Pēdējā laikā ziņu aģentūra Bellingcat atkal ir topā. Personāžs, ko mediji uzskata par tās dibinātāju, "Eliots Higinss" laidis klajā grāmatu, viņa domubiedrs "Hristo Grozevs", jeb "Moriss Rakušickis" sola jaunus atmaskojumus. To cena jau sen zināma – melu ziņu autori par Donbasā notriekto Boeing, par ķīmisko ieroču lietošanu Gurā, par Skripaļu un Navaļnija saindēšanu nekad nav pat pūlējušies izskatīties patiesi.
Nav iespējams nopietni runāt par viņu izdomājumiem – viņi vienkārši kompromitē žurnālistiskās izmeklēšanas žanru. Daudz interesantāka ir pašas Bellingcat nākšana pasaulē. Kā radusies šī melu fabrika? Izmeklēšanā noskaidrotos faktus portālā RIA Novosti atklāja Viktorija Ņikiforova.
2010. gada sākumā ASV militārās izlūkošanas dienesta vadītājs Afganistānā Maikls Flinns nāca klajāar interesantu pārskatu "Kā saremontēt izlūkdienestu" ("Fixing Intel").
Partizānu karš nesa jaunus izaicinājumus, ar ko neveiklās izlūkošanas struktūras netika galā. Flinns ar pārskata līdzautoriem ieteica kolēģiem smelt informāciju no visiem, kas būtu gatavs to dot, – vietējiem iedzīvotājiem, žurnālistiem, NKO un sieviešu organizāciju pārstāvjiem, ANO darbiniekiem, pilsoniskajiem aktīvistiem.
Bija nepieciešams vākt ne tikai militāro informāciju, bet arī burtiski par visu valstī notiekošo. Un pie viena atslepenot visu iespējamo, bagātīgi sniedzot savāktās ziņas sabiedrotajiem NATO, žurnālistiem, NKO – visiem.
Pareizi formatēta un pasniegta informācija kļuva par ieroci. Tā rādīja vietējiem iedzīvotājiem, kā okupanti par viņiem rūpējas, liekot cilvēkiem novērsties no partizāniem. Piedevām ļāva demonstrēt amerikāņu demokrātijas mirdzošo tēlu, kas atnesusi likumu un kārtību Tuvajos Austrumos.
Informāciju vajadzēja šķirot rūpīgi izraudzītiem analītiķiem – Flinns ieteica atlasīt "pašus talantīgākos un izsalkušos". Viņu pienākums bija ievērot visas nianses, prast strādāt ar ģeolokāciju un atklātajiem avotiem. Noslēgumā autori citēja amerikāņu izlūkdienestu veterānu Semjuelu Vilsonu: "90% informācijas, - uzskatīja ASV Aizsardzības ministrijas Izlūkošanas pārvaldes bijušais vadītājs, - nāk no atklātiem avotiem. (..) Īsts izlūkdienesta varonis ir Šerloks Holmss, nevis Džeimss Bonds."
Aptuveni šajā pašā laikā Afganistānā dienēja Lielbritānijas armijas virsnieks Bobs Sīlijs. Angļu avīzes dēvē viņu par izlūku, taču bez pierādījumiem. Iespējams, no 2008. līdz 2017. gadam Irākā, Afganistānā, Lībijā un Sīrijā Bobs Sīlijs patiešām nodarbojās ar kaut ko citu.
Taču pat tagad, būdams publisks politiķis, Sīlijs izturas kā Štirlics. Viņš nav publicējis nevienu fotogrāfiju, kurā būtu redzami viņa tuvinieki, vecāki vai noslēpumainā sieva. Pēru grāmatā viņa nosaukta "Nata Rasimasa", taču informatīvajā laukā no viņas nav ne miņas. Sīlijs visur parādās viens, un, starp citu, aktīvi aizstāv homoseksuālistus.
Viņa biogrāfija ir interesanta. Sīlijs dzimis dižciltīgā ģimenē, kas pirms simt gadiem bija viena no bagātākajām Anglikā. Viņa dzimtas raksti ir īsta poēma – baroni, baroneti, gubernatori, ministri, deputāti. Visi dēli mācās Herrovā, krusttēva godā citu starpā ir Vinstons Čērčils un princis Filips. Nesen Sīlijs saradojās ar aktieri Benediktu Kamberbēču – pazīstamu aristokrātu. Kā lielāko zemes īpašnieku Vaita salā vietējie iedzīvotāji 2017. gadā ievēlēja Sīliju parlamentā – tā ir tāda ģimenes tradīcija. Tur konservatoru deputāts bīda uz priekšu agresīvu, Krievijai naidīgu retoriku.
