Nē, Berlīne nebrīdina par to, ka nekas vēl nav zināms un Tramps var izcīnīt uzvaru, lai arī tas iespējams. Vācijas valdībai aizrāda, ka tā liek neattaisnotas cerības uz Ameriku, un tās var iegāzt ne tikai Vāciju vien – visu Eiropas Savienību. Pie tam pārmetumus izsaka galvenais Vācijas domubiedrs vienotās Eiropas celšanas darbā – Francija. Patiešām, pēdējā laikā Vācijas valdības izteikumi neatbilst Eiropas suverenitātes idejai, lai arī tās stiprināšanu Parīze nosaukusi par galveno stratēģisko mērķi, un Vācija tam piekrita, lai arī negribīgi. Ko mēs dzirdam tagad? Par neskaidrībām ES lielvalstu attiecībās portālā RIA Novosti stāstja Pjotrs Akopovs.
Viss sākās ar rakstu, ko pirms vēlēšanām ASV publicēja Politico – "Eiropai vēl joprojām ir vajadzīgas ASV – lai kas ienāktu Baltajā namā, mums ir jābūt kopā". To parakstīja Vācijas aizsardzības ministre, Kristīgo demokrātu savienības formālā līdere Annegrēta Krampa-Karenbauere (AKK) – neizdevusies Merkeles pēcnācēja (gandrīz pirms gada viņa atkāpās no valdošās partijas līdera posteņa, taču pandēmijas dēļ KDS nekādi nevar sapulcēties kongresā un ievēlēt viņas pēcnācēju). Raksts ir patētisks – par to, ka Vācijā un visā Eiropā aug antiamerikānisks noskaņojums (par Trampa antieiropeisko politiku nekas nav teikts – to visi saprot tāpat), tomēr "pastāv nemainīga stratēģiska nepieciešamība nodrošināt spēcīgas transatlantiskās attiecības – gan mūsu pusē, Eiropā, gan arī – par to esmu stingri pārliecināta – Vašingtonā". Pirms vēlēšanām Eiropai ir jāparāda Amerikai: lai kas uzvarētu, eiropieši ir "gatavi stiprināt un aizsargāt mūsu kopīgo atlantisko mantojumu". Tāds uzticības zvērests, kurā uzskaitīti trīs svarīgākie virzieni ASV un Eiropas kopīgajā cīņā par savu vienotību. Visi tie ir ļoti daiļrunīgi.
Pirmais – Vācijas un visas Eiropas militārā potenciāla audzēšana, neskatoties uz Covid-19 un iebildumiem, jo "jaunā globālā stratēģiskā situācija liks eiropiešiem risināt daudz lielāku skaitu drošības problēmu, nekā agrāk, un īpaši svarīgi ir tikt galā ar jebkuriem izaicinājumiem mūsu varai Eiropas tiešā tuvumā". AKK pat uzskata tos: "Eiropieši spēj pastiprināt savu klātbūtni un nepieciešamības gadījumā demonstrēt spēku Baltijas un Ziemeļu jūrā, Centrālajā un Austrumeiropā, Balkānos, Tuvajos Austrumos, Vidusjūrā un Ārfikas valstīs uz dienvidiem no Sahāras."
Tātad Eiropa it kā uzņemas lielāku atbildību par savu drošību? Ja jau plāno nopietnāk ķerties pie Tuvajiem Austrumiem un Centrālāfrikas, tad jau par sevi noteikti parūpēsies pati, lai arī NATO ietvaros? Nē, nevajag sasteigt slēdzienus – AKK "velk" pavisam uz citu pusi.
Lieta tāda, ka otrais solis ir aicinājums vēl ciešāk saliedēt Rietumus un noslēgt to pašu Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerību, ko nesekmīgi pūlējās radīt Obamas otrā prezidentūras termiņa laikā. Vienošanās iecementētu vienotos Rietumus, tas būtu milzīgs solis pretī vienotam vispārējam tirgum, ko pie tam lielākā mērā regulētu globālās korporācijas nevis nacionālās valdības. Pārrunas izgāzās jau Obamas laikā, jo Eiropas valdības nevēlējās pārāk daudz varas atdot pārnacionālajiem spēkiem. Bet tagad AKK piedāvā "parādīt ambīcijas, noslēdzot tirdzniecības līgumu", jo vajagot "apbruņot Rietumus ar kopīgiem ekonomiskajiem instrumentiem, kas tiem nepieciešami pašreizējās globālās konkurences apstākļos un cīņā par tirgiem, noteikumiem, vērtībām, normām un ietekmi". Un vispār, "nekāda cita politika nesniegs spēcīgāku stimulu izaugsmei un nesūtīs skaidrāku signālu Pekinai un visai pasaulei par to, ka esam gatavi aizsargāt savas vērtības un savus biznesa noteikumus". Skaidrs, ka runa nav par biznesu, - par ģeopolitisko konfrontāciju, par centieniem savākt vienkopus brūkošos Rietumus, pie tam savākt ar radikālu metodi. Vienots tirgus mūsdienās veido gandrīz pilnīgu vienotas valsts analogu, tātad ES iesaka atņemt pašai savu (vēl ne no apakšas, no nacionālo valstu puses, ne no augšas, no militāri politiskās alianses puses nepabeigto) suverenitāti par lab vienotai transatlantiskai superlielvalstij.
