Īpaši labi tas ir redzams, kad revolūcijas vienlaikus notiek trīs valstīs: šajā gadījumā Baltkrievijā, Kirgizstānā un Taizemē. Pavisam nesen – arī Honkongā, bet pirms tam... un tālāk pēc saraksta. Dmitrijs Kosirevs analīzē situāciju portālā RIA Novosti.
Tātad revolucionāri pieprasa valdības atkāpšanos un jaunu konstitūciju: ko tad vēl viņi varētu prasīt, turklāt visur? Piemēram, Kirgizstānā ir atkāpušas gandrīz visas varas... Taizemē, tiesa, runas par konstitūciju nozīmē karaļa statusa maiņu, proti, viņa varas būtisku ierobežojumu līdz pat simboliskam statusam. Tas nav nekāds nieks.
Tomēr varas iestādes šīs prasības taisnīgi neuztver nopietni un nesen izsludināja galvaspilsētā Bangkokā, ārkārtējo stāvokli līdz 13. novembrim. Pirmkārt, aizliegti pasākumi, kuros piedalās vairāk nekā pieci cilvēki. Taču nākamajā dienā revolucionāri izveda ielās 15 tūkstošus. Jau kopš jūlija viņi katru nedēļas nogali, pat biežāk, rīko masveida demonstrācijas. Nē, runa nav par Minsku, bet par Bangkoku. Viņi mierīgi ieņem valdības ēkas Bangkokā, gluži tāpat kā Minskā vai Biškekā. Varas iestādes, kā jau bija domājams, izmanto ūdensmetējus un visu, kas tādos gadījumos piedienas.
Visas revolūcijas nemainīgi notiek vienā lielpilsētā – neviens pat nemēģina sapulcēt lielu skaitu cilvēku provincē. Protams, protestu dalībnieku vecums nepārsniedz četrdesmit gadus, - lielākoties tie ir vecāko klašu skolnieki un studenti.
Kā notiekošo uztver liberāli noskaņotie taizemieši? Jūs bez grūtībām uzrakstītu standarta komentārus viņu vietā, nevajag pat apciemot Taizemi. Proti, stingri jānosoda varasiestāžu vardarbība pret neapbruņotiem studentiem; jāpiemin "starptautiskā sabiedrība", kurai notiekošais nepatīk; jāaicina valdība meklēt kompromisiem taju gaumē, un visbeidzot, jārunā par veco un jauno vērtību konfliktu sabiedrībā un noteikti jāpiebilst, ka vecākā paaudze velk valsti pagātnē, bet jaunākā paaudze jau atbalsta jaunās vērtības.
Labi zināms, ka revolūcijas ir vecuma parādība. Principā "parādības" raksturīgas jebkuram vecumam, piemēram, kaisle pret agresīvām sporta mašīnām un jaunām meitenēm, ko demonstrē pieauguši, veiksmīgi vīrieši. Savukārt jaunieši labprāt ienīst "sistēmu", kurā viņus negaida. Viņi mēdz demonstrēt kareivīgu attieksmi pret sabiedrību, kurā paši dzīvo. Palasiet, piemēram, bijušā sociālista un revolucionāra Aleksandra Grīna agrīnos stāstos, kur viņš lietpratīgi stāsta, kā pusaudži iezogas eseru konspiratīvajos dzīvokļos, lai uzlaistu gaisā kārtējo cara līdzgaitnieku (kopā ar nejaušiem garāmgājējiem), turklāt upurējot savu jauno dzīvību. Mazliet vecāki teroristi strīdas, tur apkārtējos aizdomās par nodevību, viņus moka savas darbības bezjēdzīgums. Krievu revolūcija, pirms 115 gadiem...
Tātad jebkura gudra vara vienkārši uzskata tādas vecuma grupu īpatnības par pašsaprotamām un pat neplāno izpildīt neizpildāmas prasības. Bet ko iesākt ar vēl vienu nemainīgu revolucionāru sižetu — ārējo iejaukšanos?
Tā bija Honkongā un Baltkrievijā. Taizemē tā ir vāji jūtama, jo šīs valsts atrodas pasaules revolūcijas perifērijā. Jā, amerikāņu un citi nevalstiskie fondi arī tur darbojas, bet svarīgāk ir tas, ka, atšķirībā no pārējām valstīm, Ķīnas politikas princips paredz atbalstu vietējai varai, arī tāpēc, ka Pekinai un Bangkokai ir kopēji ienaidnieki, un tie labi sevi parādījuši tagadējos protestos Taizemē.
Runa ir par vietējo personību savienību: piemēram, skaistuma blogeri (viena tāda dāma vāc naudu dumpinieku aizsargķiverēm) ar līdzīgiem personāžiem no Taivānas un Honkongas. To sauc par "piena tējas aliansi", tā drīzāk pastāv tiešsaistē nekā dzīvē. Ak jā, ne tikai: daļa no viņiem, proti, organizācija "Taivānas alianse par Taizemes demokrātiju" rīko sanāksmes, un vāc līdzekļus ASV, Norvēģijā un Austrālijā. Visa "tējas" komanda sola Taizemes dumpiniekiem saziņas platformas gadījumam, ja (kad) varas iestādes atslēgs tiem sociālos tīklus: tam fiziskā saziņa nav nepieciešama.
Savukārt Honkongā izcēlās vietējais revolucionārs Džošua Vongs. Nelabvēļi var teikt, ka mūžīgais students (precīzāk, studentu līderis) ir izgāzis divas revolūcijas — 2014. gadā ("lietussargu revolūcija") un 2019. gadā. Bet viņam, pēc ilga apcietinājuma kaut kas taču jādara! Ko viņš prot? Tagad viņš rīko vientulīgus piketus Honkongā, lai atbalstītu brāļus Taizemē, un aktīvi palīdz "tējas aliansei".
Džošua daudzējādā ziņā ir tipisks revolucionārs. Sākot ar psiholoģisko traumu (bērnībā viņš cieta no disleksijas), un beidzot ar "regāliju" sarakstu: 2014. gada žurnāls "Time" viņu iekļāva ietekmīgāko pusaudžu sarakstā, 2015. gadā "Fortune" viņu nosauca par "vienu no lielākajiem līderiem pasaulē", bet 2017. gadā viņš tika nominēts (par laimi, neveiksmīgi) pasaules Nobela prēmijai. Tagad šis cilvēks palīdz kaimiņiem Taizemē graut vietējo sabiedrību un iesakņot jaunās paaudzes idejas veco vietā. Dumpis kā dzīvesveids, vai veids, kā pelnīt.
Šajā kontekstā rodas doma: lai iznīcinātu valstis, nav vajadzīgi Rietumu fondi, aziāti paši prot lauzt, un, būtībā, ikviens var lauzt – pēc jau apnikušām un primitīvām receptēm. Tikai viena mūsu pasaulei pietrūkst – tā sakot, "austrumu" fondi, kas izplatītu vienkāršas revolūciju savaldīšanas tehnoloģijas un nominētu pavisam citus cilvēkus daždažādām prēmijām, ieskaitot Nobela prēmiju.
