Referendums par ģimenes jēdzienu, kas Igaunijā ieplānots 25. aprīlī, šajā laikā nevarēs notikt, uzskata valsts vēlēšanu komisija.
Oficiāli tiek minēti tehniski iemesli. Grozījumi likumdošanā paredz, ka tobrīd republikā jābūt vēlētāju elektroniskajam sarakstam, lai pilsonis varētu nobalsot jebkurā piemērotā iecirknī, taču nekādi nevarētu nobalsot atkārtoti, portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.
Līdz noteiktajam datumam jauno sistēmu pabeigt nepaspēs, tāpēc referenduma leģitimitāti iespējams apšaubīt. Kompetentās iestādes iesaka alternatīvu – atlikt balsojumu par mēnesi – līdz maija beigām. Tomēr pastāv aizdomas, ka aiz formālām tehniskām grūtībām slēpjas daudz svarīgāki politiskie motīvi, jo līdz ar gaidāmo plebiscītu valdība nonākusi gaužām nepatīkamā situācijā.
Starptautiskajā arēnā Baltijas valstu trijotne nevainojami pilda savu lomu – tā ir pirmā aizsardzības līnija pret šausmīgo Krieviju un progresīvu ideju gaismas stars austrumu kaimiņa iesūnojušā konservatīvisma tumsas valstībā. Par to viņām piedod mazas vājības, kaut vai to pašu nacionālismu valsts politikā. Tomēr tagad noskaidrojies, ka pašā igauņu valsts sirdī izdīgušas un spēkā pieņēmušās absolūti nepieņemamas idejas – homofobija.
Atklājums ir šokējošs, jo tikai pirms pāris mēnešiem republika itin lepni varēja dēvēt sevi par reģiona LGBT-avangardu.
Jau 2014. gadā valstī tika pieņemts "Kopdzīves likums", kas ļāva viendzimuma pāriem veidot tā saucamās civilās partnerattiecības. Dažus gadus vēlāk pirmā homoseksuālā ģimene adoptēja bērnu. Šogad prezidente Kersti Kaljulaide saņēma apbalvojumu "Varavīkšņotais varonis" no vietējās LGBT apvienības. Augustā valsts prēmiju par vardarbības novēršanu izpelnījās rakstnieks Miks Pērnits. Šis notikums guva plašu atbalsi pat Krievijā, jo uz apbalvošanas ceremoniju laureāts ieradās valdzinošā rožainā kleitā, augstpapēžu kurpēs un ar izsmalcinātiem auskariem. Savā runā viņš pieminēja liberālajās aprindās varen modernu ideju par to, ka "tradicionāla ģimene ir bīstamākā vieta bērnam".
Pēkšņi pretuzbrukumā tomēr devās retrogradi, un izrādījās, ka viņu ir gana daudz augstākajās varas struktūrās.
Galvenais spēks viņu vidū ir Konservatīvā tautas partija (EKRE). Organizācija plaši pazīstama ar savu skandalozo populismu, radikālo nacionālismu un rusofobiju. Cita starpā tās mērķis ir Krievijas "anektētās" Ivangorodas un Pečoru atgūšana. Lai nu būtu, kā būdams, partija strādā valdošajā koalīcijā, un iniciēja referendumu, kurā republikas pilsoņiem ir jāizlemj, vai laulība ir tikai vīrieša un sievietes savienība, vai plašāks veidojums.
Vēl vairāk, partijas dibinātājs un nesen demisionējušais valsts iekšlietu ministrs Marts Helme sniedzis vairākus komentārus, kuru dēļ liberālā publika vai traka palika. Piemēram, par gaidāmo referendumu viņš paziņoja: lai "ar to neapmierinātie geji bēg uz Zviedriju".
Starp citu, neskatoties uz skandālu, toreiz viņš saglabāja ministra posteni. No tā viņš atkāpās pavisam nesen cita skandāla dēļ, kad atklāti paziņoja, ka "nav ne mazāko šaubu, vēlēšanas ASV ir falsificētas" un piedevām nosauca Džo Baidenu par korumpētu. Tādu aizokeāna patvaldnieka aizvainojumu viņam nepiedeva.
Protams, tas nemazina problēmas, ko Igaunijas valdībai sagādā plebiscīts.
Sociologi atklāti stāsta, ka igauņu sabiedrībā šausmīgā vairākumā ir neiecietīgi progresa pretinieki, tāpēc "kopš 90. gadu sākuma rūpīgi veidotais (valsts – red.) imidžs sabrūk."
Patlaban valstī tiek mobilizēti visi liberālie spēki – politiķi un sabiedriskie darbinieki, zinātnieki un vietējās slavenības, kam kopīgiem spēkiem izvērstās aģitācijas kampaņas gaitā jāpārliecina atpalikušie iedzīvotāji pāriet "labajā" pusē.
Iespējams, ka vēl viens agresīvas propagandas mēnesis viņiem palīdzēs. Jāpiebilst, ka par Konservatīvo tautas partiju un Martu Helmi jau izskanējušas aizdomas, ka patentētie rusofobi patiesībā pauž īpaši homofobi noskaņoto krievvalodīgo iedzīvotāju intereses. Tagad jau pavisam netālu ir apsūdzības par darbu Maskavas labā. Pie tam vēl bijušais iekšlietu ministrs ne tikai "uzbraucis" gejiem, bet arī pamanījies "uzslavēt" Vladimiru Putinu – tīrās šausmas, pēc viņa domām, Krievijas prezidents ir pragmatisks.
Tiem, kas meklē vainīgos par notiekošo un EKRE politisko nekorekto pārbēgšanu, vajadzētu gan paskatīties ne uz austrumiem, bet uz otru pusi – turp, kur savu viedokli – no liberālajiem standartiem ļoti tālu pozīciju – turpina īstenot Polijas un Ungārijas valdības. Ticamāk gan, ka Marts Helme un viņa līdzgaitnieki iedvesmu smēlušies viņu darbos.
Eiropai un ASV tas, šķiet, ir pat sliktāks variants, nekā mēģinājumi visu piedēvēt Kremļa rokai. Ja jau pat Baltijā aug augumā noskaņojums "ja jau Varšava un Budapešta drīkst, tad arī mēs varam", iznāk, ka kolektīvo Rietumu perspektīvas izskatās padrūmi pat no tās puses.
