Notikumu gaitā nekas nav mainījies – Kijeva izjaukusi Trīspusējās kontaktu grupas pārrunu kārtējo posmu par situācijas noregulēšanu Donbasā. Tikai šoreiz papildus izskanēja asi izteikumi no Ukrainas puses. Leonīds Kravčuks "principiāli" pieprasīja, lai Krievija "līdz šī gada beigām uzņemtos politisku atbildību un formāli nospraustu savu viedokli jautājumā par vienošanās izpildi, kas panākta augstākajā līmenī Parīzē 2019. gadā". Atliek tikai zīlēt, ko viņš ar to gribējis teikt, portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.
Luganskas tautas republikas pārstāvis informēja, ka Ukraina atteikusies izskatīt Donbasa republiku sagatavoto pasākumu projektu, - tā paziņoja, ka "vēlas redzēt Krievijas Federācijas projektu". Savukārt KF pilnvarotais pārstāvis TKG Boriss Grizlovs atbildēja: pirmkārt, Maskava atbalsta minēto plānu "vismaz tāpēc, ka tas atbilst Minskas protokoliem", otrkārt, jebkuru Krievijas projektu būtu iespējams uzskatīt par iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās, "tātad tā nebūs".
Rezultātā kārtējā tikšanās nedeva iespēju risināt nevienu problēmu – ne pasākumu plāna saskaņošanu, ne gūstekņu apmaiņu, ne jaunu kontroles un caurlaides punktu atklāšanu.
Nekā jauna nav. Šī spēlīte ar retām atklāsmēm, piemēram, aizturēto personu apmaiņu velkas jau gandrīz sešus gadus – kopš Minskas protokolu parakstīšanas 2015. gada februārī.
Tas pats Leonīds Kravčuks pavisam nesen – pēc iepriekšējā, tikpat nesekmīgā pārrunu posma – atklāti paskaidroja, kāpēc tā. Viņš apgalvoja, ka Minskas protokoli bija "milzīga kļūda" un pārvērtusies par "politisku žņaugu Ukrainas kaklā".
Rezultātā Kijeva visus šos gadus turpina viņuprāt loģisku politiku – vienkārši sabotē protokolus un pastāvīgi pūlas panākt to pārskatīšanu.
Iespējams, rietumvalstis priecātos par iespēju tādējādi iekustināt vezumu, tomēr Maskavas viedoklis šajā jautājumā ir akmensciets. Tā nu Berlīne un Parīze ir spiestas piekrist: Luganskas un Doņeckas tautas republikas jau sen izpildījušas savu vienošanās daļu, un tieši Ukraina ir vainojama pie tālākās kavēšanās.
Stāvoklis pasliktinās, jo tieši Eiropa ir atbildīga par Kijevas darbībām, tā garantē Ukrainas saistību izpildi. Tāpēc saprotams vispārējais entuziasma un pat intereses zudums par krīzes noregulēšanu Donbasā: visi ir aptvēruši, ka process ir iestidzis dziļā klinčā.
Pirms gada pie problēmas kārtējo reizi ķērās Emanuels Makrons un Angela Merkele. Šķiet, viņi cerēja, ka ar jaunievēlēto prezidentu Vladimiru Zeļenski tomēr izdosies panākt progresu krīzes noregulēšanā. Skaidrs, ka Vladimirs Putins tādas ilūzijas neloloja, tomēr Parīzē ieradās. Pēc divām nedēļām svinēsim tikšanās gadadienu. Tikai vezums nekur nav izkustējies.
Tātad Ukrainas jaunie aicinājumi līdz gada beigām organizēt kārtējo tikšanos augstākajā līmenī "Normandijas formātā" šoreiz slīkst "formāta" partneru totālajā vienaldzībā.
Vienveidīgajā ainā pēkšņi parādījies absolūti jauns faktors, kas nepārprotami uzmundrinājis Kijevu. Runa ir par notikumiem Kalnu Karabahā.
Azerbaidžāna tagad, pēc gandrīz 30 gadiem atguvusi savā kontrolē teritorijas, kurās dzīvo, pareizāk sakot, dzīvoja (tagad armēņi masveidā pamet atdotos rajonos) pret Baku negatīvi noskaņoti cilvēki. Pie tam viņiem tas izdevies ar militāru spēku.
Grūti iedomāties piemēru, kas varētu vēl labāk iedvesmot Ukrainas vadību. Tagad viņi vēlas to projicēt uz situāciju Donbasā. Insaideri apgalvo, ka Kijeva plāno teju vai precīzi kopēt Azerbaidžānas militārās sekmes, piemēram, aktīvi izmantot turku bezpilota lidaparātu Bayraktar TB2.
Tomēr vēl daudz svarīgāks ir procesa politiskais elements. Līdz šim Ukraina sabotēja Minskas procesu ar gluži banālu motīvu – Kijeva stiepa gumiju cerībā, ka problēma kaut kā pati no sevis atšķetināsies. Tagad tai parādījusies, viņuprāt, loģiskāka motivācija: nekādā gadījumā nepiekāpties, jo Karabaha ir parādījusi, ka visu var atrisināt sev par labu, galvenais – nelokāmi stāvēt uz sava.
Atkal izpaužas Ukrainas valstsvīru cerības uz debesu dāvanām: ja jau izdevās Baku, tad jau noteikti izdosies arī mums, ja vien darīsim tieši tāpat. Pie tam, protams, viņiem nospļauties par nozīmīgām atšķirībām, kaut vai par tādu "sīkumu", kā Azerbaidžānas un Ukrainas valstiskuma stāvokļa kardinālās atšķirības. Nav pat vērts runāt par ģeopolitisko faktoru.
Pats interesantākais, šķiet, ir tas, ka pašas iztēlē tēloto perspektīvu apžilbinātā Kijeva spītīgi ignorē tādu sīku detaļu Karabahas krīzē, kā Krievijas miernešu parādīšanās reģionā, pie tam ar visu krīzē iesaistīto pušu piekrišanu.
