecāks, apkārt nekas nemainās. Valsts vēl aizvien ir tāda pati, nepareiza, iedzīvotāji arī it tie paši nepareizie, bet viņš, tāds pārcilvēks, stāv tērpies baltā.Tagad aktīvista prātā rodas atriebīgas domas par to, kā viņa valstī beidzot ienāks pareizie demokrāti no galvenās Demokrātijas, no visas sirds nodemokratizēs visu, kas kustas, bet viņu, aktīvistu, iecels par nepareizās tautas komendantu. Vai vismaz par policaju. Viņš saņems labu algu dolāros un dresēs viņam pakļautos iedzīvotājus.Policajiem pēcpadomju telpā sapņi izspēlējas divās sērijās. Pirmajā – progresori ar amerikāņu karavīru palīdzību izrēķinās ar saviem nepareizajiem iedzīvotājiem. Otrajā – iet uz Maskavu.Daudzi mūsu laikabiedri gadu desmitiem dzīvo tādās fantāzijās. Atriebīgums, skaudība, sapņi par saimnieku – tie, protams, ir pirmie lūzera simptomi. Tikai lūzerībair prāta, nevis naudas maka stāvoklis. Starp latentajiem policajiem ir milzums bagātu jauniešu un rantjē, daudz labi situētu un sekmīgu cilvēku.Tā valstī – pagaidām vēl neatkarīgā un nenodemokratizētā – aug vesels bars cilvēku, kuri izdevīgā brīdī priecāsies par iespēju nodot dzimteni okupantiem, pat ne kaut kādu labumu dēļ, bet gan vienkārši tāpat, lai paņirgātos par saviem tautiešiem.Visi šie procesi notika mūsu acu priekšā Ukrainā, Gruzijā, Baltijas valstīs. Vēl vairāk, arī Krievijā gadās piemēri, kas uzskatāmi demonstrē, kā labs krievu zēns tiek pārtaisīts par nākamo policaju.Laiku pa laikam amerikāņi savus sabiedrotos nodod, piemēram, neatbalsta militāru konfliktu laikā. Paskatieties uz gruzīniem 2008. gadā vai kurdiem 2019. gadā. Tā gadās – sabiedrotie iet bojā. Tomēr viņu vietā stājas citi, gluži kā lemingi ceļā uz nāvi.Cilvēki, ko moka alkas atteikties no savas tautas nesaprot, pareizāk sakot, nevēlas, baidās saprast vienkāršu lietu. Viņi var pēc sirdspatikas uzskatīt sevi par kosmopolītiem, bļaut pašus pareizākos saukļus, savu Tēvzemi saukt par "to valsti". Šerifu indiāņu bļāvieni nesatrauc.Amerikāņu acīs viņi ir un paliek sveši mežoņi. Dažkārt bīstami, ar kalašņikoviem rokās, dažkārt – jokaini, ar šūdinātām piedurknēm un katliem galvās. Nekāda vegāniska kafija un oksfordiska izruna neliks Rietumu kontrahentiem atzīt policajus par līdztiesīgiem partneriem. Ja vajadzēs, viņus likvidēs tikpat vienaldzīgi kā pārējos, nodos ar īpašu cinismu.Pag, pag, mēs tak tomēr esam Eiropā. Tā taču nav nekāda Irāka, attieksme pret mums ir īpaša, domā policaji-lūzeri. Diemžēl tādi sīkumi amerikāņus neuztrauc. Atcerieties, kā klājās Dienvidslāvijai. Amerikāņu bumbas, kas krita pār Belgradu, vienlīdz labi nogalināja gan Miloševiča piekritējus, gan "Rietumu vērtību" fanus. Bumbu patversmēs bailēs vienādi drebēja gan veci komunisti, gan jauni globālisti. Progresīvie viedokļi nekad nav glābuši no balto kungu bailēm.Skatoties uz notikumiem Afganistānā, noraustījusies, nobažījusies elite Ukrainā un Baltijā. Pagaidiet, kā tad iznāk – amerikāņi var aiziet? Nu, patiesībā jau var. Ukraina bez gāzesvada kļuvusi kā čemodāns bez roktura. Baltijas tīģeriem