RĪGA, 18. jūlijs — Sputnik, Mihails Gubins. Pirms simt gadiem, 1918. gada 16. jūlija naktī Ipatjeva nama puspagrabā Jekaterinburgā tika nošauts Krievijas pēdējais imperators Nikolajs II un viņa ģimenes locekļi. 2015. gada septembrī Krievijas Izmeklēšanas komiteja atsāka izmeklēšanu par cara ģimenes bojāeju.
Vēsturnieki strīdas: vai eksekūcija bija tikai Urālu apgabala Strādnieku, Zemnieku un kareivju deputātu padomes izpildkomitejas lēmums? Vai lēmums par to bija pieņemts Maskavā? Kas to sankcionēja – Ļeņins vai Sverdlovs? Vai tika dota sankcija visas ģimenes nošaušanai vai tā bija vietējā patvaļa?
XX gs. 90. gados ar jaunu spēku tika diskutēts par latviešu sarkano strēlnieku dalību cara ģimenes nošaušanā.
Pirmo reizi šī informācija parādījās jau 1925. gadā N.A.Sokolova grāmatā, kurš pēc admirāļa Kolčaka pavēles izmeklēja šo noziegumu kopš 1919. gada februāra. 1918. gada jūlija beigās Jekaterinburgu ieņēma Baltā armija, un sākās ar slepkavību saistīto materiālu un dokumentu vākšana.
Sokolova izmeklēšanas materiālos pieminēta virkne latviešu uzvārdu. Daudzi liecinieki vēstīja arī par to, ka slepkavības izpildītāji esot bijuši latvieši ar ebreju – Jurovski vadībā. Pie tam pats Sokolovs atzīmēja, ka krievu sarkanarmieši par "latviešiem" dēvējuši visus nekrievu boļševikus. Kāda versija liecina, ka šie "latvieši", iespējams, bijuši ungāri.
Pirmskara Latvijas Republikā avīzes periodiski atsauca atmiņā šo stāstu, taču vainu uzvēla Anglijai, kura atteikusies pieņemt bijušo Krievijas imperatoru. Un, protams, boļševikiem. Padomju varas gados cariskās ģimenes slepkavu tautībai uzmanība netika pievērsta. Hitlera propaganda klāstīja, ka tie bijuši ebreji.
Tikai līdz ar perestroikas un atklātības laikmetu parādījās gan daiļdarbi, gan dažādas publikācijas par cara slepkavām. Parādījās tā saucamais Svikkes saraksts – šāvēju komandas saraksts. Latvijā to 1991. gadā publicēja "Neatkarīgā Baltijas avīze".
70. gados žurnāliste Svetlana Iļjičeva sastapās ar Jāni Svikki, vecu latviešu komunistu, kurš minēts Sokolova materiālos kā konvoja priekšnieks ar uzvārdu Rodionovs. Viņa papīros atrasts dokuments, ko vēlāk citēja visi pētījumu autori.
"Sverdlovskā manā vadībā strādājušo biedru saraksts:
1. Celms Jānis Mārtiņa dēls – iekšējās apsardzes vienības komandieris.
2. Kajaks Jānis — vada komandieris.
3. Snikers Jānis Mārtiņa dēls.
4. Krūmiņš Nikolajs Pētera dēls.
5. Krūmiņš Kārlis Berta dēls.
6. Ozoliņš Eduards – Celma vietnieks.
7. Sīrups Eduards Franča dēls.
8. Jurovskis Jakovs Mihaila dēls – Ipatjeva nama komendants.
9. Ņikuļins Grigorijs Pjotra dēls – Jurovska vietnieks.
10. Cinīts Pēteris Pētera dēls – komisāra Svikkes sekretārs.
11. Prātnieks Kārlis.
12. Kovanovs Mihails Mihaila dēls – bijušais šifrētājs un kasieris.
13. Rubenis Edvīns Alfrēda dēls".
Tolaik tika apgalvots, ka šie cilvēki nošāvuši cara ģimeni.
Par Jāni Svikki rakstīts daudz, viņš nodzīvojis ilgu mūžu – miris 1976. gadā, strādājis Latvijas universitātes Vēstures fakultātē, bieži uzstājās ar atmiņām par tikšanos ar Ļeņinu un dalību revolucionārajā cīņā. Uzsvēra, ka mūža galā viņam sācies marasms, viņš cietis no lielummānijas un itin labi varējis izdomāt visu savu sarakstu.
Šo argumentu uzsver pašdarbīgais latviešu vēsturnieks Gints Skutāns, skolotājs, kurš apgalvoja, ka uz latviešu rokām cara asiņu nav. 2013. gadā intervijā žurnālistei Elīnai Čujanovai viņš pastāstīja, ka 1928. gada jūlijā Svikkem bijis cits amats – viņš izdevis latviešu boļševiku Urālu sekcijas avīzi "Uz priekšu". Sarakstu viņš sastādījis 60. gados. Tajā minēti reāli cilvēki, kuri piedalījušies 1918. gada notikumos Urālos un Sibīrijā, taču ar cara slepkavību viņiem nav nekāda sakara. Tikai četri atradušies Ipatjeva namā, taču pierādījumu par viņu dalību cara slepkavībā nav. Vārdu sakot, Svikke visu esot izdomājis un maldinājis ne tikai žurnālistus, bet arī rakstnieku Edvardu Radzinski. Šādu viedokli pauž arī citi latviešu vēsturnieki.
