Nav ne mazāko šaubu, ka no Rietumu puses izteikumi par Krievijas vainu militārajā apvērsumā izskanēs ne vienu reizi vien – "pierādījumu" taču ir papilnam. Militārā apvērsuma nianses Mjanmā aprakstīja Pjotrs Akopovs. Materiāls publicēts portālā RIA Novosti.
Kas atstādinājis no varas prezidentu Vinu Mjinu un valsts padomnieci Aunu Sanu Su Či, valdošās partijas līderi, pēc būtības, - premjerministri? Bruņoto spēku virspavēlnieks Mins Auns Hlains – viņa, nevis prezidenta vietas izpildītāja, viceprezidenta Mina Šve, rokās nonāks visa vara. Nu, bet ar ko pirms pāris dienām tikās ģenerālis Mins? Ar Krievijas aizsardzības ministru Sergeju Šoigu, kurš apciemoja Neipjido, valsts galvaspilsētu. Kam Mins sniedzis savu vienīgo izvērsto interviju? Krievijas žurnālam. Kādā sociālajā tīklā atrodama viņa oficiālā lapa? Tīklā "VKontakte" – Facebook un Twitter viņu jau sen ir nobloķējuši. Piedevām Minam ir liegts iebraukt ASV, bet Krieviju viņš apmeklē regulāri, piemēram, pērn apciemoja Uzvaras parādi.
Kādi tad vēl būtu vajadzīgi pierādījumi tam, ka Maskava ir demokrātijas ienaidnieks un Baidenam vajag steigšus pulcēt "Samitu par demokrātiju"? Tikai novembrī Mjanmā notika parlamenta vēlēšanas, kurās uzvarēja Aunas Sanas Su Či – valsts dibinātāja 75 gadus vecās meitas – partija, un te karavīri viņu jau atstādinājuši. Pasaule taču gadiem ilgi cīnījās par viņās atbrīvošanu, pie varas viņa pabijusi vien piecus gadus. Vai tad tagad atkal gaidāms mājas arests? Veselu Nobela miera prēmijas laureāti iesēdinās šausmīgie ģenerāļi, ko atbalsta ļaundaris Putins!
Diemžēl pasaulē ļoti maz zināms par patieso dzīvi Mjanmā, bijušajā Birmā ar tās 60 miljoniem iedzīvotāju. Pat nosaukuma maiņa liek samulst. Karavīri pārņēmuši varu Mjanmā? Bet viņi taču vienmēr ir valdījuši budistu valstī – faktiski, viņi to pat nodibinājuši. Karavīrs bija arī Su Či tēvs. Viņš gāja bojā īsi pirms 1947. gadā Lielbritānijas kolonija atguva neatkarību. Karavīri vadījuši valsti gandrīz visu jaunākās vēstures periodu – no 73 gadiem civilie pie stūres bijuši nepilnus 20 gadus.
Mjanma ir ļoti sarežģīta daudznacionāla valsts, to plosa virkne iekšējo starpnacionālo konfliktu (arī bruņotu). Ja ne TAMADO (tā sauc Bruņotos spēkus), diezin vai tā vispār pastāvētu. Arī ģeogrāfiskais stāvoklis nav nekāds vienkāršais – starp vareno Indiju un Ķīnu, pie sāniem – Bangladeša ar saviem 200 miljoniem cilvēku.
Starp citu, par bēgļiem no Bangladešas pēdējos gados Mjanmu kritizē visi pasaules mediji, pie tam pa ādu dabū ne tikai "asiņainie ģenerāļi", bet arī Nobela prēmijas laureāte. Tiesa, prēmiju viņai neatņēma, tomēr virkni godpilnu Eiropas titulu viņa jau zaudējusi. Par tā saucamo rohindža genocīdu, proti, starpnacionālajiem un reliģiskajiem konfliktiem valsts ziemeļos, ko mēģināja nosaukt par apzinātu valdības politiku pret "nelaimīgajiem musulmaņiem". Islāma faktoram jau bija lielākā nozīme informācijas kampaņā, ko pleta plašumā tie, kam vienlīdz nospļauties gan par musulmaņiem, gan budistiem.
Apsūdzības par genocīdu bija vajadzīgas, lai pasaules islāma ummas uzmanība novērstos no Rietumiem un sāktos spiediens pret Mjanmu. Valsti, kas ilgu laiku dzīvoja noslēgti, tikai nesen sāka pavērties pasaulei. Toties pasaule ļoti interesējas par Mjanmu. ASV vēlas to iesaistīt Ķīnai naidīgajā aliansē. Ķīnai Mjanma vajadzīga, lai tās pierobežas provincēs valdītu miers, un izejai uz Bengālijas līci caur to. Tikai pati Mjanma nevēlas kļūt par rotaļlietu svešās spēlēs. Lai arī sakari ar Ķīnu tai ir ļoti svarīgi, nevar būt ne runas par atkarību no Pekinas (arī tāpēc, ka Mjanma lieliski atceras, kā Ķīna no 60. gadiem atbalstīja tās komunistus, kuri cīnījās pret centrālo valdību).
