Baltkrievu opozīcija ir tik ļoti neveiksmīga, ka tai ir pat izredzes zaudēt nominācijā "Gada neveiksminieks", raksta komentētāja Irina Alksnis portālā RIA Novosti. Pret to spēlē gan no tās neatkarīgi apstākļi, gan pašas līderi, kuri izvirza tik pārsteidzošas iniciatīvas, ka vispār nav skaidrs, kā tās izkraut bez smagiem reputācijas un imidža zaudējumiem.
Svētdien beidzas Aleksandram Lukašenko pirms gandrīz divām nedēļām izvirzītā Svetlanas Tihanovskas "ultimāta" termiņš. Tā kā ne mazāko pazīmju Baltkrievijas varasiestāžu gatavībai izpildīt tā prasības netiek novērotas, no pirmdienas, saskaņā ar "prezidentes Svetas" solījumu, Baltkrievijai ir jāieslīkst nacionāla streika, ceļu bloķēšanas un pārdošanas apmēru valsts veikalos krituma haosā.
Taču ar katru dienu šāda notikumu attīstība izskatās arvien fantastiskāk.
Izskatās, aizdomas par to sāk parādīties pat opozīcijas koordinācijas padomē, kura tagad uzdodas ar jautājumu, kā lai izsprūk no situācijas ar vismazākajiem zaudējumiem. Viens no tās locekļiem, Pāvels Latuško, paziņoja, ka līdz ar ultimāta termiņa iztecēšanu, kurš ar vieglu rokas kustību pārvērtās "tautas" ultimātā, viņi audzēs savu aktivitāti. Ļoti ērts formulējums, kurš paver visplašākās interpretācijas iespējas, taču nesniedz nekādas saistības.
Tomēr arvien acīmredzamāku Baltkrievijas protestu izgāšanos būtu nepareizi saistīt tikai un vienīgi ar iekšējiem faktoriem, lai gan, neapšaubāmi, tie spēlē galveno lomu.
Baltkrievu opozīcijai (un tās ārzemju kuratoriem) nepaveicās iecerēt varas gāšanu vērienīgas krāsainās revolūcijas kā tādas fenomena diskreditācijas brīdī.
Pusotru desmitgadi tas – šis fenomens – bija reāls drauds varasiestādēm un vienlaikus iedvesma opozīcijai lielā daudzumā valstu. Krāsainās revolūcijas tika uzskatītas par perfektu un visvarenu ieroci nevēlamo valdnieku un režīmu gāšanai. Šis jēdziens demoralizēja vienus un iedvesa pārliecību citiem par viņu drīzo uzvaru.
Taču, laikam, pats galvenais: par iespēju šādā veidā reāli izmainīt dzīvi uz labo pusi bija patiesi pārliecināts milzīgs daudzums cilvēku, kuriem nav tieša sakara ar politiku.
Jo krāsainā revolūcija – tas nav tikai valsts apvērsums. Tā nav iespējama bez pilsoņu pārpildītām ielām, kuri parastā situācijā ir apolitiski, taču pēkšņi sāk ticēt tūlītējas varas maiņas nepieciešamībā, neraugoties uz rakstītiem noteikumiem, gaišākas nākotnes dēļ. Tieši tas pamudināja desmitiem un simtiem tūkstošiem cilvēku iziet Kairas Tahriras laukumā 2011. gadā un Eiromaidanā Kijevā 2013. gadā.
Starp citu, Baltkrievijas protesti arī sākumā varēja palielīties ar pietiekami lieliem cilvēku pūļiem. Tikai pasākumu dalībnieku skaits nemitīgi samazinās katru nedēļu.
Lieta nav tikai tajā, ka cilvēki ir noguruši no tā, ka viņu dalība pasākumos nenes rezultātus un ka lozungam "Lukašenko, ej prom", izrādās, nepiemīt maģisks spēks padzīt "nepareizo" nacionālo līderi. Paralēli Baltkrievijas notikumiem citās pasaules malās notiek visnotaļ zīmīgi procesi, kuri liek republikas pilsoņiem arvien skaidrāk vērtēt notiekošo savā zemē.
Ir Kirgīzija, kur tieši šobrīd piedzīvo 15 gadu laikā trešo politisko krīzi, attiecībā pret kuru tiek pielietota birka "krāsainā revolūcija" Maz kurš ir izdarījis parādības diskreditācijai vairāk, nekā šī Vidusāzijas valsts, jo galvenais visu valsts apvērsumu iznākums, kuriem norisinās ar ielu nekārtībām un anarhiju, kļuvis pārmaiņu trūkums uz kaut ko labāku priekš Kirgizstānas sabiedrības.
Mēnesi pirms vēlēšanām Biškekā slēdza visus ieroču veikalus. Taču tur joprojām neslikti iztiek arī ar bruģakmeņiem un armatūru. Varētu teikt, ar "proletariāta ieroci", ja tas būtu viņš.
Ir Armēnija. Pieaugošās skepses attiecībā uz jebkādiem maidaniem un arvien biežāku to neveiksmju fonā tieši 2018. gada notikumi Erevānā kalpoja par paraugu samtainajai revolūcijai, kura visās nozīmēs izdevās. Demokrātijas, Eiropas nākotnes un korupcijas apkarošanas vārdā sacēlusies tauta veiksmīgi gāza apnikušo varu, nolika valsts vadībā to, kuram noticēja, – un jaunajam līderim pat ir ar ko palielīties pirmajos darba gados. Visādā gadījumā, katastrofālo rezultātu trūkums, kā Ukrainā vai tajā pašā Kirgīzijā, jau var skaitīties zīmīgs sasniegums šādos laikos.
Taču kāda jēga tautas izdarītajā Eiropas izvēlē, uzvarētajos korumpantos no iepriekšējās varas un progresīvā demokrātiskā līderī, ja Armēnija atkal izrādījusies ļoti veca un asiņaina konflikta epicentrā? Turklāt pat cilvēkam, kam ir sveša politikas pasaule, ir skaidrs, ka Azerbaidžāna izmantoja kaimiņa demokrātijas meklējumus savās interesē, kā rezultātus var novērot šobrīd Kalnu Karabahā.
Termins "krāsainā revolūcija" slēpti ved pie domas, ka pasaule ir kaut kas burvīgs, saulains, draudzīga vieta, kur cilvēki viens otram ir brāļi, - un ir jāaizvāc atsevišķi kaitnieciski spēki valsts vadībā, un valsts uzreiz pārtaps tādā pašā ziedošā dārzā, kurš dzīvo harmonijā ar apkārtējiem. Kirgīzija un Armēnija baltkrievu sabiedrībai ir uzskatāms atgādinājums, ka šāds priekšstats ir ilūzija, kurai nav ne mazākā sakar ar realitāti nedz iekšpolitiskā, nedz ārpolitiskā nozīmē.
Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka protesti Baltkrievijā konsekventi virzās pie savas arvien neizbēgamākas izgāšanās.
Un tādējādi republika iedzīs savu naglu vispasaules mīta par krāsaino revolūciju zārkā.
