RĪGA, 21. septembris – Sputnik. Iemesli cenu kāpumam ir gan no pieprasījuma, gan no piedāvājuma puses. Šī gada astoņos mēnešos SDG summārais SDG imports izrādījās, lai gan tikai par 1,3%, taču augstāks, nekā tajā pašā periodā pērn. Strauju SDG importa izaugsmi jūlijā un augustā uzrāda Indija un Ķīna, raksta portālā RIA Novosti Alekandrs Sobko.
Tātad, ja taisa parastu vērtējumu, globālais SDG pieprasījums šobrīd ir pērnā gada līmenī, pie tam, ka cauruļvadu gāzes pieprasījums ir zemāks (to var redzēt arī pēc Krievijas eksporta uz Eiropu, savukārt Ķīna samazina gāzes importu no Vidusāzijas). Taču SDG tirgū arī it liels jaudas iztrūkums, jo arī esošās situācijas fonā tika palaistas līdz galam uzbūvētās iepriekšējā investīciju viļņa rūpnīcas (pārsvarā tās ir ASV).
Tādēļ stabilizēt cenas palīdz arī izgāšanās piedāvājuma pusē: joprojām nedarbojas peldošā rūpnīca Prelude Austrālijā (tur ir tehniskas problēmas), tajā pašā valstī ir apturēta viena no Gorgon LNG līnijām. Par ASV jau daudz tika runāts. Neseno superzemo cenu dēļ, kuras nesedza pat operatīvās izmaksas, SDG iekraušanas apjomi vasarā samazinājās līdz pusei un zemāk no plānotajiem rūpnīcu apjomiem. Šobrīd eksports pakāpeniski jau var atjaunoties kopā ar globālo cenu kāpumu, taču viesuļvētru sezona traucē ātrai atgriešanai pie normas. Tuvākajos mēnešos Amerikas eksporta izaugsme atkal radīs spiedienu uz cenām.
Tātad kotējumu atjaunošanās pagaidām neizskatās stabila (pievienosim tam aizpildītās glabātuves), lai gan, saskaņā ar atsevišķām prognozēm, apkures sezonā līgumu cenas Āzijā var pat pārsniegt 200 dolārus par tūkstoti kubikmetru. Šādi skaitļi jau atbilst pieņemamai ilgtermiņa cenai visiem ražotājiem. Tiesa, ir viens bet: šādam cenu līmenim ir jābūt vidējam gadā, nevis tikai ziemas periodā.
Taču gads ir sarežģīts, netipisks, izdarīt ilgtermiņa secinājumus pēc tā nevar. Visus interesē perspektīva. Un te pats interesantākais: šogad, pirmo reizi 20 gadu laikā, pagaidām nav pieņemts neviens jauns investīciju lēmums par jaunu sašķidrināšanas rūpnīcu būvniecību. Prognozes šī gada beigām – no nulles līdz vienam diviem lēmumiem. Atgādināsim, ka pērn tika pieņemts rekordliels investīciju lēmumu skaits, bet tas savukārt notika pēc ilgstošas trīs gadus ilgas dīkstāves (2016.-2018. gads, neliels lēmumu skaits) pārinvestēšanas iepriekšējā ciklā (2011.-2015. gads) dēļ.
Kāpēc tā notiek? Vienkārša atbilde ir skaidra: visas naftas un gāzes kompānijas stipri zaudējušas ienākumos un tādēļ samazina savu investīciju programmu skaitu. Bet, kā zināms, investīcijas saruka vien par trešdaļu, kaut kam, liekas, būtu jāiekrīt arī SDG.
Daļa atbildes tajā, ka SDG tirgus pēdējo gadu laikā attīstās paradoksāli. No vienas puses, mēs redzam arī esošo gāzes iztrūkumu, kā arī asu konkurenci nākotnē (Katara, ASV, Krievija, Āfrikas austrumi). Tas viss nesekmē augstas cenas un nesūta pietiekamus tirgus signālus investēšanai jaunos projektos. Vienlaikus tirgus skaitās perspektīvs (gāzes pieprasījums pieaugs visos, pat viszaļākajos, scenārijos). Par vienu no tirgus attīstības dzinējiem kļuva naftas un gāzes transnacionālo korporāciju dalība, kuras pakāpeniski sākušas pāriet no "aizejošās" naftas pie perspektīvās SDG.
Kā rezultāts – pie dārgas naftas (kā toreiz likās, uz ilgu laiku) naftas un gāzes kompānijas varēja ieguldīt perspektīvajā sašķidrinātajā dabasgāzē no kopējā ienākumu groza. Vai nu pa taisno ar tiešajām investīcijām rūpnīcās, vai nu netieši, ar SDG iegādi savā portfelī ar ilgtermiņa līgumiem, kas sniedza iespēju saņemt kredītus rūpnīcu būvniecībai pārējiem, attiecīgi nelieliem, SDG tirgus dalībniekiem.
