Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs iekļāvis žurnālistu Vladimiru Solovjovu starp Latvijai nevēlamām personām. Iegansts – "nacisma glorifikācija". Visi morāles un veselā saprāta likumi ir iemīdīti dubļos. Tā ir unikāla parādība pat ES acīs – valsts, kas atklāti slavē nacismu un nacistu līdzskrējējus, nosaka sankcijas žurnālistam-antifašistam no Krievijas. Tā vēl nav bijis, raksta Aleksandrs Filejs Baltnews.
Nē, protams, Latvija var teikt: kā es uzdrīkstos, nekā tāda nav, es elsmu Kremļa propagandists, un vispār – pret mani pašu sākta tiesvedība par komunisma slavināšanu un attaisnošanu. Kas tad tur liels, ja katru gadu 16. martā pie mums notiek gājieni Waffen SS latviešu brīvprātīgo leģiona veterānu piemiņai, kuri savulaik zvērēja uzticību fīreram.
Un Hitlera prātā diezin vai vīdēja brīvās Latvijas tēls. Latvijas vieta nacistiskajā Reihā bija skaidra – kolonija vācu virsniekiem, kurā latviešiem labākajā gadījumā atvēlēta asimilācija un apkalpojošā personāla sociālā niša.
Latvijas "varoņi"
Man var iebilst, ka gājiens Waffen SS leģiona piemiņai nav nacisma slavēšana. Kas tad tas būtu? Vienkārši gājiens kritušo varoņu piemiņai. Kādu varoņu? Ja cilvēks kādu sauc par varoni, iznāk, ka viņš jau slavina. Uz to norāda vārda "varonis" semantika. Tā leģionārus, kuri no 25. septembra līdz 6. oktobrim aizsargāja Mori, nosauca aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Viņš ir ministrs, pieaudzis cilvēks, viņš pats sev izvēlas izteikumus. Nez vai viņš tā izteicās, Maskavas piespiests.
Kā tad tur īsti ir ar varoņiem? Latvijas valdībai tuvā historiogrāfiskā inteliģence pastāvīgi diskutē par aviatora un spilgtā sabiedriskā darbinieka Herberta Cukura gaišo tēlu, kurš atklāti piedalījās noziegumos pret cilvēcību.
Par viņa lomu Latvijas ebreju dzīvē (pareizāk sakot, nāvē) atstājuši savas atmiņas vairāki cilvēki, arī Rīgas geto bijusī ieslodzītā Ella Medaļe, kuru spieda mācīt Cukuram franču valodu. Viņa aprakstīja sirdi stindzinošas šausmas, ko soda vienības pastrādāja Trešā Reiha okupācijas administrācijas dienestā. Pēc tam Cukuram palaimējās aizbēgt uz Latīņameriku. Tur pēc rūpīgas izmeklēšanas viņu atrada "Mossad".
Bet Cukurs tak nemaz nav vainīgs, ka sistēma viņu salauza, vai ne? Laikā starp kariem viņš bija izcils lidotājs. Lidoja pāri Āfrikai par godu "vadonim". Pabija Palestīnā. Lasīja lekcijas Rīgas ebrejiem, kurās ņirdzīgi ieteica viņiem repatriēties. It kā nemaz nezināja, ka Palestīnas kontrolētā teritorija faktiski bija slēgta ebrejiem no Austrumeiropas. Angļi centās nevienu tur lieku reizi neielaist.
Kas vēl? Valdemāra Veisa kenotāfs Brāļu kapos. Pie tā ik gadus 8. maijā "samierināšanās un upuru piemiņas dienā" valsts augstākās amatpersonas noliek ziedus. Veiss bija bende, Rīgas "pašaizsardzības dienesta" vadītājs, kas pārraudzīja pirmās ebreju eksekūcijas.
Pēc tam viņu iecēla Rīgas "kārtības policijas" priekšnieka amatā. Viņa padotie piedalījās soda akcijās pret tiem, kuri neiekļāvās nacistiskās ideoloģijas šablonos. Pēc tam Veiss vervēja leģionam latviešu jauniešus. Un noteikti būtu aizbēdzis uz Rietumiem kopā ar Rūdolfu Bangerski, Oskaru Dankeru un citiem kolaboracionistiem, ja ne šķembas ievainojums Volhovas frontē, kur viņš ar domubiedriem pūlējās pagarināt Ļeņingradas blokādi. Tomēr Veisa simboliskais kaps Latvijas varoņu panteonā ir visnotaļ daiļrunīgs.