Lai dzēstu visus sapņus par Eiropas suverenitāti, AKK piemin trešo virzienu: "Jāpieliek punkts ilūzijām par Eiropas stratēģisko patstāvību. Eiropieši nespēs aizvietot Ameriku tās svarīgajā drošības garanta lomā. (..) Amerikai un Eiropai ir pilnā mērā jāatzīst realitāte: ASV ir jāīsteno kodolsavaldīšanas politika Eiropas kontinentā."
Jā, viss patiešām ir vienkārši: "ASV tas nozīmē, ka tām arī turpmāk jāaizsedz Eiropa ar savu kodolvairogu. Vācijai no savas puses steidzami jālemj par iespēju palikt NATO kodolprogrammā un turpmāk jābūt uzticamam kodolpartnerim, piešķirot šim nolūkam nepieciešamos finansiālos un militāros līdzekļus."
Nav svarīgi, ka četras piektdaļas vāciešu atbalsta amerikāņu kodolieroču izvešanu no Vācijas teritorijas, - VFR atlantiskā elite plāno arī turpmāk ignorēt savu iedzīvotāju viedokli.
Tā nav tikai Annegrētas Krampas-Karenbaueres pozīcija vien. Nē, tāds ir arī Angelas Merkeles un visas sistēmiskās vācu elites konsolidēts viedoklis (tai stājas pretī kreisie un "Alternatīva Vācijai").
Līdzīgi izteicās Merkele, apsveikdama Baidenu – "transatlantisko draudzību nekas nespēj aizvietot, ja mēs gribam tikt galā ar laika izaicinājumiem", "tā ir mūsu kopīgā vērtība; mums arī turpmāk jāstrādā kopā, pastāvīgi jāapvieno vāciešu un amerikāņu, eiropiešu un amerikāņu jaunās paaudzes".
Jā, Merkele piemin arī augošo Eiropas atbildību: "Mums jāuzņemas lielāka atbildība šajā partnerībā, (..) Amerika bija un ir mūsu svarīgākais sabiedrotais, taču no mums gaida – un pamatoti – aktīvākus soļus savai drošībai un savu principu aizsardzībai pasaulē". Taču tā ir atbildība atlantiskās savienības ietvaros, vēl ciešākas, ņemot vērā Berlīnes ieteikumus panākt ciešāku tirdzniecības un finansiālo integrāciju abos Atlantijas krastos.
Ne velti amerikāņi ir 75 gadus audzinājuši vācu eliti – tagad tā demonstrē gatavību kļūt pat par lielākiem atlantistiem nekā amerikāņi, un priecājas par Trampa aiziešanu. Vai priecājas pāragri? Protams, jo nekur nepazudīs un vēl revanšēsies trampisms, pareizāk sakot, amerikāņu nacionālisms, kas Eiropu uzskata par konkurentu un vēlas vājināt transnacionālās struktūras. Pat tagad daudzi Eiropā ir neapmierināti ar vācu vēlmi "stiprināt atlantisko brālību", piemēram, Francija, kas uzskata par nepieciešamu strādāt Eiropas suverenitātes labā.
Pagaidām Emanuels Makrons nav atbildējis AKK, tomēr Le Figaro jau parādījies raksts "Vācijas bīstamā ilūzija", kura autors kritizē vācu ministres aicinājumu kliedēt "Eiropas stratēģiskās autonomijas ilūzijas":
"Runa ir par spēcīgu triecienu franču doktrīnai, kas vienmēr atbalstījusi Eiropas stratēģisko neatkarību. Emanuels Makrons jau vairākkārt ir uzsvēris, ka ES "vairs nevar uzvelt savu drošību tikai ASV plecos".
AKK savā rakstā nav pieminējusi Franciju un tās prezidentu, tomēr cenšas graut franču iniciatīvas "Eiropas suverenitātes" formēšanai. Savā runā 2020. gada februārī militārajā skolā Makrons piedāvāja "stratēģisku dialogu" Francijas partneriem Eiropā, lai apspriestu "Francijas kodolarsenāla savaldošo lomu mūsu kolektīvajā drošībā".
Vācijas aizsardzības ministre ir gatava dalīt franču aviācijas bāzes kuģi un Parīzes vietu ANO Drošības padomē, tomēr sirds dziļumos to nemaz neinteresē gallu gailis, kas joprojām dižojas, neskatoties uz noplukušajām spalvām. Vācija tic tikai lielajai Amerikai ar tās kodolvairogu. Tā neaptver, ka vienā jaukā dienā amerikāņi var to vienkārši pamest, tāpat kā pameta Franciju posmā starp pasaules kariem. Tā nevēlas patstāvīgi stiprināt aizsardzību ar tuvāko kaimiņu atbalstu.
Tādi secinājumi ir pamatoti, jo pat tagadējā franču politiskā elite, kas tāpat audzināta "atlantiskās solidaritātes" garā, tomēr saglabā patstāvīgās ģeopolitiskās domāšanas un vēsturiskās atmiņas atliekas. Berlīnē lielākajai daļai politiskās klases no tā visa nav ne smakas. Starp citu, tas liek apšaubīt vācu elites spēju sekmīgi vadīt eirointegrācijas procesu. Vai tad kāds tev sekos, ja tu nebūvē ne "Ceturto reihu", ne "Eiropas kopīgās mājas", bet gan Bābeles torņa spārnu transatlantijas impērijā?