tik vien ir kā parādi. Priekš kam tādi amerikāņiem vajadzīgi? Kā militārais placdarms pret Krieviju? Tomēr, šķiet, partneri ir apjēguši, ka tā ir bezjēdzīga un vājprātīga lieta. Jā, viņi kuru katru brīdi var aiziet, pametot aiz sevis gruvešus, depresiju un drausmīgu nabadzību.Nobijušies ir policaji, kas tā sapņoja pabraukties pa Sarkano laukumu amerikāņu tankos. Elite, protams, sagatavojusi iespējas aizšmaukt un omulīgi iekārtoties. Bet zemākajiem okupācijas administrācijas ierēdnīšiem laikam vajadzēs atgriezties reālajā dzīvē.Krievija – pēcpadomju telpas civilizācijas centrs parūpēsies, lai šis process aizritētu mierīgi un relatīvi nesāpīgi. Bet pēc drupās satriektajiem sapņiem mierinās doma, ka dzīve limitrofu teritorijās bez amerikāņiem būs daudz labāka. Sliktāk jau tik un tā vairs nevar būt.
https://sputniknewslv.com/20210817/pabriks-situacija-afganistana-mainis-rietumvalstu-apetiti-par-to-ko-darit-citos-regionos-18032544.html
https://sputniknewslv.com/20210816/soks-un-sausmas-pasaule-ieraudzijusi-savu-likteni-afganistana-18021725.html
https://sputniknewslv.com/20180904/Polija-baltijas-limitrofi-asv-intereses-saskel-eiropu-9274296.html
https://sputniknewslv.com/20210818/afganistana-pec-varas-mainas-18042847.html
https://sputniknewslv.com/20210817/aculiecinieki-nofilmejusi-cilveku-kritienu-no-lidmasinas-kas-pacelas-no-kabulas-18023104.html
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2021
Viktorija Ņikiforova
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/15/17667713_6:0:1066:1060_100x100_80_0_0_fe07b2e9a4715ab30b93482ea24a8c3a.jpg
Viktorija Ņikiforova
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/15/17667713_6:0:1066:1060_100x100_80_0_0_fe07b2e9a4715ab30b93482ea24a8c3a.jpg
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Viktorija Ņikiforova
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/15/17667713_6:0:1066:1060_100x100_80_0_0_fe07b2e9a4715ab30b93482ea24a8c3a.jpg
asv, nato, afganistāna, taliban, pasaule, demokrātija
asv, nato, afganistāna, taliban, pasaule, demokrātija
ASV sagādājušas ciešanas pašiem labākajiem
Kamēr amerikāņi mūk no Afganistānas, zaudēdami čības un bruņutehniku, viņu izpostītajā valstī izvēršas īsta traģēdija. Tās sižets diemžēl ir labi pazīstams. Okupācijas laikā daudzi afgāņi sāka sadarboties ar amerikāņu karavīriem. Tagad viņi bīstas talibu atriebības.
Tikai dažiem, tādiem kā amerikāņu ieceltajam valsts prezidentam izdevies izšmaukt no valsts. Pārējie kolaboracionisti lūdza amerikāņu diplomātus piešķirt vīzu, krita izmisumā, skraidīja pa citām vēstniecībām. Taču NATO valstis, kas gadiem ilgi turēja kontingentu Afganistānā, nedeva sabiedrotajiem ne mazākās izredzes. Viņi bija aizņemti: pakoja mantas, dedzināja dokumentus un kāpa lidmašīnās, portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova. Īstas traģēdijas ainas bija redzamas Kabulas lidostā. Šausmu pārņemtie afgāņi lauzās uz pacelšanās joslu, amerikāņu karavīri šāva, piesedzot "balto sahibu"bēgšanu. Vairāki cilvēki gājuši bojā.
