Pēdējā laikā problēmu fonā ar "Ziemeļu straumes 2" būvniecības pabeigšanu arvien biežāk masu medijos izskan viedoklis: "Bez Krievijas piegādēm Eiropa stipri pārmaksās par dārgo Amerikas SDG." Šīs tēzes kritizētāji smīkņā, norādot: paskatieties, tā pati Amerikas SDG tiek pārdota Eiropas gāzes biržā par tādām pašām cenām (un tagad vispār par ārkārtīgi zemām) kā visa pārējā gāze.
Kam tad ir taisnība? Dzīve, kā jau vienmēr, ir sarežģītāka par parastām shēmām: piedāvājam tikt skaidrībā ar šo lietu.
Iesākumam, atgādināsim, ka "Ziemeļu straume - 2", pārsvarā, tiek būvēta, lai aizvietotu lielāko daļu Ukrainas tranzīta, jo nākotnē gaidīt būtisku Krievijas gāzes eksporta pieaugumu (salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu "standarta" 200 miljardiem kubikmetru) nenākas. Un arī Ukrainas tranzīts (vismaz pagaidām) ļauj transportēt krietni vairāk par esošajiem apjomiem. Tādēļ varētu likties, ka no pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvara puses nekas nemainīsies.
Turklāt: Ukrainas tranzīts ir apmaksāts uz četriem gadiem (pa 40 miljardiem kubikmetru gadā), savukārt "Ziemeļu straumei 2" būs 55 miljardu kubikmetru jauda. Tātad šajā prātojumu posmā hipotētiska atteikšanās no "Ziemeļu straumes 2" (ZS2) būvniecības pabeigšanas uz visiem laikiem vai uz nenoteiktu laiku novedīs vien pie acīmredzamām "Gazprom" finanšu zaudējumiem (jo nāksies vienkārši norakstīt milzīgas būvniecības izmaksu summas), taču nepalīdzēs likt Eiropai pirkt amerikāņu SDG Krievijas gāzes vietā.
Tādēļ, ja vadās pēc tēzes, ka Amerika, radot grūtības ZS2, plāno iegūt jaunu nišu savai SDG (uz "Ziemeļu straumes 2" jaudas apjomu, vai esošo Ukrainas tranzītu – tātad ap 50 miljardiem kubikmetru gāzes), tas nozīmē vienu: līdz ar ZS2 bloķēšanu jāapstājas (nav svarīgi, kādu iemeslu dēļ: caurules vecums, tranzīta tarifa aizliedzošais lielums vai citi apstākļi) pašam Ukrainas tranzītam.
Domājam tālāk. Vai tas palīdzēs amerikāņu SDG?
Pirmkārt, gāze (vai SDG) jebkurā gadījumā kļūs dārgāka, 50 miljardu kubikmetru dzēšana no tirgus – tie ir visnotaļ būtiski apjomi pasaules tirdzniecībai. Savukārt augstākas biržu cenas neizbēgami novedīs pie rentabilitātes celšanās arī Amerikas SDG pārdošanās.
Otrkārt, galvenais. Šeit ir jāatgādina, ka sava esošā sašķidrinātās dabasgāzes eksporta ietvaros ASV jebkurā gadījumā saņem garantētu maksu par sašķidrināšanu. No zemiem globālajiem kotējumiem cieš tirgotāji. Tātad Savienotajām Valstīm, lielākoties nav nepieciešamības kaut kādā veidā stimulēt SDG pārdošanu no jau uzbūvētajām rūpnīcām.
Daudz svarīgāk – noslēgt SDG līgumus ar jauniem projektiem. Jo pēc tam, kad šobrīd SDG importētāji no ASV ir saskārušies ar situāciju, kad viņi pat nepērk degvielu, taču iemaksā obligāto nodevu par sašķidrināšanu (un tā ir aptuveni puse no SDG galīgās cenas), pierunāt kādu noslēgt līgumu ar šādiem nosacījumiem par jaunām kravām būs grūti. Bet nerealizētu projektu vēl ir daudz. Un šeit arī noderētu Eiropas tirgus.
No tā arī izriet tā šķietamā pretruna, par kuru mēs sākām spriest pašā sākumā. Jā, šobrīd amerikāņu SDG, kā jebkura cita, patiešām tiek pārdota par zemām cenām, tai skaitā arī Eiropā. Tirgū ir krīze, bet produkcija vienalga ir jārealizē, rūpnīcas jau ir uzbūvētas, tirgotāji noslēguši iegādes līgumu ar nosacījumu "sašķidrini vai maksā".
No otras puses, arī Eiropai ir jāsaprot, ka lētā amerikāņu gāze, tie ir pārpalikumi, kuri citos apstākļos ātri aizies uz Āzijas, bieži ienesīgākiem, tirgiem. Gribat garantētas piegādes – noslēdziet ilgtermiņa līgumu un maksājiet vairāk.
