RĪGA, 23. oktobris – Sputnik. Šovasar Satversmes tiesa uzstājās ar ļoti uzstājīgu Latvijas sociālā nodrošinājuma sistēmas kritiku, uzsverot, ka nabadzības līmenim un pabalstu apmēram jābūt noteiktam nevis ar politisku lēmumu, bet ar skaidras un pamatotas metodikas palīdzību. Politiķi īsteno šo lēmumu visnotaļ dīvainā veidā, raksta Neatkarīgā.
Tā vietā, lai pārrakstītu sociālās aizsardzības likumus, viņi paslēpa jauno nabadzības līmeņa noteikšanas metodiku likumprojekta anotācijā, neiekļaujot to tekstā.
Likums un karikatūra
Otrdien, 20. oktobrī, Sociālo un darba lietu komisija konceptuāli atbalstīja likumprojektu paketi, kas saistīti ar 2021. gada valsts budžetu, tostarp grozījumus Invaliditātes likumā, Pensiju likumā un citos. Kopumā visiem šiem grozījumiem ir jānostiprina jauns minimālais ienākumu līmenis – līmenis, pie kura cilvēks vai ģimene tiek atzīti par trūcīgiem.
Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece pastāstīja, ka likumos noteiktas konkrētas summas, kuras būs spēkā 2021. gadā sociālās palīdzības piešķiršanas gadījumos. Taču jaunā minimālā ienākumu līmeņa noteikšanas metodika aprakstīta anotācijā. No Muižnieces paziņojuma izriet, ka Labklājības ministrija plānoja aprakstīt šo metodiku pašā likumā par sociālo aizsardzību, taču pēc izskatīšanas valdībā tajā palika tikai skaitļi.
Piemēram, par minimālo ienākumu robežu sociālās aizsardzības likumā teikts, ka tā apmēru nosaka attiecīgi normatīvie akti, kuri reglamentē sociālos pakalpojumus un ka minimālā ienākumu robeža sastāda ne zemāk par 109 eiro. Par to, kā šis skaitlis tiek aprēķināts, likumprojektā nav neviena vārda.
Šobrīd tikai tā anotācijā ir aprakstīta un izskaidrota metodika, ar kuras palīdzību plānots noteikt nabadzības līmeni: "Minimālo ienākumu sliekšņu apmērs nedrīkst būt zemāks par 109 eiro, kas atbilstoši relatīvajai metodei ir 20 procenti no aktuālās (2018. gada) ienākumu mediānas. Ar šo normu tiks noteikts zemākais iespējamais slieksnis, pie kura iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem ir sniedzams atbalsts no publiskajiem resursiem."
Anotācija ir tikai skaidrojošs teksts, tai nav juridiska spēka.
Uz deputātu jautājumu par to, vai var teikt, ka šāds likumprojekts izpilda Satversmes tiesas lēmumu par to, ka attiecas uz minimālā ienākumu līmeņi valstī un tā atbilstību Satversmei, Labklājības ministrijas pārstāve atbildēja: "Mēs neesam tādi eksperti, lai izvērtētu, vai Satversmes tiesas spriedums tiek izpildīts."
Tiesa, pēc viņas teiktā, likumprojektu izmainīja Ministru kabinetā, un tas nav vienīgais Labklājības ministrijas piedāvājums, kurš tika pārrakstīts.
Iejaucās deputāti
Tiesībsargs Juris Jansons uzskata par nepieņemamu to, kā valdība izpilda Satversmes tiesas lēmumu. Viņš minēja vēl kādu problemātisku lietu, kura neatbilst tiesnešu lēmumam, – normu par to, cik bieži valdība pārskatīs minimālo ienākumu līmeni. Gan tiesībsargs, gan citi eksperti norādīja, ka tas ir jādara katru gadu, taču likumprojektā, kuru valdība iesniedza Saeimā, aprakstīts, ka tas tiks darīts ne retāk par vienu reizi trīs gados.
Deputāts Andrejs Klementjevs pavaicāja, kāpēc Labklājības ministrija izvirzīja šādu normu, un, uzklausot atbildi, piedāvāja Sociālo un darba lietu komisijai iekļaut savu labojumu, lai šis līmenis tomēr tiek pārskatīts katru gadu.
"Ekonomiskā situācija mainās pietiekami strauji, lai mēs nesēdētu un negaidītu trīs gadus, lai mainītu nabadzības slieksni, jo sanāk, ka nākamreiz šo līmeni teorētiski pārskatītu tikai 2024. gadā," paziņoja Klementjevs.
Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece atzina, ka iestāde sākotnēji piedāvāja pārskatīt šo līmeni katru gadu, ņemot vērā aktuālo ekonomisko situāciju valstī, taču likumprojektu pārstrādāja, ņemot vērā valdības lēmumus.
"Mēs vienlaikus paudām savas bažas par šādu punktu," paziņoja Muižniece.
Viņa norādīja, ka valdības lēmuma iemesli ir jāmeklē Finanšu ministrijā.
Tiesībsarga biroja eksperte Ineta Rezevska uzsvēra, ka minimums ir jāpārskata katru gadu.
"Vēl viens būtisks jautājums, ko mēs, iespējams, nenoprotestētu, ja vien likumprojekts uz Saeimu ietu sākotnējā variantā, taču tagad tas ir jāpasaka. Mēs jautājam, kāpēc minimālo ienākumu slieksnis ir noteikts vien 20 procentu apmērā no mediānas un ne 25 vai 30 procenti? Jābūt skaidriem un zinātniski, pētījumos pamatotiem argumentiem, bet mēs šo pamatojumu neredzam!" uzsver Rezevska.