Nekā jauna nav. Tieši tāpat
amerikāņi bēga no Saigonas. Viņu labā strādājušie dienvidvjetnamieši toreiz bruka iekšā ASV vēstniecībā, peldēja pakaļ aizejošajiem transporta kuģiem – viņiem bija bail palikt dzimtenē un atbildēt par saviem noziegumiem, kas pastrādāti pēc okupantu pavēles.
Šodien biedējoši bieši no partizānu rokām
iet bojā kara tulkotāji, kas strādāja amerikāņu labā Irākā. Cilvēks saskaras ar draudiem, lūdz amerikāņu vīzu, viņam, protams, atsaka. Drīz vien kolaboracionistus atrod nošautus, dažkārt arī kopā ar tuviniekiem. Tagad nogalināto skaits mērojams tūkstošos. Bail pat iedomāties, kas notiks ar nelaimīgajiem ziemā, pēc amerikāņu spēku izvešanas no Irākas.
Pat amerikāņu karavīri, cilvēki bez sentimenta, lūdz savu valdību būt cilvēcīgiem,
palīdzēt cilvēkiem, kas strādāja viņu labā okupētajās valstīs. Nē, ASV politika nemainās – tā ir pastāvīga un demonstratīva nodevība.
Kā redzam amerikāņu kolaboracionistu liktenis ir bēdīgs. Kāpēc tad viņu rindas nekādi nekļūst retākas? Kāpēc cilvēki dažādās pasaules valstīs izšķiras par šo netīro un bīstamo darbu? Ne tikai nabadzīgajā Afganistānā, bet arī reiz labklājīgajā padomju Baltijā?
Lieta tāda, ka amerikāņu režīms audzē nākotnes policajus visā pasulē. Procesā ir trīs posmi. Vispirms tie vienkārši ir progresīvā globālā viedokļa sekotāji. Aktīvisti, kas cīnās par visu labo, pret visu ļauno. Daudzi to darīs visu mūžu un joprojām būs godīgi pilsoņi. Bet viena daļa kādā jaukā dienā apjēdz, ka progresa galvenais ienaidnieks – tā pēkšņi – ir viņu pašu valsts un tās šausmīgi nepareizie iedzīvotāji.
Šajā posmā gaišais aktīvists mēģina "izrakstīties" no savas tautas. Viņš turpina atbalstīt aktuālus jautājumus, šķirot atkritumus un dzer savu vegāna kafiju, tomēr aizvien vairāk ieraujas savā šaurajā tusiņā. Vienlaikus viņš jūt, ka pieder pie gaišo pārcilvēku kastas, kas tagad dzīvo simtiem lielpilsētu, no Nairobi līdz Pekinai, no Buenosairesas līdz Maskavai.
Gadi iet, aktīvists kļūst vecāks, apkārt nekas nemainās. Valsts vēl aizvien ir tāda pati, nepareiza, iedzīvotāji arī it tie paši nepareizie, bet viņš, tāds pārcilvēks, stāv tērpies baltā.
Tagad aktīvista prātā rodas atriebīgas domas par to, kā viņa valstī beidzot ienāks pareizie demokrāti no galvenās Demokrātijas, no visas sirds nodemokratizēs visu, kas kustas, bet viņu, aktīvistu, iecels par nepareizās tautas komendantu. Vai vismaz par policaju. Viņš saņems labu algu dolāros un dresēs viņam pakļautos iedzīvotājus.
Policajiem pēcpadomju telpā sapņi izspēlējas divās sērijās. Pirmajā – progresori ar amerikāņu karavīru palīdzību izrēķinās ar saviem nepareizajiem iedzīvotājiem. Otrajā – iet uz Maskavu.
Daudzi mūsu laikabiedri gadu desmitiem dzīvo tādās fantāzijās. Atriebīgums, skaudība, sapņi par saimnieku – tie, protams, ir pirmie lūzera simptomi. Tikai lūzerībair prāta, nevis naudas maka stāvoklis. Starp latentajiem policajiem ir milzums bagātu jauniešu un rantjē, daudz labi situētu un sekmīgu cilvēku.
