Klaiņodama tīmeklī es, ja tā varētu teikt, arī atkāpos pagātnē un uzdūros interesantam dokumentam no 2012. gada. Dažkārt ir interesanti pavizināties laika mašīnā pa reiz pazīstamām vietām un teikt: ak, cik gan viedi bija tie politiķi savās prognozēs un plānos. Nu, varbūt arī otrādi – pavisam negudri.
Toreiz populārās Zatlera "Reformu partijas" dzīlēs tapušais dokuments saucās "Ekonomiskā izrāviena vadmotīvs: Latvija 2020. gadā – zaļākā valsts pasaulē". Patiešām, paskatoties pa logu, kļūst skaidrs, ka šis un tas šajā ziņā ir darīts. Tikai ziemā... Lasot šo daiļdarbu vēlreiz noskaidrojas, ka visi iespējamie attīstības plāni Latvijā tiek rakstīti patētiskā mēlē, tajos nav nekā konkrēta un trūkst izpratnes.
Piecdesmit zaļā nokrāsas
Vispirms "Vadmotīva" autori raksta, kāpēc izraudzīta zaļā krāsa. Runa nav par luksoforu. Pat ne par dolāriem. Lieta tāda, ka Latvijas valstij un iedzīvotājiem vajadzīgs visas sociālās un etniskās grupas apvienojošs, saprotams, simbolisks, mūsdienīgs un vienlaikus praktiski īstenojams valsts tēls, kam mēs visi ar prieku un lepnumu gribam piederēt. Latvijas – zaļākās valsts pasaulē tēls šos mērķus iemieso gan simboliski, gan praktiski, rada viegli saprotamu un īstenojamu sapni par Latvijas nākotni.
Un tā tālāk, lapu pēc lapas tajā pašā garā. Piemēram, par draudzīgas neitralitātes saglabāšanu, neuzspiežot noteiktu politisko pārliecību. "Zaļais" nepieder ne pie labējām, ne kreisajām vērtībām, tas atgādina par Latvijas vērtībām un dzīvesziņu, ko gadsimtu gaitā krājusi šeit dzīvojošā tauta.
Un vēl: pastaigas basām kājām pa rasotu taciņu, smilšu pils tīrā un plašā pludmalē, saules un lietus audzēti dārzeņi un ogas, svaigs gaiss un kristāltīrs ūdens – tās jau vairs nav vērtības, kas silda sirdi, tās ir ekskluzīvas preces mūsdienu pārapdzīvotajā un piesārņotajā pasaulē.
Man gan šķiet, ka visas šīs preces mums papilnam bija arī 2012. gadā. Bet 2020. gadā mežā nav gana sēņu.
"Zaļais" apvieno visus, stiprina lepnumu par savu valsti, vēlme palikt un atgriezties tīrajā, koptajā un pievilcīgajā valstī. Nu, labi zināms, cik daudzus iedzīvotājus zaļais pamudinājis atgriezties astoņu gadu laikā. Starp citu, Īrija jau piesavinājusies "zaļos" laurus, iesaukta par "zaļo salu".
Zaļais ir tas, ko mēs lepni un pārliecinoši varam parādīt apkārtējiem – kaimiņiem Eiropā un pasaulē. Latvija priecē aci ar zaļumu no putna lidojuma, tāda tā paveras pa lidmašīnas iluminatoru, kas lido no Londonas vai Briseles. Zaļākā valsts pasaulē – tas ir kārdinošs mērķis citzemju tūristiem.
Atpakaļ nākotnē
Sadaļā "Bērni un ģimene" teikts, ka Latvija būs vieta, kurā bērnu radīšana ir tikai vecāku personiskas izvēles jautājums, jo radītā sociālā vide ir tāda, lai šis lēmums tiktu pieņemts droši, bez raizēm par ekonomiskām sekām un sociālo nodrošinājumu. Bez komentāriem. Nevajag ņirgāties par sāpīgu tēmu, atliek tikai papētīt nesenos demogrāfiskos rādījumus.
Izglītība. "Ūdens" ir daudz, tomēr konkrēti teikts: mācību process un priekšmetu pasniegšana skolās tiek nodrošināta vairākās valodās, kas, jau sākot ar pirmajām skolas gaitām, gatavo jauniešus par konkurētspējīgiem starptautiskā darba tirgus spēlētājiem. Bez komentāriem. Par augstskolām: studiju programmas tiek nodrošinātas dažādās valodās un augstākā izglītība ir kļuvusi par plaši pieprasītu Latvijas eksporta preci, sevišķi Austrumu reģionā un bijušajās NVS valstīs. Paskat vien!
Skolotāja profesija būs prestiža un sabiedrībā augstu novērtēta – par skolotājiem kļūst tikai spējīgākie un daudzpusīgākie sabiedrības pārstāvji un, nonākot skolā, to darbs un atlīdzība ir pakļauti nacionāla mēroga motivācijas sistēmai, kas līdz ar katru profesionālās pilnveides soli nodrošina atalgojuma pieaugumu. Nu kā tad, kā tad...
