Baidena jaunajai administrācijai būs gana nopietnas problēmas vismaz Eiropas virzienā, jo eiropieši, lai arī priecājas par iespēju atbrīvoties no abrazīvā un trokšņainā Trampa, it nemaz nav gatavi (izņemot dažus īpaši eksaltētus baltiešu politiķus) skriešus mesties pretī Baidena emisāriem ar asarām acīs un saucieniem "saimnieks ir mājās", portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
Jā, eiropieši gana operatīvi un kolektīvi apsveica Baidenu, kas ievēlēts ar "mirušo dvēseļu" palīdzību un "dziļās valsts" ievilkts, lai arī ne līdz galam, Baltajā namā. Tomēr jāpaskatās, ko par transatlantisko attiecību nākotni stāsta vadošie ierēdņi Eiropā. Aina it nemaz nav idilliska.
Francijas ekonomikas ministrs Bruno Lemērs, kurš konsekventi atbalsta centienus ar mērķi piespiest amerikāņu sociālos tīklus un meklējumu sistēmas maksāt nodokļus no eiro saņemtās peļņas (tas ir, atņemt ASV vienu no galvenajām "impērijas privilēģijām"), dienu pirms vēlēšanām godīgi formulēja Eiropas attieksmi pret Vašingtonu: "Nekrāpsim paši sevi: Savienotās Valstis jau vairākus gadus nav draudzīgs Eiropas valstu partneris." "Vienalga, vai būs Džo Baidens vai Donalds Tramps, šis stratēģiskais fakts neko nemaina. Amerikas kontinents ir atdalījies no Eiropas kontinenta," viņš piebilda.
Vācijas propagandiskais valsts mediju holdings Deutsche Welle savā materiālā citēja franču politiķa viedokli un pastāstīja, kāds ir Angelas Merkeles politiskās sabiedrotās, Vācijas aizsardzības ministres Annegrētas Krampas-Karenbaueres vērtējums:
"Par Vācijas un ASV stingrajām attiecībām Trampa laikā Krampa-Karenbauere teica, ka "šī draudzība ir kaut kas vairāk nekā jautājums par to, kāda administrācija patlaban ir Baltajā namā", noraidot ieteikumus Vācijai "atdalīties no ASV". Tomēr viņa uzsvēra, ka neatkarīgi no vēlēšanu gala iznākuma Eiropai būs jākļūst pašpietiekamākai".
Lai aizsardzības ministres diplomātiskās frāzes nevienu nemaldinātu, publicēts arī Vācijas finanšu ministra viedoklis, taisns un ass kā rapieris: "Olafs Šolcs atbalstīja šo ideju, norādot, ka, ņemot vērā notikumus ASV, Eiropai jāstiprina pašai sava suverenitāte, lai "varētu pastāvēt uz noteikumiem balstīta globālā kārtība".
Politiķu izteikumu fonā vajadzīgas vairākas svarīgas piezīmes. Pirmkārt, Eiropas ierēdņi iemācījušies ne tikai atzīt faktu, ka konkrētām ES valstīm un visai ES kopumā ir vismaz defektīva (saucot lietas īstajos vārdos – daļēja) suverenitāti, iemācījušies runāt par nepieciešamību to apspriest, pat, ja Trampu tomēr izmetīs no Baltā nama. Tātad Eiropas ierēdņi vairs nebaidās Valsts departamenta soda un mediju kritikas par tik spilgti demonstrētu agresiju pret pasaules hegemonu (nu jau, iespējams, bijušo). Otrkārt, tagad mēs redzam aizkustinošu (un retu) ierēdņu vienprātību – gan to, kuri atbild "par lielgabaliem", gan to, kuri atbild "par sviestu": visi pārgājuši režīmā, kurā diskusijas par transatlantisko draudzību tūlīt līdzsvaro izteikumi par to, ka jāpalielina Eiropas patstāvība.
Dažos ārpolitikas virzienos Berlīne (nerunājot jau par Parīzi) mēģina atbalstīt savus izteikumus ar darbībām, kuru mērķis ir demonstrē ES spēju strādāt ģeopolitiskajā arēnā kā patstāvīgam spēka polam.
Austrālijas telekanāls ABC ziņo: "Vācijas aizsardzības ministre Annegrēta Krampa-Karenbauere ziņo, ka nākamgad Vācija vēlas nosūtīt kara kuģi uz Indijas-Klusā okeāna reģionu kopīgām mācībām ar Austrāliju." Taču pats interesantākais ir tas, kāpēc Berlīne vēlas piedalīties mācībās.
Telekanāls ABC precizēja: "Atzīstot Ķīnas – tirdznieciskā partnera – lielo nozīmi, viņa brīdināja, ka Pekina grauj "uz noteikumiem balstīto pasaules kārtību", un paziņoja, ka Berlīne cenšas pastiprināt savu klātbūtni Indijas un Klusā okeāna reģionā, apvienojoties ar "domubiedriem". "Ķīnai ir pašai savi priekšstati par individuālajām brīvībām, cilvēktiesībām, mūsu, Rietumu, demokrātijas ideju," teica Krampa-Karenbauere. (..) Nesen Vācija izstrādāja jaunu stratēģiju darbam Indijas un Klusā okeāna reģionā, kuras mērķis ir stiprināt savu ietekmi reģionā. Krampas-Karenbaueres kundze paziņoja, ka Berlīne vēlējās sūtīt "skaidru signālu" par kuģniecības brīvību reģionā."
No malas tas atgādina mēģinājumu pažvadzināt ieročus Pekinas deguna priekšā. Pie tam, skaidrojot savu rīcību, augstu stāvoša amatpersona piedāvā ļoti oriģinālu ideju: ja jau Ķīnai ir pašai savs viedoklis daudzos filozofiskos, politiskos un tiesiskos jautājumos, Ķīnai vajag (kopā ar Vācijas "domubiedriem") nodemonstrēt Vācijas Jūras kara flotes spēku. Tas ļoti atgādina ASV izturēšanos, tikai visnotaļ nemākulīgā eiropiešu izpildījumā. Iespējams, ierēdņi Berlīnē neliekuļoti domā, ka ar tādiem soļiem var pierādīt visai pasaulei, ka Eiropas Savienība (konkrēti – Vācija) tagad ir patstāvīgs spēles pols pasaules arēnā. Interesanti, ka pēdējā laikā gan Francija, gan Vācija lielu uzmanību velta savai militārajai un diplomātiskajai klātienei Dienvidaustrumāzijā, tā parādot ASV, ka Vecā Eiropa itin labi var "ķerties pie vecā" un atgriezties kā neokoloniāls spēks reģionā, kurā saduras Ķīnas un Amerikas intereses.
Vašingtona ir pamanījusies izaudzināt eliti Eiropā, kas tai vispirms pakļāvās, pēc tam – neliekuļoti apskauda, bet tagad sāk atdarināt tās ārpolitisko uzvedību pašās groteskākajās formās. To redzot, rodas nopietnas šaubas par to, vai Baidena administrācija ir gatava adekvāti sadarboties ar mainīgo pasauli, kas pēc jaunā prezidenta nākšanas pie varas noteikti nekļūs saprotamāka un prognozējamāka.