Šīs jūtas pūlas izmantot Rietumi, tomēr vietējās elites prorietumnieciskā elite (tā pulcējas ap Su Či) nespēj patstāvīgi lemt valsts politiku. Šajā situācijā īpaša loma ir Krievijai, par kuru Mjanmas līderi (ne tikai ģenerāļi vien) vienmēr īpaši interesējušies.
Jau U Nu, Birmas pirmais premjerministrs sāka kārtot attiecības ar PSRS. Birmu divas reizes apmeklēja Ņikita Hruščovs. Ar sociālisma celtnieku ģenerāli Ne Vinu, kurš valdīja vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu, līdz 1988. gadam, attiecības nebija viennozīmīgas, tomēr abu valstu sakari saglabājās. Īpaša nozīme bija militāri tehniskajai sadarbībai. Ģenerāļa Mina Auna Hlaina laikā sakari ar Krieviju kļuva aizvien ciešāki. Vai zināma nozīme bija Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu izcelsmei no budistiem? Noteikti. Tomēr izšķirošais faktors ir cits – ģenerālis Mins saprata, cik svarīgas viņa valstij ir attiecības ar Krieviju. Mjanma sāka iepirkt Krievijas militāro tehniku lielākos apjomos, sūtīja savus virsniekus uz karaskolām Krievijā – Lielbritānijas Sandhērsta nesagatavo nacionāli orientētu eliti.
Bez tam ģenerālis Mins pret Krieviju izturas ļoti silti un atzīmē abu valstu vēsturiskā likteņa līdzību: monarhija, sociālisma celtniecība, cīņa ar terorismu, kas piedevām saņem atbalstu no ārienes.
No sociālistiskā ceļa Birma atteicās pēc Ne Vina atstādināšanas, tomēr ģenerāļi varu saglabāja un civilos pie stūres sāka pielaist tikai pēdējā gadu desmita laikā. Karavīri pilnībā atteicās no varas 2015. gadā. Tagad viņi to atkal pārņēmuši savās rokās. Ne jau uz visiem laikiem – ārkārtējais stāvoklis ieviests tikai uz gadu. Pēc tam notiks jaunas vēlēšanas, jo aizritējušajās karavīri novērojuši lielu skaitu pārkāpumu, kas liek apšaubīt vairāk nekā ceturto daļu no 38 miljoniem vēlētāju balsu.
Jāpiebilst, ka armijas iejaukšanos nevajag saukt par apvērsumu, jo pēc valsts konstitūcijas TAMADO ir Pamatlikuma garants. Ģenerāļi apsūdzēja civilo varu un Su Či partiju par konstitūcijas pārkāpumiem – manipulācijām vēlēšanās. Vēl vairāk, saskaņā ar valsts konstitūciju virspavēlniekam ir tiesības "pārņemt un īstenot valsts suverēno varu", rodoties "ārkārtējam stāvokli, kas var novest pie Savienības sairuma, nacionālās saliedētības sabrukuma un suverēnās varas zuduma". Pie tam virspavēlnieks balstās uz Nacionālās aizsardzības un drošības padomi – tajā karavīri ir vairākumā.
Tātad karavīri ir likuši lietā (lai arī ar zināmām atrunām) mehānismus, ko paši iekļāva 2008. gada Konstitūcijā. Kāpēc? Lai vienkārši sagrābtu varu? Nē, jo vara lielā mērā jau ir viņu rokās. Nē, jo viņi nevēlējās pieļaut jukas un haosu. Lieta tāda, ka pēc uzvaras Su Či partija nolēma iecelt reģionu vadītājus no savām rindām. Tas radīja satraukumu nacionālajos štatos, kur Su Či atbalsts ir mazāks un destabilizācijas draudi – lielāki. Galu galā, partizānu kustība un puslegālie vietējie bruņotie nacionālie formējumi Mjanmā vēl aizvien ir reāla lieta, un karavīriem nemaz negribējās, lai jau esošās starpnacionālās un reliģiskās pretrunas papildinātu jauna spriedze.
Tātad ģenerāļi uzņēmušies nepateicīgu lomu – viņi atstādināja civilo varu, lai novērstu vēl lielāku krīzi. Ģenerāļa Mina Auna Hlaina personīgajām ambīcijām pie tam nav nekādas īpašas nozīmes – viņam svarīga ir valsts vienotība.
Savukārt Krievija atbalsta ikvienas tautas tiesības pašai lemt savu likteni un nepārtapt par bandinieku svešās spēlēs. Bet to gribēja Mjanmā pie varas nonākušie civilie, tāpēc Krievija nesāks demagoģiski klaigāt par "demokrātijas pārkāpumiem" – ar to var nodarboties valsts, kas agrāk specializējusies "demokrātijas eksportā" visā pasaulē, bet tagad izmanījusies organizēt specoperāciju – ievēlēt pati savu prezidentu ar balsošanu pa pastu.