Absolvējis Herrovu, 90. gadu sākumā Bobs Sīlijs kļuva par stringeri pēcpadomju telpā. Viņš rakstīja reportāžas no Kijevas, Tiraspoles, Čečenijas. Galvenais viņa darba devējs bija avīze The Times.
2012. gada sākumā interneta ārēs parādījās "Tumsnējā Mozus" (Brown Mozes) blogs. Tas ir Frenka Zapas dziesmas nosaukums. Sīlijs mīl rokmūziku, zināmu laiku pat strādājabritu MTV un ļoti labi spēlē ģitāru.
Vēlāk mediji "Tumsnējo Mozu" nosauks par "izcilu blogeri", taču patiesībā viņu lasīt ir absolūti neiespējami. Tā vienkārši ir avīžrakstu kompilācija – garlaicīga, vienveidīga, ne mazākā humora.
Vispirms "Mozus" apgaismoja skandālu ar personas datu zādzību Ruperta Mērdoka "News Corporation". Toreiz radās nopietnas aizdomas, ka Austrālijas mediju magnāta labā strādājuši korumpēti specdienestu darbinieki. "Mozus" blogs centīgi novērsa lasītājus no šīs tēmas un visā vainoja Skotlendjardu. Bet to neviens nelasīja. Pāris komentāri – tas bija lielākais, ko "spīdošais blogeris" saņēma no savas auditorijas.
Pēc kāda laika "Mozus" pievērsās Sīrijas tēmai. Nezināmais blogeris dara to, kas, acīmredzot, jādara "apdāvinātajam un izsalkušajam" analītiķim no Flinna pārskata. Viņš skatās video ierakstus par Sīriju YouTube un publicē tos ar piemērotiem virsrakstiem. Piemēram, "Apmēram ducis mirušu bērnu ar šrapneļa ievainojumiem!"
Taču blogeris neanalizē informāciju, viņš to pielāgo atbildei. Par traģēdiju Hulā viņš nepārprotami vaino Sīrijas valdību, lai arī vēlāka izmeklēšana parādīja: masu slepkavības pastrādājuši kaujinieki. Tā nav nekāda izlūkošana, tā ir vistīrākā propaganda.
Lūk, šajā brīdī viņu "atklāja" un stādīja priekšā sabiedrībai The New York Times kara korespondents, bijušais jūras kājnieks, bjušais avīzes biroja Maskavā vadītājs Sī Džejs Čīverss. Viņš publicēja izmeklēšanu par ieroču eksportu no Horvātijas uz Sīriju. Viņš apgalvoja, ka materiālus sarūpējis blogeris ar pseidonīmu Tumsnējais Mozus. Bet patiesībā viņu saucot Eliots Higinss.
Britu un amerikāņu mediji sāka vētraini reklamēt Eliotu Higinsu. "Pieticīgais briļļainis", "inteliģentais botāniķis", "kroplis", un pie tam atklāj Sīrijas valdības "noziegumus". Vārds liek atsaukt atmiņā pazīstamu dzejnieku, uzsvārds kā Bernarda Šova "Pigmaliona" varonim – to ir viegli iegaumēt. Tomēr, lai arī Higinss pozē medijos jau astoņus gadus, nekas nav zināms par viņa vecākiem. Tātad iespējams, ka gan vārds, gan uzvārds ir izdomāti – highly likely, kā dievina teikt anglosakši.
Nekas neliecina, ka viņš patiešām dzīvo Lesterē kopā ar savu turku izcelsmes sievu un diviem bērniem. Absolūti nav saprotams, kā viņš pelnīja, ja burtiski caurām dienām sēdēja YouTube. Kas apmaksāja hipotēkā nopirkto māju un iztiku – vai tiešām sieva, kas piepelnās pastā? Kā augstskolu nepabeidzis students, kurš izlidojis no visiem darbiem, neprot nekādas svešvalodas, nav dienējis armijā, kā pats atzīst, "ieročus pārzina tikpat labi kā kurš katrs X-Box spēlētājs", pēkšņi pārvērties par profesionālu militāro analītiķi?