Tā valstī – pagaidām vēl neatkarīgā un nenodemokratizētā – aug vesels bars cilvēku, kuri izdevīgā brīdī priecāsies par iespēju nodot dzimteni okupantiem, pat ne kaut kādu labumu dēļ, bet gan vienkārši tāpat, lai paņirgātos par saviem tautiešiem.
Visi šie procesi notika mūsu acu priekšā Ukrainā, Gruzijā, Baltijas valstīs. Vēl vairāk, arī Krievijā gadās piemēri, kas uzskatāmi demonstrē, kā labs krievu zēns tiek pārtaisīts par nākamo policaju.
Laiku pa laikam amerikāņi savus sabiedrotos nodod, piemēram, neatbalsta militāru konfliktu laikā. Paskatieties uz gruzīniem 2008. gadā vai kurdiem 2019. gadā. Tā gadās – sabiedrotie iet bojā. Tomēr viņu vietā stājas citi, gluži kā lemingi ceļā uz nāvi.
Cilvēki, ko moka alkas atteikties no savas tautas nesaprot, pareizāk sakot, nevēlas, baidās saprast vienkāršu lietu. Viņi var pēc sirdspatikas uzskatīt sevi par kosmopolītiem, bļaut pašus pareizākos saukļus, savu Tēvzemi saukt par "to valsti". Šerifu indiāņu bļāvieni nesatrauc.
Amerikāņu acīs viņi ir un paliek sveši mežoņi. Dažkārt bīstami, ar kalašņikoviem rokās, dažkārt – jokaini, ar šūdinātām piedurknēm un katliem galvās. Nekāda vegāniska kafija un oksfordiska izruna neliks Rietumu kontrahentiem atzīt policajus par līdztiesīgiem partneriem. Ja vajadzēs, viņus likvidēs tikpat vienaldzīgi kā pārējos, nodos ar īpašu cinismu.
Pag, pag, mēs tak tomēr esam Eiropā. Tā taču nav nekāda Irāka, attieksme pret mums ir īpaša, domā policaji-lūzeri. Diemžēl tādi sīkumi amerikāņus neuztrauc. Atcerieties, kā klājās Dienvidslāvijai. Amerikāņu bumbas, kas krita pār Belgradu, vienlīdz labi nogalināja gan Miloševiča piekritējus, gan "Rietumu vērtību" fanus. Bumbu patversmēs bailēs vienādi drebēja gan veci komunisti, gan jauni globālisti. Progresīvie viedokļi nekad nav glābuši no balto kungu bailēm.
Skatoties uz notikumiem Afganistānā, noraustījusies, nobažījusies elite Ukrainā un Baltijā. Pagaidiet, kā tad iznāk – amerikāņi var aiziet? Nu, patiesībā jau var. Ukraina bez gāzesvada kļuvusi kā čemodāns bez roktura. Baltijas tīģeriem tik vien ir kā parādi. Priekš kam tādi amerikāņiem vajadzīgi? Kā militārais placdarms pret Krieviju? Tomēr, šķiet, partneri ir apjēguši, ka tā ir bezjēdzīga un vājprātīga lieta. Jā, viņi kuru katru brīdi var aiziet, pametot aiz sevis gruvešus, depresiju un drausmīgu nabadzību.
Nobijušies ir policaji, kas tā sapņoja pabraukties pa Sarkano laukumu amerikāņu tankos. Elite, protams, sagatavojusi iespējas aizšmaukt un omulīgi iekārtoties. Bet zemākajiem okupācijas administrācijas ierēdnīšiem laikam vajadzēs atgriezties reālajā dzīvē.
Krievija – pēcpadomju telpas civilizācijas centrs parūpēsies, lai šis process aizritētu mierīgi un relatīvi nesāpīgi. Bet pēc drupās satriektajiem sapņiem mierinās doma, ka dzīve limitrofu teritorijās bez amerikāņiem būs daudz labāka. Sliktāk jau tik un tā vairs nevar būt.
