Par ko rakstīja republikāņu senators? Par to, ka situācijā, ja demokrātu vadītajās pilsētās un štatos policija nespēj apturēt grautiņus, laupīšanas un citas demonstrācijas (jo vietējās varasiestādes to neļauj), tajos ir jāieved karaspēks.
Ņujorkas pilsētu, ko baismīgi izdemolējis pūlis (tajā bija ne tikai melnādainie amerikāņi), vada demokrāti. Un minētā avīze pieder demokrātiem, tāpat kā The Washington Post un vēl daži kādreiz cienījami izdevumi, portālā RIA Novosti stāsta Dmitrijs Kosirevs.
Kas tad tos agrāk cienīja? Daudzi – par to, ka tajos vismaz zināmā mērā tika ievērots žurnālistikas galvenais princips: faktiem ir jābūt faktiem, lai arī mēs labi protam rotaļāties – kā izvēlēties īstos faktus un noslēpt nepatīkamos. Taču analītiķu un citu autoru viedoklim ir jābūt viņu viedoklim. Pie tam vēlams, lai tie būtu atšķirīgi, bet lasītājam – ja viņš ir pelnījis cieņu – pašam no dažādo analītiķu domām jāveido savi secinājumi.
Šis bāzes princips tika likts žurnālistu apmācību pamatā. Kā tas tika izmantots – tā jau ir cita lieta. Tāpēc tas pastāvēja vismaz kā ideāls – tas nozīmēja (nu jau filozofijas līmenī), ka ir tāda manta kā patiesība. Vai realitāte. Mediji pastāv, lai stāstītu cilvēkiem – visiem un ikvienam – patiesību, vienalga vai tā patīk žurnālistam vai nepatīk. Tātad reportierim ir jābūt objektīvam, viņš nedrīkst izplatīt savas iemīļotās idejas. Savukārt idejas dzīvo atsevišķi. Viedokļu apmaiņa ir katra cilvēka izglītības pastāvīgs turpinājums – dzīve ir sarežģīta, cilvēki ir dažādi, ir jāiepazīstas ar viņu idejām un jāizstrādā pašiem savējās.
Tagad The New York Times žurnālisti, neslēpjot patmīlu, klāsta, kā izrēķinājušies ar Džeimsu Benetu. Izrādās, viss sācies jau 2014. gadā, kad grautiņi un dumpji izcēlās Fērgusonā. Toreiz policisti arī nogalināja melnādaino iedzīvotāju (atšķirībā no Džordža Floida no Mineapoles, viņš nebija recidīvists un narkomāns). Sākās avīzes melno reportieru dumpis – sak, ļaujiet aprakstīt policistu nežēlību un melnās dusmas. Nelaida, neļāva kurināt kaislības, bet viņi darīja, ko gribēja Twitter tīklā, tas ir, karoja paši ar savu izdevumu.
Tagad nu notiek tas pats, tikai desmitkārt lielākā mērogā. Beneta vajāšanā piedalījās aptuveni tūkstotis avīzes līdzstrādnieku, un, iespējams, viņi nerīkojās pēc savu redaktoru gribas. The New York Times ir Sulcbergeru dinastijas pārmantots īpašums, taču publikācijas rāda, ka reportieru-revolucionāru masa ar dažādu ādas krāsu, pēc būtības, ne tikai piespieda īpašniekus novākt Benetu, bet arī iegrimt domās par pārmaiņām redakcijas politikā. Citādi domājošo vai neitrāli noskaņoto cilvēku nežēlīga vajāšana. No tās baidās pat mediju īpašnieki. Re, cik tālu nonācis.
Pārmaiņas avīzē? Kur nu vēl vairāk – šis ideoloģiskais demokrātu štābs jau tāpat katru dienu ar spiedzieniem un kaucieniem slepkavoja republikāņus, viņu prezidentu, viņu ideoloģiju jau kopš brīža, kad Tramps tika ievēlēts prezidenta postenī. Nav iespējams lasīt tās propagandiskās šausmas. Tikai dažreiz tika publicēts viedoklis no citas Amerikas. Un te parādījās Toms Kotons. It kā jau viņš pieder pie valdošās partijas, viņu kāds ievēlējis Senātā, lai arī viņš būtu vienkāršs publicists... Ja jau otra Amerikas puse domā tāpat kā viņš, tad demokrātiem tomēr nāktos vismaz pastāstīt par oponentu argumentāciju?
Nu vairs ne. Vēl sliktāk – nu vairs nevar. Un tāpēc cieš neizturamas mokas. Toties žurnālistu kustība, kas pieprasīja Beneta atlaišanu, skaidroja: Kotona viedokļa publikācija "apdraud avīzes darbinieku dzīvības" – piekaus. Ja patiesība apdraud, tas tikai apliecina, cik ļoti abas Amerikas ienīst viena otru. Tās dzīvo divās nesamierināmās realitātēs. Vienā no tām nedrīkst teikt, ka Floids no Mineapolises "nebija eņģelis", nedrīkst teikt daudz ko citu. Vidusceļa nav. Varu avīzē sagrābuši demokrātiskie žurnālisti un viņu auditorija. Starp citu, tas pats tagad notiek trijās citās demokrātu vadošajās avīzēs – tur iznīcina ikvienu, kas iepīkstēsies par bezkaislību un patiesību.
Taču tas nenozīmē, ka republikāņu medijos valda viena vienīga objektivitāte un patiesības meklējumi.
Kad tas sācies? Kanāla CBS News bijušais vadītājs Van Gordons Sauters uzskata, ka jau pirms 35 gadiem bija par vēlu kaut ko uzsākt. Mediji bija vienā vai otrā pusē.
"Kā pusē jūs esat, kultūras meistari?" 1932. gadā amerikāņu žurnālistiem uzdeva jautājumu Maksims Gorkijs, atbildot uz viņu vēstuli. Mēs taču uzskatām, ka arī žurnālisti, vismaz teorētiski, pieder pie kultūras jomas, vai ne? Tas bija ļoti gudrs, ļoti izteiksmīgs raksts, ko arī šodien būtu pamācoši pārlasīt: tur daudz kas teikts par naidu un neiecietību, tāpat kā par rasismu pasaulē.
Tomēr Gorkija galvenā doma atspoguļota virsrakstā: cilvēku klašu naids pasaulē ir tik liels, ka "tikai klašu fizisko nesēju neizbēgama sadursme, tikai proletāriešu uzvara atbrīvos pasauli no naida". Inteliģentiem, "kultūras meistariem" ir jāizlemj, kurā pusē viņi ir. Viņiem ir jābūt kopā ar "kultūras melnstrādniekiem par jaunu dzīvības formu radīšanu".
Vēlāk Maksima Gorkija raksts kļuva par klasiku. Tikai ne ASV, bet gan PSRS – tiem, kuri paskaidroja: kultūras meistariem, arī žurnālistiem, ir jākalpo vienai iepriekš nospraustai pareizai idejai. Tie, kas to nedara... Nu, runa ir par 30. gadiem, savu vēsturi mēs zinām. "Nepareizo" ideju piekritējus labākajā gadījumā neievēroja (protams, ja viņi bija emigrācijā). Mediju objektivitāte, patiesības meklējumi? Ir jau atrasta, citu nevajag.
Tagad arī Amerika ir tiktāl nonākusi. Ne simt gadi nav pagājuši.
