Koalīcijas misija valstī bija izpildīta, laiks atgriezties mājās. Kopš tā laika pagājuši desmit gadi, tomēr amerikāņi vēl aizvien ir Bagdādē. Kādu likteni Vašingtonas palīdzība nesa Irākas tautai, portālā RIA Novosti atsauca atmiņā Sofja Meļņičuka.
Jaunpienācēji "ļaunuma asī"
"Šajās stundās koalīcijas spēki sāk militāru operāciju, lai atbruņotu Irāku, atbrīvotu tās tautu un pasargātu pasauli no nāves briesmām," ar šiem prezidenta Džordža Buša, jaunākā, vārdiem 2003. gada 19. martā ASV iebruka Irākā.
Pusotru stundu vēlāk jūras bāzes Tomahawk no Persijas līča trāpīja pirmajos mērķos, koalīcija pārgāja uzbrukumā pie Kuveitas robežas.
Savienotajām Valstīm tas bija vēl viens solis karā ar starptautisko terorismu, kas tika pieteikts pēc teroraktiem 2001. gada 11. septembri. "Al Kaidas" (vairākās valstīs tai piešķirts teroristiskas organizācijas statuss) kaujinieki todien nogalināja gandrīz trīs tūkstošus cilvēku. Džordžs Bušs apsolīja tautai, ka vainīgie saņems sodu. Karš Afganistānā nedeva iespēju sagrābt "teroristu numur viens" Usamu ben Ladenu. Tomēr amerikāņi pievērsās citam līderim – Sadamam Huseinam. Viņi apgalvoja, ka, saskaņā ar izlūkošanas datiem (vēlāk noskaidrojās, ka tie ir kļūdaini) Huseins atbalstījis teroristus.
Jaunajai kampaņai Irākā amerikāņi tika sagatavoti laikus. Par to, ka "ļaunuma asij" pievienots vēl viens posms, Džordžs Bušs pirmo reizi paziņoja 2002. gada janvārī. Septembrī no ANO Ģenerālās asamblejas tribīnes viņš piedraudēja: karš būs neizbēgams, ja Huseins neatbruņosies. Drīz vien Kongress iesniedza prezidentam rezolūciju, kas ļāva izmantot spēku pret Irāku, Senāts atbalstīja militāro izdevumu pieaugumu par 37,5 miljardiem – līdz 355,1 miljardam dolāru.
2003. gada janvārī Bušs paziņoja, ka ASV izlūkdienestam esot pierādījumi: Sadams Huseins slēpjot masu iznīcības ieročus – Sibīrijas mēra sporas. Lai arī galu galā Irākā tika atrasti tikai no 80. gadiem atlikušie ķīmiskie ieroči, nederīgi plaša kaitējuma nodarīšanai, tas deva pamatu operācijai "Irākas brīvība".
Iebrukums uz ātru roku
"Tie, kas nākuši ar ļauniem nodomiem, Tā Kunga, dzimtenes un cilvēces ienaidnieki, ir pastrādājuši muļķību un uzbrukuši mūsu Tēvijai un tautai," iebrukuma dienā ziņoja Irākas radio. Sadams Huseins ātri bēga un turpmāk tautu uzrunāja ar audio ierakstu starpniecību.
ASV un Lielbritānijas spēki bija stiprāki nekā Irākas armija. Dažu nedēļu laikā koalīcijas spiedienā krita Basra, Kerbela, Kirkuka un Mosula, 14. aprīlī – Irākas līdera dzimtā Tikrita. Operācijas aktīvā fāze ilga 26 dienas, jau 2003. gada 1. maijā viss bija galā. Sākās ilga okupācija un Sadama Huseina medības.
Viņu noķēra deviņus mēnešus vēlāk, misijas "Sarkanā rītausma" gaitā. Kadri, kuros izspūrušo un apjukušo Huseinu izvelk no paslēptuves Tikritas apkaimē, izplatījās visā pasaulē. Viņam bija izlādēta pistole, ko Džordžs Bušs, jaunākais, pēc tam glabāja kā trofeju, un čemodāns ar 750 tūkstošiem dolāru.
