Eksperiments ir sekojošs: vēlētājiem dod divas politiskās realitātes versijas. Oficiālā versija, ko amerikāņiem piedāvā oficiozo mediju žurnālisti, Demokrātiskās partijas politiķi, Holivudas zvaigznes un NBA sporta elki, stāsta, ka valstī notiek miermīlīgi protesti pret policijas vardarbību un tikpat miermīlīga cīņa pret rasismu un par sociālo taisnīgumu. Reālā versija, ko paši savām acīm vēro amerikāņi, kas nesmeļ visu informāciju medijos un ne gluži tic aktieriem un basketbolistiem, rāda, ka ASV notiek masu nekārtības, kurās "cīnītāji par sociālo taisnīgumu" nodedzina veikalus, piekauj garāmgājējus, bet mēri un gubernatori no demokrātu rindām neļauj policijai iejaukties. Abu realitātes versiju apogejs tika sasniegts telekanāla CNN sižetā: korespondents stāvēja degošas ēkas fonā, bet ekrānā vīdēja uzraksts "Ugunīgi, tomēr pārsvarā mierīgi protesti". Par to portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
Demokrātiskās partijas loģika ir sekojoša: nevar likt policijai iejaukties un izgaiņāt masu vandālisma un laupīšanas akciju dalībniekus, jo "mierīgie demonstranti" ir viens no galvenajiem demokrātu politiskajiem aktīviem. Otrkārt, pašas "protesta akcijas" ir vajadzīgas, lai Trampa atbalstītājiem būtu bail balsot par viņu, baidoties no fiziskas vardarbības nākotnē. Vēl vairāk, Demokrātiskā partija, it īpaši tās radikālais (un medijos aktīvākais) spārns ir labi iekļāvies stratēģijā, kas paredz apsūdzēt Trampu un amerikāņu policistus par sistemātisku rasismu, tātad viņi nekādos apstākļos nevar atbalstīt policiju: pats Baidens izskatīsies stulbi, mēri un gubernatori, kuri jau apšņāpuši budžetu vietējiem policijas departamentiem vai pat gandrīz slēguši tos, izskatīsies vēl stulbāk. Galu galā, Baidena štābs kontrolē spēcīgāko mediju mašīnu pasaulē (un tos pašus ļaudis, kuri izdomāja terminu "miermīlīgie protesti", lai aprakstītu bruņotos neonacistus Kijevas maidanā). Viņi ir tikuši galā ar savu uzdevumu – pārliecināt Ukrainas sabiedrību, un viņiem ir labas izredzes tikt galā arī pašmāju informācijas laukā.
Līdz ar to kļūst skaidra, no vienas puses, absolūti formālā pieeja, nosodot vardarbību pret veikalu, picēriju un degvielas uzpildes staciju īpašnieku un darbinieku īpašniekiem, kuru īpašumi tiek iznīcināti, vietvarām klusējot, bet no otras puses – pašu "miermīlīgo protestu" absolūtais un dziļi emocionālais atbalsts, ko demonstrē Baidena kampaņas oficiālās personas. Pēc viņu domām, tas, kurš kontrolē televizoru un sociālos tīklus, var atļauties jebkādu ņirgāšanos par realitāti un veselo saprātu.
Vērtējums izklausās šausmīgi cinisks (it īpaši, ja to publicē "Krievijas propaganda"), tomēr līdzīgas domas pauž pat daži amerikāņu žurnālisti, kuri neliekuļoti ienīst Trampu.
"Demokrātu līderi, sākot ar gandrīz nemanāmo Kenoši (pilsēta, kurā sākās ielu cīņas un masu nekārtības ar upuriem – aut.) mēru, un beidzot ar tiem, kuri piedalās prezidenta vēlēšanās, nevēlas nomelnot taisno lietu, pastiprināt republikāņu uzbrukumus vai radīt savas progresīvās (vēlētāju) bāzes dusmas (senators Kriss Mērfijs no Konektikutas nodzēsa tvītu, kurā norādīja, ka gan apšaude pret Bleiku, gan nekārtības bija kļūda, jo komentētāji viņam pārmeta, ka viņš šos notikumus pielīdzinājis). Tā demokrāti joprojām vājina reakciju pēc vardarbības un cer, ka tā noklusīs, lai arī vardarbība turpinās visu vasaru. (..) Ar retiem izņēmumiem mediji negribīgi aprakstīja nekārtības vasarā un vardarbības uzliesmojumu. The New York Times nedēļām ilgi ignorēja vai mazināja šīs tēmas nozīmi".