"Visvairāk aizdomās turamais ir Jānis Celms, kas pats to nedz apstiprināja, nedz noliedza," – apgalvoja Skutāns. Jurovska atmiņās, kas tika uzrakstītas 1922. gadā, teikts: "… organizēju iekšējo apsardzi, nozīmēju jaunos ložmetējniekus, vienu no viņiem īpaši atceros, biedru Celmu (latvieti)". Daži pētnieki uzskata, ka Celms piedalījies arī nāves sodā.
2001. gadā avīzē "Soveršenno sekretno" parādījās Nikolaja Sisojeva raksts "Par bendi kļuvušais miesassargs". Tajā, atsaucoties uz Svikkes atmiņām, apgalvots, ka Celmam bijis pavēlēts "ziņot par visām apsardzes kareivju sarunām ar cariskajiem gūstekņiem".
Un tālāk: "Kādas pastaigas laikā Nikolajs II vērsies pie Celma J.M. ar jautājumu, kur viņš dzimis, kur agrāk dienējis… Pie tam piedāvāja uzsmēķēt kopā ar viņu. Izdzirdot Celma J.M. atbildi, ka agrāk viņš esot bijis Viņa Augstības leibgvardes kirasieris un apsargājis viņu Carskoje Selo… Nikolajam II šķita, ka viņam izdosies pārvilināt Celmu savā pusē, un viņš centās apstrādāt viņu ar saviem naivajiem dažādajiem jautājumiem…" Taču Celms kategoriski noraidīja visus cara piedāvājumus un nekavējoties ziņoja par visu savam priekšniekam, jo pret caru viņš juta tikai riebumu.
Ar tādu pašu "dziļa riebuma" sajūtu Jānis Celms no sava personīgā ieroča šāva "asiņaino tirānu"un viņa mazos bērnus," – stāstīja "Soveršenno sekretno" autors.
2001. gadā žurnāliste Gaļina Frolova izdevumā "MK Baltija" publicēja interviju ar Jāņa Celma dēlu Žani, pensionāru, bijušo Rīgas kinostudijas operatoru. Žanis Celms pastāstīja, ka viņa tēvs miris 1957. gadā, kad dēls bijis 25 gadus vecs, taču tēvs nekad neko neesot stāstījis par dalību cara nošaušanā.
"To, ka viņš bija ložmetējnieks Ipatjeva nama sardzē – jā. Taču visas iekšējās sardzes priekšnieks vai, kā apgalvo Sisojevs, teju vai Ziemeļu-Urālu-Sibīrijas frontes komandiera Reinholda Bērziņa tiešā pakļautībā, kurš it kā uzraudzījis ar cara ieslodzījumu saistītos jautājumus… Neatceros, ka mūsu ģimenē kaut kas tāds būtu pieminēts," – stāstīja Žanis Celms. Arī viņa tēva autobiogrāfijā nav nekā tamlīdzīga.
Toties Svikki Žanis atcerējies: "Pāris reizes 50. gados biju kopā ar vecākiem pie viņiem ciemos dzīvoklī iepretim Basteja kalniņam… Un tēva bērēs Svikke bija. Man šis cilvēks atstāja nospiedošu iespaidu. Pirmkārt, viņam bija kaut kas ar nerviem, tāpēc viņš runājot nepārtraukti izbāza mēli. Nevaru iedomāties, kā viņš, profesors būdams, ar tādu defektu vēlāk lasīja lekcijas Latvijas universitātē.
Otrkārt, tur ciemos jutos neomulīgi – no saimnieka vējoja kaut kāds ļaunums…"
2017. gada decembrī telekanāla "Rossija" programmā "Ziņas sestdienā" tika parādīts sižets par to, ka esot atrastas jaunas latviešu pēdas cara ģimenes slepkavības izmeklēšanā. Tas bija zināms fakts: uz istabas sienas Ipatjeva namā bija atrasts uzraksts vācu valodā. To nez kāpēc bija nolemts saistīt ar latviešiem.
Šo atklājumu komentēja vēsturnieki Manfrēds Šneps-Šneppe un Ēriks Žagars. Pirmo reizi tika parādīta intervija ar Jāņa Svikkes mazmeitu. Viss pārējais – no pieņēmumu un pieļāvumu jomas.
Protams, materiāli izklāstīti īsumā. Pētījumi par pēdējā cara ģimenes bojāeju, par to, kādas tautības bijuši bendes, tostarp arī domājamie, ir apjomīgi un daudzveidīgi. Precīzi noskaidrots, ka pirms simt gadiem Ipatjeva namā patiešām bijuši latvieši. Vai kāds no viņiem šāvis cara ģimeni, – nav droši zināms. Gluži pretēji, apgalvots, ka divi vai trīs atteikušies šaut. Lai nu būtu kā būdams, viņi rīkojās nevis kā latviešu tautas pārstāvji, bet gan kā boļševiki, Sarkanās Armijas kareivji. Uz latviešu strēlnieku un čekistu sirdsapziņas ir pietiekami daudz pierādītu ļaundarību.
Un latviešu pēdas cara ģimenes slepkavībā vēl laiku pa laikam parādīsies – tāda nu ir pašreizējā ģeopolitiskā situācija.