Divus gadus vēlāk bijušam Irākas prezidentam piesprieda nāves sodu pakarot. Tomēr karš nebeidzās. Irāku pārņēma vardarbība uz ticības pamatiem.
Palīdzības nodarījums
"Irāka ir viena no sarežģītākajām un raibākajām valstīm reģionā. Amerikāņi izvilka dienas gaismā virkni problēmu ne tikai starpkonfesiju plānā, bet arī "civilizētās pilsētas" un Irākas cilšu, tuksneša iedzīvotāju problēmas," norādīja Krievijas Starptautisko lietu padomes programmdirektors Ruslans Mamedovs. – Viens klājās pāri citam, un iznāca nefunkcionējošs valstisks veidojums, kas pēc ASV iebrukuma saskārās ar milzīgu skaitu grūtību, ko nespēja atrisināt patstāvīgi."
Pēc relatīva klusuma 2004. gadā saasinājās sunnītu mazākuma, kas Sadama Huseina laikā bija pie varas, konfrontācija ar šiītu un kurdu vairākumu.
Gadu vēlāk valstī, pirmo reizi 50 gadu laikā, notika daudzpartiju parlamenta vēlēšanas, lai arī kaujinieki draudēja izvietot pie iecirkņiem snaiperus. Tiesa, sunnīti tās gandrīz boikotēja. Tomēr izdevās saformēt pārejas perioda valdību, kam bija jāizstrādā jaunā konstitūcija.
Process iestrēga pie pretrunām starp šiītiem, kurdiem un sunnītiem. Pēdējiem nepatika valsts federālās iekārtas perspektīva, partijas "Baas" likvidācija un citas nostādnes, kas vairāk atbilda šiītu un kurdu interesēm. Tomēr konstitūcija tika apstiprināta, jaunais parlaments bija izveidots. Taču tas neglāba valsti no vardarbības.
Tradicionāli lielākā daļa valsts politiskās elites bija sunnīti, tāpat kā Sadams Huseins. Viņi negribēja atdot varu. "Jaunā politiskā elite, pēc būtības, ir ASV ielikteņi. Viņu tēvi un vectēvi ieņēma svarīgus posteņus monarhijas laikā, līdz 1958. gadam. Viņiem nebija saiknes ar sabiedrību," paskaidroja Mamedovs.
Asinsizliešana turpinājās, mierīgie iedzīvotāji zaudēja dzīvības un bēga no valsts. 2007. gadā Bušs nosūtīja uz Irāku vēl 21,5 tūkstošus karavīru un mainīja stratēģiju, kas tika iedēvēta par "Lielo vilni". Bija plānots, ka tā mazinās starpkonfesiju konfliktu, taču nekas neizdevās. Galu galā vairs nebija droši pat vislabāk apsargātajā rajonā Bagdādē – "zaļajā zonā". Amerikāņu soļu efektivitāte radīja šaubas.
Līdz ar Baraka Obamas ierašanos Baltajā namā tika nolemts izvest amerikāņu spēkus no Irākas. Līdz 2010. gada vasarai dzimtenē atgriezās 90 tūkstoši karavīru. Irākā palika 50 tūkstoši. 31. augustā Obama vērsās pie nācijas un paziņoja, ka ASV militārā operācija Irākā tiek pārtraukta pilnībā.
Šokējošs rezultāts
Valstiskums un drošības institūti, ko ASV mēģināja veidot Irākā, pēc Ruslana Mamedova domām, nebija dzīvotspējīgi: "Šīs struktūras nebija gatavas atbildēt ne uz iekšējiem, ne ārējiem draudiem. Nav nekāds brīnums, ka pēc amerikāņu kampaņas beigām un vēlēšanām Irākā toreizējais premjerministrs Nuri Almaliki spēra stingrus soļus varas centralizācijas labad un vajāja nežēlastībā kritušus politiķus, apsūdzēja viņus teroristiskās darbībās. Līdz ar ASV aiziešanu viņu nekas nekavēja, un galu galā liela daļa Irākas sabiedrības, piemēram, sunnīti, tika marginalizēti."