Vai vajag citus piemērus? Ko vērti jau ir lāpu gājieni 11. novembra vakaros. Gluži kā nokopētas nacistiskās Vācijas tradīcijas. Tās pašas studentu korporācijas, tie paši nacistiskie lozungi, jaunā modē pārdēvēti. Kas tad tas ir, ja ne slavināšana? Un, visbeidzot, kinošedevrs, nofilmēts ar konkrētu politisko spēku aktīvu līdzdalību, kurā par varoni pataisīts bende Frīdrihs Ekelns, oficiāli atzīts par noziedznieku. Nāves sods viņam izpildīts 1946. gada 3. februārī Rīgā Daugavas kreisajā krastā kopā ar viņa dienesta biedriem.
Vai tomēr nevajadzētu papūlēties saskatīt skabargu pašam savā acī? Tas gan vēl ir par maigi teikts. Latvija oficiāli slavina nacistus, lai arī visiem spēkiem to slēpj, atšķirībā no Ukrainas. Vai tad ir labi ES dalībvalstij pieskaitīt sevi cilvēcei naidīgas ideoloģijas pielūdzēju pulkā? Bet vēsturiskā atmiņa ir dzīvīga. Gribas jau paslavināt, tikai tā paklusām, nemanāmi. Tomēr nesanāk.
Rinkēviča izlēciens
Rinkēvičs tikai pildīja plānu, neko citu. Tas bija pēdējais akords kolektīvajā atriebībā telekanāla "Rossija" žurnālistiem par teicamu darbu ar mērķi novērst janvāra informatīvo intervenci, kurā uz šķēpa asmens bija uzmaukts Aleksejs Navaļnijs. Tā ir atriebība par iesauku "gulfiņfīrers", kas ar Solovjova vieglo roku tagad pelnīti pielipusi "Berlīnes pacientam".
Latvijas ārlietu ministrs nav nekāds brīvais cilvēks. Viņš jau parādīja, ko spēj, kad aizliedza iebraukt Latvijā šovbiznesa pārstāvjiem un ar vienu spalvas vilcienu iezārkoja visu Jūrmalas rekreācijas biznesu. Tagad viņš atkal ir hibrīdkara avangardā. Gatavs strādāt bez ierunām, zinot, ka nekas viņam par to nebūs un viņš vienmēr paliks nesodīts.
Gluži pretēji, viņam garantēta palikšana postenī par tik demonstratīvu degsmi. Paskat, īsts varonis – metis izaicinājumu pašam Vladimiram Solovjovam, uz kura politisko diskusiju bāzes auguši daudzi Latvijas politologi. Jo tik augsta līmeņa telediskusiju kultūru Latvijā visā neatkarības laikā nav izdevies radīt.
Patiesībā Latvija, kārtējo reizi ieņēmusi Krievijai nedraudzīga tarāniņa lomu, pamatīgi riskē ar savu reputāciju. Padomājiet: kā izturējās padomju vara pret Baltijas neglīto pagātni nacistiskās okupācijas laikā? Toleranti. Visas šausmas, ko atļāvās bendes no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, tika noklusētas, vai palika zināmas tikai šauram vēsturnieku lokam. Tāda bija Šarla de Golla loģika, kurš gan sāka sodīt pašmāju kolaboracionistus, tomēr laikus apstājās, jo tālredzīgi aptvēra – kas tad paliks no Francijas, ja visus sodīs?
Gluži pretēji – PSRS uzsvēra Latvijas partizānu varoņdarbu – tie bija latviešu nācijas patiesie varoņi XX gadsimtā. Ar savu vīrišķību, drosmi viņi tuvināja Lielās Uzvaras dienu.
Tomēr Padomju Savienība ir beigusies. Tagad Krievijai vairs nav jāsaudzē baltiešu vēsturiskās rētas. Rinkēviča izlēciens liek Krievijai reaģēt adekvāti un atgādināt pasaulei objektīvos faktus no 1941.-1945. gg. vēstures, par ko rakstītas grāmatas un monogrāfijas.
Var jau būt, ka Latvijai tas ir vajadzīgs, bet ES vadībai – diezin vai. Ziema pagadījusies pārlieku skarba... Tāpēc pieņemu, ka pirmā Latviju paklusēt palūgs (tāpat kā savulaik lielais diplomāts un politiķis Žaks Širaks) Vācija, kuras rūpniecība bez Krievijas energonesējiem neizdzīvos.
Arī Vidusjūras kluba valstis jau sen uz Baltijas valstu vadību skatās bez mazākās brāļu mīlestības. Latvija, Lietuva un Igaunija ir aizvien vientuļākas savos Krievijai naidīgajos žestos. Tāpēc viņu nebūs žēl. Ja tā turpināsies, Pandoras lādes no viņu pagātnes pavērsies aizvien biežāk un biežāk.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
