Un piedevām pieskaņot likvidāciju skaistam datumam – tas taču ir VDK firmas stils, re, kā, piemēram, Annu Poļitkovsku speciāli nogalināja Putina dzimšanas dienā – dāvanai, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Aptuveni tā spriež kulta "Putins – visvarens ļaundaris" piekritēji gan Krievijā, gan citās valstīs – Navaļnijs, briesmīgākais varas pretinieks, Krievijas nākamais prezidents, saindēts pēc Kremļa pavēles. Rietumi piedāvā medicīnisko palīdzību, Merkele sūta viņam pakaļ lidmašīnu, Vašingtona klāsta, kā tas ietekmēs abu valstu attiecības, ja Krievijas valdība iesaistīta saindēšanā. Sociālajos tīklos bļauj "Atdodiet Navaļniju!": Alekseja piekritēji pieprasa atļaut viņa transportēšanu uz Vāciju, lai glābtu viņa dzīvību un "neļautu valdībai slēpt nozieguma pēdas".
Atliek tikai viens, pavisam nesvarīgs jautājums. Vai kāds vispār ir saindēts? Pagaidām viss liecina, ka nekāda inde, nekāda saindēšana nav bijusi: ārsti stāsta par vielmaiņu traucējumu, kas izprovocējusi cukura satura krišanos asinīs (variants – diabētiskā koma). Protams, iemeslus noskaidros, tomēr saindēšanas versiju vajadzētu likt malā. Ja gribas būt godīgiem. Tikai – priekš kam?
Vieni Navaļniju uzskata par elku un gaismas staru tumsas valstībā, citi (arī autors) – par provokatoru un potenciālu jauno Jeļcinu (kurš cīņā ar partijas nomenklatūras privilēģijām "nejauši" sagrāva valsti). Jau desmit gadus Navaļnijs ir uzmanības centrā – gan publikas, gan dažādu valstu specdienestu, protams, arī Krievijas – redzeslokā. Viņš pastāvīgi apmeklē ārvalstis, periodiski nonāk izmeklēšanas izlatorā, bijušas jau arī aizdomas par saindēšanu – kas tik nav gadījies "viņa cīņas" gados.
Navaļnija popularitātes un aktivitātes apogejs jau sen ir aiz muguras – tas bija 2011.-2012. gg., Bolotnaja laukuma, Krievijā nenotikušās "krāsainās revolūcijas" laikā. Toreiz Navaļnijs pretendēja uz vadoņa vietu, taču valdība nenodrebēja, Krievija atbalstīja Putinu, nevis galvaspilsētas revolucionārus, turi tēloja "tautas draugus". Kopš tā laika Navaļnijs ir pievērsies korupcijas – īstas un iedomātas – atmaskošanai, strādā, lai padarītu par necilvēkiem un dēmonizētu Putinu un viņa līdzgaitniekus, padarītu nelegālu varu kā tādu (tas nepieciešams, lai nojauktu sistēmu un pēc tam – arī valsti). Visi riņķī apkārt ir zagļi un nelieši, tomēr agri vai vēlu mēs gāzīsim šo varu un uzbūvēsim "lielisku Krieviju". Pateicoties Navaļnija ciešajiem sakariem ar Rietumiem, daudzi viņu vienkārši uzskata par instrumentu Krievijas pretinieku rokās, citi saskata teju vai Kremļa aģentu, kurš it kā izmanto ambiciozo un ārpus sistēmas palikušo politiķi. Patiesībā Navaļnijam ir milzīga varaskāre, un ceļā pie tās viņš ir gatavs spēlēties kaut ar pašu velnu, nesaprotot, ka kļūst par marioneti svešās rokās.
Rietumu acīs Navaļnijs sen jau ir "Putina pretinieks Nr. 1", taču viņš nedomā apstāties pie tāda godpilna nosaukuma. Viņš vēlas vadīt nevis pielūdzēju un "emigrējušo revolucionāru" grupas, bet gan valsti. Tomēr šis mērķis nav sasniedzams – Navaļnijs nekad nebūs ne valsts vadītājs, pat ne jaunas revolūcijas līderis (tādas nav). Viņš to nekad neatzīs, tāpēc viņam atliek tikai celt likmes, saasināt spriedzi. Tuvākā iespēja būs nākamgad – Valsts domes vēlēšanās. Navaļnijs tajās nevarēs piedalīties, tomēr var dot savu artavu tās pašas "Vienotās Krievijas" reitinga mazināšanai.
Bet tādas PR spēles nekādi netuvina "revolūciju" – bez tās Navaļnijam nav nekādu izredžu. Notikumi Baltkrievijā parādīja, cik bezpalīdzīgas ir maidana tehnoloģijas bez vadoņiem, pat ja tās mēģina audzēt sabiedrībā plaši iesakņojušos neapmierinātību ar varu. "Ek, ja man tagad iedotu Baltkrieviju, ar mani Lukašenko galā netiku," tā, iespējams, varēja nodomāt Navaļnijs šajās dienās. Bet neviens jau nedos arī Baltkrieviju, kur nu vēl Krieviju. Paši krievi nedos – ne tie, kas pie varas, bet gan tauta.
Zināmā mērā Navaļniju slimnīcā novedušas ciešanas par nespēju pašrealizēties. Veselība ieklibojās, nervi, un tā tālāk. Neviens viņu neindēja – ne valdība (būtu banāli atgādināt, ka miris viņš sagādātu daudz lielākas problēmas nekā dzīvs), ne arī viņa Rietumu draugi, kam patīk "sakrāli upuri". Mediķi Vācijā neapšaubāmi apstiprinās Omskas mediķu slēdzienu – saindēšanas nav.
Tikai tie, kas tagad auro par tīšu saindēšanu, tam, protams, nenoticēs un turpinās visiem iegalvot, ka "Kremlis mēģināja nogalināt Navaļniju". Nekā personīga – vienkārši propaganda un cīņa ar varu pastāvīgi prasa upurus. Šoreiz nāksies upurēt tikai patiesību. Tikai viņiem tā jau ir ierasta lieta.
