Lielākajai daļai šo balto cilvēku pats aizvainojošākais šķiet fakts, na ne viņš pats, ne viņa senči nekad nav piedalījušies nēģeru "vēsturiskajā apspiešanā". Patiešām, kā var uzvelt vainu par melnādaino "gadsimtiem ilgu apspiešanu" poļu, ebreju vai itāļu pēctečiem? Tomēr Savienotajās Valstīs pat tāda nostādne novedīs pie apsūdzībām! Šaubas par to, ka baltie vainīgi melno ciešanās, nav pieļaujamas, portālā RIA Novosti stāsta Pāvels Daņiļins.
Nav nekāds brīnums, ka kompānija Coca-Cola iesaka saviem darbiniekiem būt "mazāk baltiem", lai "uzvarētu rasismu". Šim nolūkam organizēti korporatīvie treniņi, kuros darbinieki var iziet kursu "Cīņa ar rasismu" – tā gaitā klausītājiem mācīs būt "mazāk baltiem" un "mest izaicinājumu rasismam". Mācību organizētājiem ne prātā nenāk, ka ideja likt cilvēkam kaunēties no savas rases ir rasisma kvintesence.
Interesanti signāli skan no masu kultūras pasaules. Uz ekrāniem iznāk filma "Pīters Pens un Alise Brīnumzemē", kur Džeimsa Metjū Bārija un Lūisa Kerola galvenie varoņi ir simpātiski melnādainie bērni. Rodas jautājums: kāpēc ne? Ir tikai viens "bet". Jaunais politkorektums atbalsta, ja baltos personāžus tēlo melnādainie. Bet iedomāsimies, kas notiks, ja uz ekrāniem iznāks Nelsons Mandela, ko tēlos Mels Gibsons? Vai Mārtina Lutera Kinga runu "Mani ir sapnis" nolasīs Leonardo Di Kaprio?
Jā, tā vienkārši iznāks un teiks: "Man ir sapnis. Es sapņoju, ka pienāks diena, kad mani četri bērni dzīvos valstī, kur par viņiem spriedīs nevis pēc viņu ādas krāsas, bet gan saskaņā viņu personīgajām īpašībām." Tas taču ir kaut kas traks! Baltajiem nevar būt tādas pašas tiesības kā melnajiem, jo uz viņu pleciem gulstas "vēsturiskā vaina" un "atbildība par apspiešanu". Balto mēģinājumi pieprasīt sev vienādas tiesības nekur neder, vēl vairāk, tie neatbilst amerikāņu likumiem. Politikai Affirmative action, kas paredz privilēģijas un priekšrocības dažādu dzimumu, rases, seksuālās orientācijas pārstāvjiem, kas tiek pielietotas "līdztiesības sasniegšanai", apritējuši 60 gadi. "Pozitīvā diskriminācija" parādījās Džona Kenedija rīkojumā 1961. gada 6. martā.
60 gadu laikā amerikāņiem izdevies radīt sistēmu, kurā ir neizdevīgi, dažkārt pat bīstami būt baltajam heteroseksuālim. Joks par to, ka vakanto vietu saņems melnādaina lesbiete ar vienu kāju, sen vairs nav nekāds joks, tā ir realitāte. Pasaulē, kas cīnās ar koronavīrusu, izdomāts termins "jaunā normalitāte". Ziniet, amerikāņi tajā "jaunajā normalitātē" dzīvo jau vairākus desmitus gadu. Nav nekāds brīnums, ka "norma" šī jēdziena tradicionālajā izpratnē: stabila ģimene, laba veselība, dabiskas attiecības ar pretējo dzimumu, - ASV teju vai ir sabiedriski nosodāms dzīves veids.
Amerikāņu izklaides kompānija "Netflix" jau sen izpratusi trendu, un mēs ieraudzījām melnādainu grāfu Orlovu televīzijas seriālā par Krievijas imperatori. Protams, tur ir papilnam ironijas, tomēr... Toties Amerikas kinoakadēmijai joki nav ne prātā, un septembrī tā publicēja jaunos kritērijus "Oskara" nominācijai. Tagad nav svarīgs režisora, aktiera, komponista, kostīmu mākslinieka talants. Tagad ir svarīga atbilstība kritērijiem, kuru vidū ir obligātas prasības: galveno lomu vai vadošo otrā plāna lomu jātēlo vismaz vienam "krāsainajam" aktierim, vismaz 30% aktieru jāpieder pie kaut kādām "minoritātēm", tāpat kā vismaz divu radošo vadošo amatu ieņēmējiem. Pozitīvā diskriminācija visā tās krāšņumā. Kino darbinieki rūgti joko: drīz vien filmā par baltajiem lāčiem būs stāsts par grizliju.
