Viedoklis

Neapgūtā vēstures mācība

© Sputnik / Екатерина Штукина / Pāriet pie fotobankasЗаместитель председателя Совета безопасности РФ Д. Медведев выступил на пленарном заседании форума "Открытые инновации - 2020"
Заместитель председателя Совета безопасности РФ Д. Медведев выступил на пленарном заседании форума Открытые инновации - 2020 - Sputnik Latvija, 1920, 24.04.2021
"Izvairīšanās no sadursmes ar lieliem spēkiem ir gudrs solis, nevis gļēvums, - sevis upurēšana nekad un nekur nedod priekšrocību." (Suņ Czi. Kara māksla)
Pēdējos gados Krievijas un ASV attiecības faktiski no sāncensības nonākušas līdz konfrontācijai, pēc būtības, atgriezušās aukstā kara ērā. Sankciju spiediens, draudi, konflikti, savu egoistisko interešu aizsardzība – tas viss iegrūž pasauli permanentas nestabilitātes stāvoklī, savā slejā "Neapgūtā vēstures mācība" raksta Dmitrijs Medvedevs.
Kad divu valstu attiecībās ilgu laiku valda tamlīdzīgs stāvoklis, to dēvē par krīzi. Tā ir ļoti labvēlīga augsne vēl akūtākai lejupslīdei attiecībās – "krīžu krīzei". Tad kurš katrs kļūdains solis, nepacietība, stratēģiskās izpratnes trūkums par to, ka katram izskanējušam vārdam ir nozīme, var iegrūzt ne tikai divas valstis, bet arī visu pasauli ārkārtīgi smagu problēmu atvarā, radīt tiešas militāras sadursmes draudus.
Tādas lietas mūsu pasaules vēsturē jau ir redzētas. Tiesa, toreiz laiki bija citādi, darbības vieta – Karību jūras baseins, tomēr notikumu būtība – ļoti līdzīga. ASV tālaika ārpolitika piespieda PSRS atbilstoši reaģēt. 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā bija amerikāņu raķešu izvietošana Turcijā, Dienvidvjetnamā, Libānā. Neveiklā politika Kubā, kas lika pamatus revolūcijai, pēc tam – mēģinājumi atgūt kontroli pār Brīvības salu. Un daudz kas cits.
Война во Вьетнаме - Sputnik Latvija, 1920, 29.01.2020
"Tā ir īsta elle". Kā Vjetnama pārcieta ASV ķīmiskos uzbrukumus
Tagad – pret Krieviju ieviestās sankcijas, organizētā Krievijas vajāšanas kampaņa, amerikāņu politika attiecībās ar mūsu kaimiņiem, NATO ierašanās pie mūsu robežām, pretestība "Ziemeļu straumei 2", bažas par mūsu valsts ieceri īstenot Ziemeļu jūras ceļu, visbeidzot – Ukrainas jautājums un daudz kas cits. Tādas politikas piemēri parādās katru dienu.
Krievija šodien, tāpat kā PSRS pagātnē vienmēr tikai steigusies Savienoto Valstu pēdās no oponentam izteikto draudu viedokļa.
60. gadu sākumā atbildi amerikāņiem sniedza PSRS lēmums izvietot Kubā stratēģiskos uzbrukuma ieročus. Kā zināms, ASV izšķīrās par tālāku konfrontāciju: savilka kara kuģus, nobloķēja salu un pat gatavoja īstu uzbrukumu. Tāda bija Karību krīze. Tajā bija divi svarīgi aspekti.
Pirmkārt, ilgtermiņa atbilde ietvēra ne tikai raķetes pie ASV krastiem. Pats svarīgākais bija tas, ka mūsu valsts nodemonstrēja savas infrastruktūras iespējas īsā laikā izvērst kara bāzi jebkurā pasaules punktā, un rietumvalstis to aptvēra.
Otrkārt, situāciju "piecu minūšu attālumā no kara" izglāba divu lielvaru līderi, kuri ar vēsu prātu novērtēja situāciju, atzina un pieņēma kompromisu. Tātad viņi bija gatavi piekāpties.
Vienu brīdi līderi sazinājās tieši, citkārt – netieši, tomēr starp PSRS un ASV ritēja līdztiesīgs dialogs, ko nepavadīja draudu un ultimātu valoda.
Pēc Karību krīzes atrisināšanas līdz pat gadsimta beigām vairs neradās neviena situācija, kurā abas valstis būtu bijušas tik tuvas karam. Abas bija guvušas mācību: sadarbība starptautisko problēmu risināšanā ir labāka nekā konfrontācija.