Par cik tad amerikāņu SDG būs dārgāka, salīdzinājumā ar citām piegādēm?
Te ir vērts atzīmēt, ka pašlaik pastāv gāzes (SDG) cenas veidošanās trīs pamatvarianti: (1. variants) tūlītējie darījumi, (2.) sasaiste ar naftu un (3.) amerikāņu SDG, kas balstās uz gāzes cenu ASV teritorijā pluss maksa par sašķidrināšanu.
Tiek uzskatīts, ka, tirgum atgriežoties pie normas, gāzes biržas cena būs ap 200 dolāriem par 1000 kubikmetru. Aptuveni tādas pašas būs arī gāzes cenas ar sasaisti ar naftu pie tās cenas 50 dolāru apmērā par barelu. Jebkurā gadījumā, pārsvarā esošas "Gazprom" gāzes cenas ES jau ir saistītas ar biržu cenām, tādēļ orientēties labāk ir tieši uz šiem kotējumiem, nevis uz sasaisti ar naftu.
Bet par kādu cenu tiks piegādāta amerikāņu SDG? Tās cena ir atkarīga no gāzes vērtības pašās ASV (tā svārstās, un tas ir galvenais nenoteiktības faktors), sašķidrināšanas izmaksām un piegādes cenām uz Eiropu. Neiedziļinoties aprēķinu detaļās, var runāt par diapazonu no 220 līdz 270 dolāriem par 1000 kubikmetru.
Citiem vārdiem sākot, ja sākumā, 2013. gadā, amerikāņu SDG izskatījās lētāk par pārējām piegādēm (toreiz bija dārga nafta un dārgāka SDG tūlītējo darījumu tirgū), tad esošajos apstākļos (lētāk kļuvusī nafta, augstāka konkurence SDG tirgū) tā izrādās dārgāka.
Vēl viens jautājums. Bet kāpēc Eiropai ir jāpērk tieši Amerikas SDG. Kāpēc ne Kataras vai Krievijas? Vēl jo vairāk, kas izrādīsies nepārsteidzoši, ja tuvākajā laikā daļa Kataras gāzes tiks pārdota ar sasaisti ar biržu tirgus cenām?
Ja noliek malā aspektus, kas saistīti ar īpašajām attiecībām starp ES un ASV, tad šādu iemeslu nav. Kopumā ES var aizstāt iespējamo deficītu ar jebkuru gāzi.
Iespējams, šī iemesla dēļ šobrīd arī tiek runāts par samainīšanu: vairāki jauni SDG termināli Vācijā tieši Amerikas SDG izvietošanai (teiksim, 10-20 miljardiem kubikmetru gāzes, jeb 20-40% ZS2 jaudas) apmaiņā pret atļauju pabeigt cauruļvada būvniecību.
Apkoposim.
Pirmais. Krievijas gāzes aizvietošana ar Amerikas SDG ir iespējama tikai pie vienlaicīgas divu nosacījumu izpildīšanas: ZS2 projekta slēgšanas un Ukrainas tranzīta izbeigšanas. Šajā gadījumā Krievijas eksporta ierobežošana atbalstīs cenas visā gāzes tirgū.
Otrais. Jebkurā gadījumā Amerikas SDG būs ne vairākas reizes, bet par 10-30% dārgāka, nekā pārējā gāze tirgū, pat iespējams par tādu pašu cenu – viss ir atkarīgs no Amerikas iekšējiem gāzes kotējumiem. Taču, noslēdzot ilgtermiņa līgumus par SDG piegādi no ASV, Eiropas uzņemas visu risku, kas saistīts ar ASV gāzes iekšzemes cenām.
Savukārt lētā Amerikas (un visa pārējā) SDG, kuru mēs šobrīd redzam Eiropā, tas ir gāzes iztrūkuma rezultāts tirgū: tirgotāji pārdod to, lai vismaz daļēji kompensētu zaudējumus, ko nes Amerikas SDG iepirkšanas līgumi. Ja Eiropa sagribēs garantētas piegādes no ASV, tad maksāt nāksies pēc Amerikas SDG cenas veidošanās formulas, un atteikties vairs neiznāks.
Un pēdējais. Uzspiežot Eiropai savu SDG, ASV pirmkārt domā nevis par pašreizējām piegādēm, bet gan par perspektīvajām. Runa ir par jaunām sašķidrināšanas rūpnīcām un to nodrošināšanu ar garantētiem SDG piegādes līgumiem. Rūpnīcu būvniecība aizņem aptuveni četrus gadus, un tieši ap to laiku beigsies spēkā esošais tranzīta līgums ar Ukrainu.