Tomēr Vašingtonas galvenā kļūda ir sunnītu zemessargi, kas palīdzēja amerikāņiem cīņā ar radikālajiem grupējumiem. "Jauni puiši vienkārši izklīda pa mājām ar ieročiem. Šīs grupas netika iekļautas vispārējā drošības sistēmā, viņi palika bez algām, viņu līderus vajāja," uzskaitīja Mamedovs. Sunnītu smagā stāvokļa dēļ viņu vidū izplatījās radikālas idejas. "2014. gadā visi bija šokēti: "Islāma valsts" (Krievijā atzīta teroristiska organizācija – red.) ieņēma valsts ziemeļrietumus, un Irākas valdība zaudēja kontroli pār pusi teritorijas," atgādināja Mamedovs.
Irāka tomēr uzvarēja ISIS, cita starpā – arī tāpēc, ka amerikāņi atgriezās. Tomēr kopumā būtu pārspīlēti teikt, ka ASV operācija bija sekmīga, akcentēja eksperts.
Līdz šim brīdim nav precīzi zināms, cik daudzi Irākas iedzīvotāji zaudējuši dzīvības karā. ASV mediji stāsta, ka 100-300 tūkstoši. PVO atzīmē, ka tikai pirmo triju gadu laikā gājuši bojā 150-223 tūkstoši cilvēku. Citos vērtējumos izskan tādi rādītāji kā 700 tūkstoši.
Amerikāņi cietuši daudz mazākus zaudējumus – gājuši bojā aptuveni 4,5 tūkstoši kareivju, 30 tūkstoši ievainotu. Kopā dienestā Irākā pabijuši pusotrs miljons ASV pilsoņu. Nodokļu maksātājiem iebrukums izmaksājis vairāk nekā divus triljonus dolāru, ņemot vērā visas izmaksas veterāniem un viņu ģimenēm.
ASV nav vienota viedokļa par šīs misijas nepieciešamību, atzīmēja Krievijas zinātņu akadēmijas Ziemeļamerikas pētījumu programmas vadītāja Viktorija Žuravļova: "Neskatoties uz to, ka netika atrasti nedz masu iznīcības ieroči, nedz Huseina sakari ar "Al Kaidu", Republikāņu partijas viedoklis ir viennozīmīgs: lēmums bija pareizs, ņemot vērā psiholoģisko ietekmi uz visiem, kas iecerējuši kaut ko 11. septembra garā. Atriebes kampaņa ir izdevusies." Tomēr sabiedrībā operāciju Irākā drīzāk uzskata par nevajadzīgu un pārlieku. It īpaši pēc tam, kad klajā nāca memuāri par to, ka Bušs lēmumu pieņēmis spiediena ietekmē, konstatēja Žuravļova.
"Protams, ir tādi, kas atbalsta lielvalsts noskaņojumu: sak, ASV vienmēr jāapstiprina līdera vieta, - viņa turpināja. – Tomēr dominē "pēcvjetnamas sindroma" noskaņojums – par veiksmīgām tiek uzskatītas tikai īsas kampaņas, bet, ja tās ievelkas garumā un ASV cieš zaudējumus, sabiedrība to uztver ļoti negatīvi."
Neskatoties uz Baraka Obamas un Donalda Trampa solījumiem, amerikāņi vēl aizvien ir Bagdādē. Irāka ir svarīga Vašingtonai. Šī valsts vēl joprojām ir ASV un Irānas konfrontācijas ķīlnieks. Baltais nams ir atstājis Irākas durvis atvērtas.
