Ietekmīgā "Neatkarīgā Rīta Avīze" publicējusi pastāvīgā autora Imanta Vīksnes rakstu "Krievijā demontēts piemineklis latviešu strēlniekiem", kurā viņš izklāsta, kā janvāra sākumā Sanktpēterburgas municipālie dienesti demontējuši patvaļīgu būvi kādas mājas pagalmā.
Sākumā, kad privāta Krievijas firma patstāvīgi, bez saskaņošanas ar varasiestādēm, uzstādīja piemiņas zīmi pagalmā Latviešu Strēlnieku ielā, man palika divējs iespaids. No vienas puses, es turu godā latviešu strēlniekus, tāpēc man bija patīkami, ka Krievijā viņi atsaukti atmiņā, no otras – neatstāja PR-haltūras sajūta.
Sāku pētīt tuvāk. Un tad iestājās šoks. Uzraksts pauda: "Latviešu strēlniekiem 1914-1918". Bet visiem zināms, ka latviešu strēlnieku vienības Krievijas impēriskā armija saformēja 1915. gada 1. augustā. Pirms pieciem gadiem atzīmējām to simtgadi.
Tātad būtu korekti norādīt 1915. gadu. Bet otrs datums? Kas ar to nav kārtībā. Patiešām, uz slavenā pieminekļa Rīgā ir datumi "1915-1921". Tātad uzrakstu vajadzētu noslēgt datumam "1921".
Iespējams, kāds iebildīs: "Tas ir piemineklis cariskajiem latviešu strēlniekiem." Piedevām redzama arī cara laiku latviešu strēlnieku zīme. Bet kāpēc tad 1918. gads, kad latviešu strēlnieki "nosarka" un kļuva par Sarkanās armijas pamatu? Tad jau jāraksta "1917."
Laikam jau vēsturnieka roka nav aizskārusi patvaļīgo būvi Pēterburgas pagalmā. Arī izpildījuma kvalitāte ir viduvēja.
Pilsētas vadība deva rīkojumu demontēt patvaļīgo būvi, uzņēmums, kas to uzstādīja, rīkojumam nepakļāvās. Izreklamējās ar tās palīdzību un izmeta no prāta. Tā stēla nostāvēja līdz šī gada janvārim. Neviens nepamanīja tās demontāžu, izņemot Latvijas novadpētnieku Aleksandru Ržavinu.
Taču pēc tam 23. februāra naktī nezināmas personas Jēkabpilī demontēja lielgabalu no pieminekļa artilēristiem, kritušiem cīņās par pilsētas atbrīvošanu no nacistiem. Pieminekli aizsargā 1994. gadā parakstītais Krievijas un Latvijas līgums par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas kara pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību. Te nu nacionālisti atsauca atmiņā patvaļīgās būves demontāžu Pēterburgā. Un sāka salīdzināt bojāgājušajiem artilēristiem veltītā pieminekļa apgānīšanu ar patvaļīgas būves demontāžu Sanktpēterburgā.
Pie tam nacionālisti, pēkšņi iedegušies cieņā pret paštaisīto piemiņas zīmi, diezin vai atbalstītu Jevgēņija Gomberga veidotās Pētera I pieminekļa kopijas patvaļīgu uzstādīšanu sabiedriskā vietā. Tāpēc Pēteris Lielais vēl aizvien mitinās privātā īpašumā.
Jāpiebilst, ka latviešu strēlnieku piemiņa Krievijā tiek godāta. Latviešu strēlnieku simtajā gadskārtā Krievijas entuziasti laida klajā piemiņas medaļu. 2017. gada sākumā tika izkalta sabiedriskā medaļa "Par godu latviešu un sibīriešu strēlniekiem, Ziemassvētku cīņu varoņiem". Restaurēts piemineklis latviešu strēlniekiem Orlovskas apgabala Lavrovo ciemā. Jāpiebilst, ka Latvijas vēstniecības darbinieki Maskavā nekad neapciemo Orlovskas apgabalu, kur apglabāti vairāk nekā tūkstoš latviešu strēlnieki, krituši 1919. gada Orlovas-Kromskas operācijā. Bez tam Krievijas Bruņotajos spēkos ir latviešu strēlnieku vārdā nosauktā 25. atsevišķā gvardes motorizēto strēlnieku Sevastopoles Sarkankarogotā brigāde. Pēterburgā ir Latviešu Strēlnieku iela – tur jau bija uzstādīta patvaļīgā būve.
Bet kā tad ir Latvijā? 90. gadu sākumā latviešu strēlnieku muzeju pārdēvēja par Okupācijas muzeju, daļa eksponātu kaut kur pagaisa. Savulaik latviešu strēlnieka mazdēls Alfrēds Krūmiņš atzīmēja, ka pārvēršot vienu muzeju par otru, kaut kur pazudis viņa vectēva ierocis, kas bija ekspozīcijā.
Pēc latviešu strēlnieku simtgades svinībām 2015. gada 1. augustā sākās diskusija, arī "Latvijas avīzē", par to, ka 1. augustu vajadzētu iekļaut piemiņas dienu sarakstā, tomēr tā apslāpa. Valdība iniciatīvu uztvēra vēsi.
Varbūt Latvijā vismaz atceras, kā 1918. gada 23. februārī latviešu strēlnieki sakāva vācu karaspēku, kas tuvojās Valkai (nekādas Valgas tolaik vēl nebija), Iskolata Latvijas Republikas galvaspilsētai. Nē, neviens. Cīņas pie Mores 1944. gadā Latvijas amatpersonām ir tuvākas.
Noslēgumā tomēr piebildīšu, ka piemineklis latviešu strēlniekiem Pēterburgā, protams, vajadzīgs. Tikai īsts, solīds monuments, kas atbilstu strēlnieku ieguldījumam Krievijas aizsardzības cīņās Pirmā pasaules kara gados un Krievijas republikāniskās armijas atjaunošanā pēc revolūcijas. Viņi taču ne tikai par revolūciju karoja Pilsoņu kara gados, bet arī par Padomju Krieviju, ko uzskatīja pakr savu dzimteni. Esmu pārliecināts: agri vai vēlu tāds monuments latviešu strēlniekiem parādīsies.