Darbs. Latvijas iedzīvotājiem darbs ir ne tikai iespēja nopelnīt līdzekļus eksistencei un saņemt ekonomiskos resursus (re kā? Kas tad vēl?), bet arī pašrealizācijas, sociālo un pilsonisko saikņu veidošanas un uzturēšanas līdzeklis. Darbā cilvēki īsteno savas intereses un aizraušanās pilnveidojas profesionāli un sociāli; darbs viņus saista ar valsti un citiem tās iedzīvotājiem.
Ekonomika. "Latvijas ekonomikas pamats ir efektīva, pārdomāta un koncentrēta resursu izmantošana, valstij atbildīgi īstenojot budžeta politiku. Visiem spēkiem tiek veicināts arvien lielāks eksporta īpatsvars iekšzemes kopproduktā. Mūsu vietējie resursi ir zeme, koksne, pārtikas ražošana un ūdens. Komersanti tiek mudināti regulāri pārvērtēt savu resursu izmantošanas efektivitāti un darba ražīgumu, un Latvija eksportē no saviem resursiem iespējami pārstrādātus produktus ar pieaugošu pievienoto vērtību. Aizvien mazāk no mūsu resursiem nonāk citās valstīs izejmateriālu veidā."
Darbaspēka nodokļi ir konkurētspējīgi reģionā, tos pa spēkam ir nomaksāt gan maziem, gan lieliem uzņēmējiem, nekropļojot to konkurenci. Tas veicina nodarbinātības un ārvalstu investīciju izaugsmi.
Ēnu ekonomikas daļa sarukusi līdz 15%. Patiesībā, saskaņā ar 2019. gada rezultātiem – par 24% pieaugusi.
Reģioni: pateicoties mērķtiecīgām investīcijām reģionu attīstības centros radītas jaunas darba vietas, daudzi, kultivējot veselīgu dzīvesveidu, dod priekšroku dzīvei centriem tuvējās teritorijās.
Tranzīts: aizvien lielāka loma tranzītā ir multimodālajiem tranzīta koridoriem, ko veido tranzīta ceļi, dzelzceļš un ostas. Tranzīta koridoru elektrifikācija un modernizācija ļauj nenogurstoši audzēt tranzīta koridoru apjomus, pie tam neapdraudot Latvijas zaļākās valsts statusu.
Arī te starp pagātni un tagadni sagadījušās kļūmes – tranzīts uz pusi sarucis, dārgo dzelzceļa elektrifikācijas projektu uz ES naudas rēķina valdība izgāzusi.
Sabiedrības veselības aprūpes jomā prioritāte ir profilaktiskajiem pasākumiem, kuru centrā ir veselīgs, ekoloģisks dzīves veids un kas vērsti uz alkoholisma, smēķēšanas un citu kaitīgo ieradumu samazināšanu. Tātad cilvēki atmetīs dzeršanu un smēķēšanu, sāks no rītiem vingrot, medicīna nebūs vajadzīga kā rudiments.
Kultūra un vērtības. Latvija ir patstāvīga, cieši integrēta Eiropas un NATO struktūrās, godājama nacionāla valsts. Tās galvenā vērtība ir nacionālā kultūra, kuras radīšanā un uzturēšanā aktīvi piedalās visas valstī dzīvojošās etniskās grupas. Latviešu valoda ir valsts pamats un valsts varas īstenošanas līdzeklis. Jā, ar šo punktu pagaidām galā tiekam.
Manhetena – Sūnu ciems
Kultūras galvenais mērs ir augsta daiļrades kvalitāte, iedzīvotāju dalība un ekonomiskā atdeve, taču vienlaikus neatslābstoša uzmanība tiek veltīta Latvijas etniskās kultūras bagāžas uzturēšanai.
Tālāk – tādā pašā garā. Dokumenta autoru jaunrades līmenis ir pelnījis augstu uzslavu.
Taču tālāk iet mazliet par traku: doties ciemos uz Latviju, lai izbaudītu operu, teātri, izstādes un citus kultūras notikumus – tas ir prestiža jautājums mākslas priekšmetu kolekcionāriem no Manhetenas, jaunbagātniekiem no Āzijas valstīm un izlutinātajiem Rietumeiropas kultūras zinātājiem.
Bet Austrumi? Vai jaunbagātnieki no turienes nav pietiekami izsmalcināti? Tāpat kā tranzīts?
Varbūt nav nemaz tik slikti, ka attīstības plānus Latvijā raksta sapņotāji un pasaku teicēji? Varbūt tikai tāpēc iedzīvotāji, paldies Dievam, vēl nav kļuvuši ne par "zaļajiem cilvēciņiem", kas pārtiek no Saules gaismas un sintezē hlorofilu, ne par kādiem brūniem, sarkaniem, ziliem, vai melnbaltiem radījumiem.
