Aiz SVF vadības skaņajiem vārdiem par to, ka pasaulei jāpalīdz pārvarēt epidēmijas ekonomiskās un humānās sekas, domājams, slēpjas kaut kas vairāk, pie tam jaunattīstības valstīs pavisam negatīvu reputāciju guvušās finanšu struktūras līderu humānismam noticēs tikai pavisam naivs cilvēks, kurš nekad nav redzējis, kā Vašingtonas organizācijas kārtējie parādnieki apšņāpj sociālās programmas un par grašiem izpārdod valsts uzņēmumus, lai izpildītu "SVF prasības ekonomikas atveseļošanas mērķiem", portālā RIA Novosti konstatēja Ivans Daņilovs.
Atliek noņemt cepuri amerikāņu priekšā: lai kā valstis, kas nav uzņemtas elitārajā neokoloniālajā klubā G7, censtos pārņemt kontroli pār Starptautisko Valūtas fondu, pagaidām tām neveicas. Zināmi panākumi vērojami – aug Ķīnas (vai pat Krievijas) ietekme lēmumu pieņemšanas procesā. Tomēr pārsvarā jaunattīstības posmā esošo valstu galvenais kreditors (patiesībā – planētas galvenais Šeiloks) vēl joprojām popularizē to pašu "globālisma" versiju, ko nekādi nevar nosaukt par taisnīgu.
Covid-19 epidēmijas sākumā Rietumu mediji un eksperti baidījās no deglobalizācijas, bet tagad "globālais Šeiloks" konstatē: tam vajadzīga vēl viena Bretonvudas konference, tātad pašreizējā (līdz ar paša fonda dibināšanu 1944. gadā tapusī) globalizācijas shēma mirusi epidēmijā, un, kamēr līķis vēl silts, pasaulē steigšus jāpalaiž jauna versija ar uzlabotu imidžu, liekot pamatā solījumus neizplatīt pavisam kanibālisku versiju.
Oficiālajā ziņojumā, kas formāli izskanēja par godu Andoras iekļaušanai fondā, SVF direktore Kristalina Georgijeva paziņoja, ka esot pienācis vēsturisks brīdis:
"Laikā, kad mēs nepacietīgi gaidām iespēju sveikt Andoru kā mūsu 190. locekli, SVF darbs parāda sadarbības un solidaritātes vērtības, uz kuru pamata celta cilvēces brālība. Šodien mūsu priekšā nostājies jauns Bretonvudas moments. Pandēmija, kas aiznesusi jau vairāk kā miljonu dzīvību. Ekonomiskā katastrofa, kas mazinās pasaules ekonomiku par 4,4% šogad un novedīs pie ražošanas lejupslīdes 11 triljonu dolāru apmērā nākamgad. Neaprakstāmais cilvēku izmisums par milzīgajiem satricinājumiem un augošo nabadzību pirmo reizi gadu desmitu laikā. Atkal mūs sagaida divi vērienīgi uzdevumi: cīnīties ar krīzi šodien un būvēt labāku rītdienu."
Tēze par to, ka šodien jācīnās ar globālo ekonomisko krīzi, nav apstrīdama, tomēr koncepcija, ka "labāku rītdienu" visai cilvēcei cels SVF, gan ir apšaubāma. Arī 1944. gada Bretonvudas konferences pieredze izskatās laba un pārliecinoša tikai ierēdņiem Vašingtonā. Pietiks ar vienu apokrifisku epizodi no tālaika konferences, kurā 44 dažādu valstu pārstāvji parakstīja SVF statūtus. Padomju diplomāti pameta konferenci, kad bija iepazinušies ar jaundzimušā globālā kreditora darba noteikumiem, - viņi paziņoja organizatoriem, ka tāda struktūra būs vienkārši "Volstrītas filiāle". Prognoze piepildījās, turklāt tādās formās, kas diezin vai varēja pat sapņos rādīties padomju diplomātiem.
Ir pamats aizdomām, ka "Bretonvuda 2.0" strādās saskaņā ar tiem pašiem principiem. Piemēram, epidēmijas un postošās ekonomiskās katastrofas fonā SVF direktorei nez kāpēc šausmīgi rūp valstu jau saņemto parādu pārskatāmība. Lai aptvertu bažu patieso iemeslu, nāksies patulkot no Vašingtonas birokrātu mēles cilvēciskā valodā un mazliet ieskatīties vēsturē.
Lūk, ko SVF piedāvā:
"Mums jāiet uz priekšu pie lielākas parāda pārskatāmības un jāpastiprina kreditoru koordinācija. Mūs iedvesmo G20 diskusijas par suverēnā parāda noregulēšanas kopējo pamatu un mūsu aicinājums uzlabot suverēnā parāda noregulēšanas arhitektūru, ieskaitot privāto sektoru. Mēs atbalstām šo politiku kopā ar savām dalībvalstīm."