Tomēr rasu jautājumā joki nav pieļaujami. Nekādu joku vai smieklu. Baltais nacionālists no Austrālijas ar lietotājvārdu CatboyKami, kurš atļāvās pasmieties par sabiedrisko kustību BLM, tika bloķēts visur. Viņu "izgrieza" visur, kur varēja. Totāla bloķēšana un aizliegums lietot vārdus, indīgus, tomēr ne pretlikumīgus, - tas, starp citu, ļoti atgādina to, kā savulaik baltie izturējās pret pirmajiem abolicionistiem – melnādaino tiesību aizstāvjiem.
Pēc tam sākās vēl trakākas lietas. YouTube mākslīgais intelekts nobloķēja šaha videoblogera Antonio Radiča kanālu, jo komentāros bieži skanēja vārdi "melnie", "baltie", "uzbrukums" un "draudi". Te nu patiešām trūkst vārdu.
Neliekuļotu šoku rada stāsts par trim skolēniem no Kalifornijas. Sv. Franciska skolā izcēlās skandāls par fotogrāfiju, kas tapusi 2017. gadā. Puspliki puikas nosmērēja sejas ar ogļu gēlu ādas tīrīšanai un nofotografējās tādā paskatā. Kas tad tur liels? Bet te, pēc vairākiem gadiem, skolas vadība ieraudzīja fotogrāfiju un pieprasīja, lai bērni brīvprātīgi pamestu skolu par melnādaino apvainošanu! Pat zēnu skaidrojumus – viens no viņiem cieš no ādas slimības, biņa draugi noziedušies ar gēlu solidaritātes labad – skolas direktore ignorēja. Vēl vairāk – viņa apsolīja vecākiem, ka, bērniem pametot skolu, viņa zēnus aizmirsīs, taču vārdu neturēja: sieviete nosūtīja ziņu par mazgadīgajiem "baltajiem rasistiem" uz visām pilsētas skolām. Tādu ņirgāšanos vecāki neizturēja un iesūdzēja skolu tiesā. Diezin vai no tā kaut kas iznāks.
Kampaņa BLM, kas savas politiskās izcelsmes ziņā bija vērsta pret Trampu (tagad tas jau visiem ir zināms), jau sen ir kļuvusi par mūsdienu ASV ideoloģiju. Tā ir politiski motivēta, to atbalsta viens noteikts spēks – ASV Demokrātiskā partija. Visi mediji (lielāko daļu lielo plašsaziņas līdzekļu Amerikā uzrauga demokrāti, daži no tiem vienkārši pieder demokrātiem) strādā unisonā – kaut kas tāds nav ne sapņos rādījies pat padomju cenzūrai. Viņi būtu zaļi no skaudības, redzot, cik draudzīgi amerikāņu žurnālisti propagandē elitei vajadzīgās vērtības.
Cenzūra un "cīņa ar meliem" – lūk, kam tagad pievērsušies aizokeāna propagandisti. Par meliem dēvē visu, kas neatbilst "partijas līnijai". Pārkāpumi vēlēšanās? Meli! Ir pierādījumi? Tik un tā meli! Prezidents Baidens reiz nosauca melnādaino mēru par "nigeru"? Meli! Ir videoieraksts? Nospļauties par videoierakstu, skaidrs, ka meli! Google labāk zināms, ko tur runājis Baidens. Bet ko iesākt ar piezīmi, kurā tas pats Baidens apliecina, ka melnādaino pielaišana koledžām var "tās pārvērst par džungļiem"? Nu tie noteikti ir meli, apgalvo Google. Jā, avīžraksta ekrānuzņēmums liecina par pretējo. Bet Baidena runas ierakstu un raksta ekrānuzņēmumus sekmīgi bloķē visur, kur tos saskata amerikāņu lieliskā cenzora acs...
Skaties uz notiekošo okeāna viņā krastā un nesaproti, ko domāt. It kā jau amerikāņi strauji grimst degradācijas akacī. Varbūt tas nemaz nav tik slikti, ko? Tomēr, zinot, kā Vašingtonai patīk uzspiest savu dzīves veidu citiem, arī ar vardarbīgām metodēm, gribot negribot rodas doma: kas notiks, kad amerikāņu politkorektums un "pozitīvā diskriminācija" pavisam piespiedīs pie sienas baltos cilvēkus? Tā pati Eiropa tomēr pazemīgi (izņemot Ungāriju un Poliju – tās reizēm sāk spārdīties) seko amerikāņu kultūras un ideoloģiskās politikas fārvaterā. Kurš rindā ir nākamais?