Daudz ko Higinss pats nespēj izskaidrot. 2013. gadā New-Yorker korespondents pavaicāja, kāpēc viņš izvēlējies savam blogam tādu nosaukumu. "Nejauši", atbildēja blogeris.
Uz Higinsa vārda reģistrēta aģentūra Bellingcat, ar to parakstīti aizvien jauni un jauni Krievijai naidīgi "atmaskojumi". Nevienu no tiem nepavadīja pierādījumi. Taču katrs no tiem deva pamatu informācijas uzbrukumiem Krievijai un tālākām sankcijām.
Šajā laikā Bobs Sīlijs kļuva par publisku politiķi un pieredzējušu militāro analītiķi. Politiķis sacer aizvien kareivīgākus tekstus. Pēc Brexit Lielbritānijai, pēc viņa domām, bija jākļūst "globālai", tas ir, burtiski jāuzspiež sava pārvalde visiem "partneriem". Tās galvenā ienaidnieka lomu Sīlijs piešķīra Krievijai. Uz to viņš projicēja visas savas bailes – te Krievija sūta uz visām malām savus spiegus, te nodarbojas ar dezinformāciju, te – pat "sākusi pret mums trešo pasaules karu un izcīna uzvaru!"
"Desmit paņēmieni aizsardzībai no agresīvās Krievijas", "Piecdesmit Krievijas instrumenti hibrīdkarā pret Rietumiem" — Sīlijam nepārprotami ir kaut kāda uzmācīga ideja par Krievijas tēmu. Laikam jau kaut kas viņam atgadījies 90. gados pēcpadomju telpā.
Kā militārais analītiķis viņš strādā pie "nekonvencionālā kara" tēmas, tas ir, dezinformācijas, propagandas, provokācijām un aktīviem pasākumiem sociālajos tīklos. Tieši ar to informācijas laukā nodarbojas Bellingcat.
2018. gadā Sīlijs nāca klajā ar politisku coming-out. Viņš sarīkoja"preses konferenci" Bellingcat parlamentā sakarā ar Skripaļu lietu. "Lūk, te viņi ir, mūsu mūsdienu Šerloki Holmsi – viņš stādīja priekšā kolēģiem Higinsu un Grozevu. – Viņu digitālās izmeklēšanas patiešām ir unikālas."
Kopš tā laika politiķis atklāti aprūpē Bellingcat. Viņš ievedis Eliotu Higinsu Atlantijas padomē un Kembridžas Henrija Džeksona biedrībā – pašos rusofobākajos analītiskajos centros. Dievs vien zina, kādas attiecības saista "ķēmu no Lesteras" un aristokrātu no Vaita salas, tomēr visvairāk viņus vieno naids pret Krieviju.
Interesanti, ka viens no spilgtākajiem Boba Sīlija senčiem, ģenerālis Džons Sīlijs, Motistaunas pirmais barons, visu mūžu draudzējās ar Čērčilu, ieņēma augstus posteņus valstī un pie tam pēc vizītes Vācijā viņam ļoti iepatikās fīrers: "Hitlera kungs, - pēc atgriešanās viņš stāstīja Anglijas pēriem. – ir absolūti godīgs, neliekuļots un nesavtīgs." Iespējams, Hitlera ideja "Drang nach Osten" Sīlijam nodota mantojumā.
Arī mīklainais mediju menedžeris Hristo Grozevs, politiķa domubiedra patrons, arī nelolo nekādas siltās jūtas pret Krieviju. Karls Habsburgs, ar ko Grozevs draudzējas visu mūžu, vēl joprojām pārdzīvo senču īpašumu zaudējumu. Būdams Habsburgu nama galva, viņš, atšķirīgā no sava tēva, nav atteicies no tiesībām uz impērijas zemēm. Viņa acīs pēcpadomju telpa ir dzimtas zaudētās zemes. Starp citu, Habsburga dzīvesbiedre Frančeska Tissena, nāk no leģendārā vācu rūpnieka dzimtas, kurš dāsni sponsorēja Hitlera nākšanu pie varas un bruņošanos.
Rietumu elitārajiem klani limitrofu teritorijas ap Krieviju uzskata vienkārši par nevienam nepiederošām zemēm, medību laukiem. Vietējie iedzīvotāji, lai cik progresīvi vai atpalikuši būtu, vienkārši ir floras un faunas paveids. Bet tādi instrumenti, kā Bellingcat, ir ideāls hibrīdkara ierocis.
