Ministrs konstatēja, ka galvenais uzdevums patlaban ir radīt ekonomiskos noteikumus, kas būtu izdevīgi visiem: gan ostām, gan pārvadātājiem, dzelzceļam un, protams, pašiem naftas produktu ražotājiem. Informāciju apstiprināja arī Baltkrievijas valsts koncerns "Belņeftehim", portālā RIA Novosti pastāstīja Irina Alksnis.
Tātad tēma, kas ilgu laiku radīja domstarpības abu valstu attiecībās, ir izkustējusies.
Pretrunu būtība ir vienkārša: Krievija piegādā Baltkrievijai naftu, kas tur naftas pārstrādes rūpnīcās pārvēršas par baltkrievu naftas produktiem un tālāk tiek eksportēta, pārsvarā – caur Lietuvu. Tā kā republika saņem Krievijas "melno zeltu" par ārkārtīgi patīkamām (salīdzinājumā ar starptautiskajām) cenām, Maskava ir ieinteresēta, lai eksports notiktu caur vietējām ostām Baltijā. Tomēr Minskai ir savi apsvērumi, tostarp arī ekonomiskie: tranzīts caur Baltijas valstīm tai ir mazliet izdevīgāks, pat ņemot vērā atlaides un privilēģijas, ko gatava piedāvāt Krievija.
Tādā strupceļa stāvoklī tēma bija ilgus gadus – par lielu prieku Rietumiem un it īpaši Baltijas kaimiņiem, kas neslēpa gandarījumu par problēmām abu tuvāko un dziļi nedemokrātisko partneru attiecībās.
Tagad beidzot parādījušās risinājuma perspektīvas. Likteņa ironija: atbildīga par to ir Baltija, kas nav izdarījusi pareizos secinājumus no pagātnes principa un kārtējo reizi demonstrē meistarklasi "Kā iešaut sev pašam kājā".
Protams, runa par pašreizējiem notikumiem Baltijā un viedokli, kādu par tiem demonstrē baltieši, it īpaši Lietuva.
Līdz ar Poliju tā kļuvusi par galveno placdarmu soļiem pret Baltkrievijas vadību, turklāt Viļņa rīkojas tik uzmācīgi un vienlaikus neveikli, ka pat Krievijas ārlietu ministrs bija spiests atzīmēt, ka Lietuva pārkāpusi jebkādas pieklājības robežas, iejaucoties Baltkrievijas lietās.
Vēl vairāk: lietuvieši pat nedomā apstāties. Jaunākā iniciatīva – prezidents Gitans Nausēda demonstrēja gatavību uzņemties līdera pienākumus un kļūt par starpnieku Baltkrievijas valdības un opozīcijas pārrunās.
Protams, lietā liktas arī sankcijas, kur nu bez tām. Starp amatpersonām, kam liegta iebraukšana Baltijā, ir arī Aleksandrs Lukašenko. Pie tam pēc Lietuvas ierosinājuma visas trīs valstis vienojušās pārtraukt elektroenerģijas tirdzniecību ar Minsku, kad tiks palaista Baltkrievijas AES.
Pēc visiem šiem izlēcieniem Baltkrievijas prezidents pirmo reizi atklāti pavēstīja: viņa valsts var nomainīt tranzīta un eksporta maršrutus no Baltijas uz Krievijas virzienu. Sekoja sašutuma un aizvainojuma pilna Viļņas reakcija "par ko tad mūs?" stilā.
Lietuvas ekonomikā Baltkrievijas tranzītam patiešām ir liela nozīme. Pērn Minska nodrošināja trešo daļu kravu plūsmas Klaipēdas ostā, eksportam piegādātie kālija minerālmēsli ir galvenās kravas uz Lietuvas dzelzceļa.
Šķiet, interesantākā visā šajā tracī ir principiālā nespēja mācīties, ko demonstrē Lietuvas valdība.
Būtu saprotami, ja visi tagadējie notikumi risinātos apmēram 10-15 gadus tālā pagātnē. Toreiz Baltijā valdīja absolūta pārliecība (un dzīve to principā apstiprināja), ka tā var atļauties agresīvu un Krievijai naidīgu ārpolitiku un vienlaikus pelnīt uz Krievijas rēķina, jo Maskavai tik un tā nebija kur likties. Pārsvarā – tranzīta un loģistikas nozarēs.
Pat Krievijas centienus radīt alternatīvus eksporta maršrutus (pirmkārt, radīt pašiem savu ostu infrastruktūru), kas pletās plašumā 2000. gadu beigās, Baltija uztvēra ar iecietīgu smīnu: sak, tik un tā krieviem neizdosies novirzīt plūsmas no Ventspils uz Ustjlugu, Pēterburgu vai Primorsku.
Tagad neviens par to vairs nesmejas. Krievija savu ir panākusi un atņēmusi Baltijas valstīm lauvas tiesu sava tranzīta.
Protams, no Maskavas puses tas bija ekonomisks risinājums: ja ir potenciāla iespēja, valstij ir izdevīgi attīstīt pašai savu ekonomiku, nevis atdot naudu ārvalstu biznesam. Tomēr nav noliedzams, ka zināma nozīme bija politiskiem apsvērumiem – nevēlēšanās maksāt naudu patentēto rusofobu uzturēšanai.
Tomēr baltiešiem gūtā mācība, lai cik sāpīga tā bija, par labu nav nākusi, un Lietuva sarīkoja pašreizējo Baltkrievijai naidīgo bakhanāliju, nešauboties, ka par to nekāda soda nebūs un kaimiņi klusēdami sagremos nekaunīgo iejaukšanos savās lietās.
Spriežot pēc visa, Viļņas apsvērumi bija tādi paši, kā agrāk ar Krieviju: Minskai nav reālu alternatīvu, tāpēc tā arī turpmāk maksās kā mīļā par Lietuvas tranzītu un bez ierunām pacietīs naidīgos un aizvainojošos izlēcienus.
Izskatās, Baltijai atkal nāksies pašai uz savas ādas pārliecināties, ka mūsdienu pasaulē pazūd tāds jēdziens kā alternatīvu trūkums, un par ārpolitisko bezkaunību nākas maksāt. Īpaši dārgi – ģeopolitiskajiem satelītiem, kuri pārlieku daudz no sevis iedomājušies.