Taču šobrīd, līdz ar naftas kotējumu kritumu, naftas un gāzes transnacionālajām korporācijām ir citas lietas darāmas. Piedevām, dažas no tām nervozē un paziņo par strauju savu investīciju plānu "apzaļumošanu". Savukārt naftas milžiem, kuri vēlas palikt uzticīgi fosilajai degvielai, arī ir smaga situācija. To var redzēt uz kompānijas ExxonMobil piemēra, kuras finanšu stāvoklis šobrīd atrodas neparastā stāvoklī.
Šai kompānijai plānos bija (un, kā vēl pērn bija cerēts, ar "ātru" investīciju lēmumu) divas galvenie un lielie SDG projekti: Golden Pass LNG ASV (sadarbībā ar Qatar Petroleum) un Rovuma LNG Mozambikā. Abi šobrīd ir atlikti tālā atvilktnē, lēmumu pieņemšana par Amerikas rūpnīcu kavējas vismaz gadu, par Mozambiku – līdz 2023. gadam. Arī esošās kompānijas SDG rūpnīcas paplašināšanas plāni Papua-Jaungvinejā arī tiek pabīdīti malā līdz labākiem laikiem.
Pārējās Amerikas rūpnīcas, pašsaprotami, arī nesteidz pieņemt jaunus lēmumus, jo garantēt būvniecību ar ilgtermiņa SDG pārdošanas līgumiem pašlaik ir apgrūtinoši. Situācija buksē arī Āfrikas austrumos kopumā. Atgādināsim, ka šī reģiona šelfs (Mozambika, Tanzānija) tika izskatīti kā viens no perspektīvākajiem ieguves centriem. Par termiņu atlikšanu Exxon projektā jau bija teikts. Savukārt SDG rūpnīcai, par kuru lēmums jau tika pieņemts pērn, Mozambique LNG (Total kontrolē), regulāri traucē reģionā darbojošās ekstrēmistu grupas, kas liek apšaubīt tās uzbūvēšanu paredzētajos termiņos. Par rūpnīcu plāniem Tanzānijā pēdējā laikā vispār gandrīz neatceras.
No tā visa varētu izdarīt secinājumu, ka vidēja termiņa perspektīvā mēs redzēsim arī piedāvājuma deficītu. Tā tas arī būtu, ja ne Kataras plāni vienlaikus vairākās jaunās rūpnīcās. Oficiāla investīciju risinājuma vēl nav, taču priekšdarbi tiek aktīvi veikti. Savukārt zemās SDG pašizmaksas ļaus Katarai būvēt ar minimālu atskatīšanos uz cenām.
Visbeidzot, vēl viens faktors, kurš rada nenoteiktības: cenu veidošanās mehānismi. Neskatoties uz līgumu tirgus attīstību, līdz pēdējam laikam cenu sasaistīšana ar naftu ļāva SDG ražotājiem garantēt atmaksāšanos. Taču dārgās naftas un augošās SDG konkurences fonā šīs sasaistes koeficients pēdējos gados jaunos līgumos visu laiku samazinājās. Šobrīd nafta ir kļuvusi lēta, taču ir ļoti mazticams, ka pircēji vēlēsies atgriezties pie vecajiem, augstajiem koeficientiem. Savukārt ar naftu par 45 dolāriem un pēdējā laikā tipisko sasaistes koeficientu 0,11 SDG maksās vien ap 5 dolāriem par miljonu BTU, jeb aptuveni 180 dolārus par tūkstoti kubikmetru. Taču pircējus tikmēr arvien vairāk interesē gāze pēc līguma cenām, vēl jo vairāk tāpēc, ka ar pakāpenisku Kataras ilgtermiņa līgumu beigām arvien vairāk SDG no šīs valsts izies biržas tirgū.
Atgādināsim arī to, ka attīstošās Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstis ir spējīgas "sagremot" lielus gāzes apjomus (ar ko arī ir saistītas SDG tirgus dubultošanās prognozes 15 gadu laikā), taču tikai pēc zemām cenām, maksimums 200 dolāru līmenī par tūkstoti kubikmetru, bet labāk zemāk.
Visi šie faktori noved pie nenoteiktības un zināma tirgus attīstības paradoksāluma. Kopumā dabasgāze un atsevišķi SDG turpina būt ļoti perspektīva degviela, taču augstas konkurences tirgū, kur pieprasījums pārliecinoši augs tikai pietiekami zemu cenu gadījumā.