ASV elite patiesībā cer uz to, ka Demokrātiskās partijas radikālajam spārnam izdosies iebiedēt Trampa vēlētājus ar metodēm, ko "Labējais sektors" (Krievijā aizliegta ekstrēmistiska organizācija) un tam līdzīgās organizācijas izmēģināja Ukrainā, bet mediju atbalsts ļaus pašiem demokrātiem saglabāt reputāciju. Tagad tai radusies problēma. Eksperiments ar mērķi radīt mediju realitāti, kas spēj uzvarēt patieso, tuvojas negatīviem rezultātiem tiem, kuri tic mediju propagandas un ielu vardarbības visspēcībai.
Ziņu portāls Axios pastāstīja, ka "Džo Baidenam pietuvinātie demokrāti aizvien vairāk raizējas par to, ka laupīšanas un vardarbība pilsētās varētu nākt par labu prezidentam Trampam, it īpaši starp nedaudzajiem svārstīgajiem amerikāņiem".
Pat apstākļos, kad daudzi Trampa piekritēji atsakās tikties ar socioloģisko dienestu darbiniekiem vai sniegt patiesas atbildes uz sociologu jautājumiem, jo baidās zaudēt anonimitāti, nevēlas saskarties ar draudiem vai problēmām darbā, aptaujas galvenajos štatos liecina, ka pieaug viņa atbalstītāju skaits. Tieši tāpēc rodas "panika", par ko sūdzas oficiozie mediji. Lai arī oficiālās prognozes un sociologu matemātiskie modeļi, kas prognozēja Hilarijas Klintones uzvaru 2016. gadā, tikpat vienbalsīgi pareģo Džo Baidena uzvaru, rodas iespaids, ka cerības uz sabiedrības iebiedēšanu un manipulācijām medijos var sagādāt demokrātiem kārtējo nepatīkamo pārsteigumu.
Iespējams, žurnālistiem un ekspertiem, kuri atrāvušies no realitātes "uz zemes", ir grūti noticēt tam, ka ikviens nodedzinātais veikals vai ģimenes kafejnīca ir spēcīga reklāmas akcija Trampa atbalstam. Kad vandāļi mērķtiecīgi iznīcina mazākumtautību pārstāvjiem piederošos uzņēmumus, pat CNN kopā ar visām NBA zvaigznēm nespēs pārliecināt vēlētājus par to, ka patiesībā šie bandīti mierīgi cīnās par sociālo taisnīgumu un pret "balto rasismu".
Mineapolisē izpostītā vjetnamiešu restorāna īpašnieks Jums Nguens žurnālistiem pastāstīja:
"Tas plosa sirdi – vērot, kā marodieri posta mūsu ģimenes restorānu. Viņi to darīja smiedamies un smīkņādami. Atklāti sakot, šodien teju vai nošāvu cilvēku. Viņš ar to *** akmeni sadauzīja manu ģimenes fotogrāfiju un paskatījās man taisni acīs. Es teicu: ***..." Asaras sāka līt. Es vienkārši tā vairs nevaru..."
Var apskaust restorāna īpašnieka savaldību. Domājams, viņš saprata, ka nošaut vandāli Mineapolisā – pilsētā un štatā, ko kontrolē Demokrātiskās partijas politiķi – tas nozīmē nolemt sevi cietumam bez jebkādām cerībām uz taisnu tiesu. Tomēr var droši teikt: ik reizi, kad notiek kaut kas tamlīdzīgs, noteiktā amerikāņu sabiedrības segmentā pieaug gatavība nobalsot par Trampu un, ja ar to nepietiks, - aizstāvēt savas tiesības uz dzīvību un īpašumu ar ieročiem rokās jau Vašingtonas ielās.
No visa šī stāsta izriet divi nozīmīgi secinājumi. Pirmkārt, mediji nav visspēcīgi, un bezgalīgie mēģinājumi uzbāzt mediju propagandu uz realitātes globusa liek nevis mainīties realitātei, bet gan sarausta skrandās uzticēšanos mediju naratīvam. Otrkārt: ja amerikāņu elites pārstāvji noskaidro attiecības, pielietojot bruņotus vandāļus, kas terorizē vienkāršos iedzīvotājus un nodedzina veselus kvartālus (ar valdības un dažu varasiestāžu pārstāvju mēmu atļauju), mūsu priekšā nav nekāds pasaules hegemons. Tā ir banāla banānu republika, kuras rokās diemžēl vēl aizvien ir kodolieroči un pasaules finanšu sistēmas galvenie elementi.
Tāda konfigurācija patiešām iedveš bažas, ja padomāsim par tiem riskiem, ko ASV rada visai pārējai pasaulei.