It kā jau "par visu to labāko un pret visu to siltāko". Tomēr, tāpat kā frāze "uz noteikumiem balstītas pasaules kārtības ievērošana" amerikāņu diplomātu mutē nozīmē "Krievijai jāatdod Krima", tā arī šajā gadījumā šifrā "parāda pārskatāmība" runa ir par Ķīnu nevis pārskatāmību. Februārī Japānas ekonomiskais izdevums Quartz rakstīja par SVF un Pasaules bankas cīņu ar Ķīnas augošo ietekmi jaunattīstības valstīs:
"(SVF un Pasaules banka – red.) norūpējušies arī par Ķīnas ietekmi, kas, lai arī nebūdama lielākā kreditore, ir kļuvusi par ārkārtīgi ietekmīgu kapitāla avotu Āfrikas valstīs, kam variantu ir maz vājo ekonomikas parametru dēļ. (..) Ķīna piedāvā ērtu finansēšanas paketi un atbalstu savos valsts uzņēmumos nepieciešamajiem infrastruktūras projektiem visā kontinentā. Pasaules bankas prezidents Deivids Malpass paziņoja, ka problēmu rada pārskatāmības trūkums. "Viena no praktiskajām problēmām, ar ko tagad saskaramies, ir tā, ka daži jaunie kreditori nav Parīzes kluba locekļi, tāpēc, manuprāt, kad mēs par to runājam, cilvēkiem ar to jāsaprot Ķīna, - teica Malpass. – Viņi (Ķīnas struktūras – aut.) ir palielinājuši kreditēšanas apjomu. Zināmā mērā tas ir labi. Mēs gribam vairāk kreditēt jaunattīstības valstis. Taču (..) bieži vien viņu kontraktos ir punkts par neizpaušanu, kas liedz Pasaules bankai vai privātajam sektoram redzēt, kādi ir līguma noteikumi."
Patiesībā SVF gribētu, lai jautājumu par to, kam Ķīna - gan valsts struktūru vai banku, gan privāto kompāniju līmenī – atlaidīs parādus, lemtu nevis pati Ķīna divpusējās sarunās, bet gan kaut kādā daudzpusējā formātā, kopā ar SVF un rietumvalstīm. Tas nav mēģinājums būvēt jaunu vispasaules finansiālo brālību, bet gan vēlme par katru cenu aizsargāt pašreizējo jaunattīstības valstu kreditēšanas neokoloniālo shēmu, kam ļoti traucē Pekina. Vēl vairāk: kāpēc gan, ņemot vērā tos pašus apsvērumus, fonda vadība nevarētu pieprasīt Krievijai "atlaist" tos trīs miljardus dolāru, ko tai parādā Ukraina? Apsūdzēt Maskavu par pārskatāmības trūkumu un nevēlēšanos palīdzēt epidēmijā smagi cietušai valstij? Tas patiešām būs Vašingtonas fonda stilā.
Vēl viens princips, ko SVF plāno likt gaišās globālās nākotnes pamatos, tieši apdraud Krievijas ekonomisko drošību un budžetu:
"Tieši tāpat kā pandēmija ir parādījusi, ka mēs vairs nevaram ignorēt drošības pasākumus veselības aprūpes jomā, mēs vairs nevaram atļauties ignorēt klimata pārmaiņas. Tas ir mūsu trešais imperatīvs.
Īpašu uzmanību mēs pievēršam klimata pārmaiņām, jo tām ir izšķiroša nozīme makrolīmenī un tās nopietni apdraud izaugsmi un labklājību. Tas ir ļoti nozīmīgi planētas iedzīvotājiem. (..)
Mūsu pētījumi liecina, ka, pareizi kombinējot zaļās investīcijas un augstākas ogļūdeņraža cenas, mēs varam panākt izmešu samazināšanu līdz nullei līdz 2050. gadam un palīdzēt radīt miljoniem jaunu darba vietu. Mums ir vēsturiska iespēja uzbūvēt ekoloģiski drošāku pasauli – plaukstošāku un darba vietām bagātu. Ar zemām procentu likmēm pareizās investīcijas šodien var nest četrkāršas dividendes rīt: novērst zaudējumus nākotnē, stimulēt ekonomiskos labumus, glābt dzīvības un nest sociālos un ekoloģiskos labumus visiem."
Lūk, ko tas nozīmē patiesībā: Rietumi, kam bijusi iespēja 150 gadus izbaudīt strauja tehnoloģiskā progresa rezultātus, kas bija iespējams, pateicoties plašajam ogļūdeņražu pielietojumam, saglabās savas bagātības, bet visa pārējā pasaule tiks pazemojoši piespiesta mūžīgi nīkt nabadzībā ar "klimata aizsardzības" lozungiem, kas patiesībā nozīmē aizliegumu iegūt lētu elektroenerģiju, pieejamu benzīnu, pieejamas cenas par apkuri ziemā un pat elementāru iespēju nodrošināt netraucētu elektroenerģijas apgādi.
Vienīgās darba vietas, ko radīs zaļā enerģētika, ir darba vietas starptautiskajiem ierēdņiem, ekoaktīvistiem un peļņa Eiropas un Amerikas zaļās enerģētikas kompāniju akcionāriem, kuri var ar varu pārdot savu produkciju par augstākām cenām uz valsts un patērētāju rēķina. "Augstas ogļūdeņraža cenas", par ko runā SVF vadītāja, ir to pašu "ogļūdeņraža trafiku" priekšvēstnesis, ko Eiropas Savienība periodiski draud noteikt Krievijai atriebībā par to, ka tā ir pārāk nekaunīga – tai ir pašai sava lēta gāze un lēta nafta.
Ja tiks ieviesti ogļūdeņražu tarifi, Krievijas kompānijas (un Krievijas budžets līdz ar tā sociālajām programmām) zaudēs desmitiem miljardu dolāru gadā, toties Grētas Tūnbergas fani un zaļās ekonomikas piekritēji būs laimīgi. SVF tēlotā gaišā nākotne – tā ir Orvela valodas cienīga antiutopija: ekoloģija ir nabadzība, pārskatāmība – pakļaušanās Vašingtonai un SVF. Mūsu priekšā patiešām ir vēsturisks brīdis, taču ne "Bretonvudai 2.0", bet gan tam, lai galīgi piebeigtu globalizācijas monstru, kas dzimis ASV 1944. gadā.