Tagad situācija ir citāda: ASV ir noripojušas līdz nestabilai ārpolitikai. Par to liecina gan atteikšanās no kodoldarījuma ar Irānu, gan izstāšanās no Atvērto debesu līguma un citiem. Tagad – arī jaunā prezidenta izteikumi.
Jaunā stratēģiskā realitāte – Vašingtonas ārpolitikas nestabilitāte – liela mērā skaidrojama gan ar iekšējiem iemesliem, gan ar ASV autoritātes zināmu lejupslīdi no Rietumu pasaules līdera vietas.
Savukārt ASV administrācijas jaunā taktika ir tāda: ar vienu roku signalizēt, ka vajadzīgs dialogs, ar otru – pastiprināt spiedienu. Iespējams, tā liecina gan par demokrātu priekšvēlēšanu solījumu izpildi un vienotības trūkumu kursa izstrādes jomā un lēmumu pieņemšanu jaunajā komandā, gan arī par amerikāņu "misionārismu". "Mums vienmēr ir taisnība, jūsu pienākums ir klausīt mums." Bet partneriem un oponentiem tāds kurss jāuzskata par pašsaprotamu, turklāt jābūt pateicīgiem par saņemto "mācību".
Aicinājumu sākt dialogu mēs izdzirdējām abu valstu prezidentu tālruņa sarunas laikā. Un tūlīt sekoja skarbi izteikumi, jaunas sankcijas pret Krieviju, diplomātu izraidīšana, rīkojums par Krievijas draudiem. Paralēli – mākslīgi padziļinātais konflikts Ukrainas austrumos, ASV valdības militāriskie izteikumi, militārās tehnikas pārsviešana uz mūsu reģionu. Īsāk sakot – spriedzes eskalācija.
Ядерный взрыв - Sputnik Latvija, 1920, 10.11.2019
Viedoklis
Viens solis no atomelles. Kļūdas, kas varēja maksāt cilvēcei dzīvību
Skaidrs, ka PSRS amerikāņi uzskatīja par līdzvērtīgu sāncensi, ar ko neapšaubāmi jārēķinās. To noteica pušu militāri politiskā paritāte, kuras saglabāšanai tika veidota starptautisko organizāciju sistēma un divi militārie bloki – NATO un Varšavas līguma valstis.
Taču pēc PSRS sabrukuma paritāte uz kādu laiku pazuda. Savienotās Valstis, pusotru desmitu gadu pavadījušas sistēmā, kurā nevienai pasaules valstij nebija tāda spēka kā viņām, nebija pat hipotētisku tiesību audzēt tādu spēku, gluži vienkārši ir atradinājušās no līdztiesīga dialoga.
ASV jaunajai administrācijai, atjaunojot savu pasaules suverēna un kolektīvo Rietumu aizstāvja statusu (pie tam paralēli pārliecinot par to pašas sevi), trūkst dūšas atzīt, ka kādam pasaulē, piemēram, Ķīnai, vai Krievijai var būt ar viņiem salīdzināmas infrastruktūras iespējas un militāri politiskais potenciāls.
Kļūst aktuāls jautājums: vai amerikāņu pašreizējā administrācija būs pietiekami vieda, lai nonāktu pie kompromisa, ko sasniedza Karību krīzes dalībnieki pagājušā gadsimta 60. gados?
Kas palīdzēs mazināt problēmas, kad situācija ir nokaitēta līdz baltkvēlei?
Pastāv trīs aspekti.
Sīrijas armijas karavīri Dumas austrumu nomalē. 2018. gada 8. aprīlis - Sputnik Latvija, 1920, 10.04.2018
Viedoklis
Sīrija: pasaule uz jaunas Karību krīzes robežas
Pirmkārt, apziņa, kādu cenu prasīs "liktenīgais lēmums". Ja uzvaras nestais kaitējums būs tik liels, ka radīsies šaubas par uzvarētāja tālāku pastāvēšanu, tā nav uzvara.
Otrkārt, tiešie sakari. Runa nav tikai par tālruni, par iespēju piezvanīt, bet gan par iespēju runāt atklāti un – vēl svarīgāk – sadzirdēt savu sarunbiedru. Saprast viņa loģiku un argumentus.
Treškārt un galvenokārt, - ne tikai sapratne par kompromisa nepieciešamību un iespējām, bet arī gatavība par to izšķirties. Gatavība atteikties no ultimātiem un nekaunības, kas padara dialogu neiespējamu.
Tāpēc tādi izteikumi kā "Krievija samaksās" izklausās ļoti amerikāniski, taču dzen strupceļā. No šī tuneļa izejas nav. Šī mantra nevienam nedāvās apgaismību.
Ziņu lente
0
Vispirms jaunieVispirms vecie
loader
LIVE
Заголовок открываемого материала