RĪGA, 6. decembris - Sputnik. Publicists Bens Latkovskis Neatkarīgajā diskutē par mītiem, kuri kavējuši Latviju ceļā uz plaukstošo ziemeļvalstu saimi. Lai arī ģeogrāfiski laime bija tuva.
Kāpēc Latvija nav panākusi Zviedriju?
Publicists Bens Latkovskis raksta par mītiem, kas nav ļāvuši valstij iekļauties plaukstošo ziemeļvalstu saimē.
Nesen EP deputāts Roberts Zīle intervijā "Neatkarīgajai" raksturoja esošo valdību: "Šis (13. Saeimas – red.) vēlēšanu rezultāts bija tik slikts, ka tur bija grūti kaut ko citu salikt." Tas ir, balsu sadalījums ir tāds, ka ar esošo koalīciju un Kariņa valdību būs jānovelk līdz nākamajām vēlēšanām 2022. gadā.
Pie tam valdība var darīt, ko grib, un, par spīti tās sadrumstalotībai un šķietamajai nestabilitātei, tā ir stabilāka nekā jebkura cita, jo nekādu citu valdību politiski izveidot nevar. Kāpēc? Tāpēc, ka to neļauj ticība jeb Latvijā valdošā politiskā mitoloģija, kam piemīt tāds spēks, ka pretargumenti nelīdz, ja sabiedrībā valda pārliecība, ka kāds politiskais spēks ir labs, cits – nelabs. Par ticību diskutēt ir veltīgi, raksta autors.
Kādi tie ir? Jau padomju laikos sabiedrībā bija populārs viedoklis, ka pirms "krievu ienākšanas" 1940. gadā Latvija bijusi augsti attīstīta Eiropas valsts. Šo pārliecību stiprināja gluži reāls, neapšaubāms fakts, ka Latvijas laukos Ulmaņa laikos strādāja zināms skaits laukstrādnieku no Polijas un Lietuvas.
Rezultātā sabiedrības kolektīvajā zemapziņa ieveidojās "Ulmaņlaiku" iedomātā Latvija, kurā dzīves līmenis neesot daudz atšķīries no attīstīto rietumvalstu (nosacītās Zviedrijas) līmeņa. Šī pārliecība ir ļoti dzīva arī mūsdienās, un jebkuri mēģinājumi to apšaubīt tiek cītīgi apkaroti.
Balstoties uz šo pārliecību, Atmodas laikā radās mīts par drīzu Latvijas izaugsmi pēc tam, kad Latvija atkal kļūs brīva (atbrīvosies no "krievu" varas). Tad astoņu līdz desmit gadu laikā atjaunosim dzīves līmeņa paritāti ar nosacīto Zviedriju. Tolaik ne vienam vien pat astoņi gadi likās pārāk ilgs laiks, un tagad jau daudzi aizmirsuši, ka loloja cerības "Zviedrijas līmeni" sasniegt vēl ātrāk - piecu gadu laikā. Tomēr, atgādina autors, pagājuši jau trīsreiz pa desmit gadi, bet vezums nav izkustējies.
90. gados atpalicību no Zviedrijas skaidroja ar visuresošiem "komunistiem un čekistiem", kas ar viltu iekļuvuši visur, lai arī bijusī partijas nomenklatūra Saeimā ar Anatoliju Gorbunovu priekšgalā būtiski piekāpās tautfrontiešiem skaita ziņā.
Pēc tam mītu par čekistiem-komunistiem pamazām nomainīja mīts par oligarhiem "3A" – Aizvaru Lembergu, Aināru Šleseru un Andri Šķēli. Viņiem uzvēla vainu par to, ka zviedru sapnim tuvoties neizdodas, skrien, kā skriedams.
Šajā periodā radās arī kontrmīts par "sorosiešiem", kuri cenšas sagraut Latvijas nacionālo valsti. Taču, iestājoties 2009. gada krīzei, priekšplānā izvirzījās cilvēku cīņa par izdzīvošanu, un šeit jau atkal pie visām ķibelēm daudz vieglāk bija vainot labi zināmos 3A, nevis mistisko "sorosiešu tīklu".
2011. gadā "oligarhi" tika sakauti, pie varas nāca pirmā reformu un tiesiskuma koalīcija. Taču, visus traucēkļus pabīdot malā, izsapņotā Zviedrija tuvāka nekļuva.
Strādās, cik gribēs
Masu apziņā visi politiskie notikumi valstī tiek vērtēti no šo spēku cīņas viedokļa. Rezultātā pastāvošā kārtība (valdība) nav maināma.
Opozīcijas partijas pārstāv spēkus, kuri nācijas kolektīvajā zemapziņā neļauj dzīvot kā Zviedrijā, apgalvo Latkovskis. "Saskaņa" asociējas ar "krieviem", kuri vienreiz 1940. gadā Latvijā jau sagrāva iedomāto "Zviedriju", bet ZZS – ar "oligarhiem", kuri vainīgi pie tā, ka trīsdesmit gados neesam spējuši uzcelt jaunu "Zviedriju".
Tāpēc, autora ieskatā, pat pēc skandāla ap bezmaksas stāvvietu aizgājušais Pūce būtu varējis mierīgi strādāt tālāk VARAM, ja viņa partija "Attīstībai/Par!" viņu stingri atbalstītu. Tāpēc arī Šuplinskai nekāda demisija nedraud, lai cik to prasītu skolotāju arodbiedrība – Jaunie konservatori "savējos neatdod"
Žurnālists prognozēja, ka Kariņa valdība strādās tik ilgi, cik viņš pats gribēs palikt pie varas, jo neesot taču alternatīvas. Pie tam arī Zviedrijas sapnim neviens vairs īsti netic.
