Ideoloģisko karu. Tāpat kā pirmais aukstais karš, ar PSRS, tagadējais pieteikts ar antikomunistiskiem lozungiem, kuri apvienoti ar atklātu nacionālismu. Kara pieteikumu jau pāris gadus gatavoja gan pats Pompeo, gan citi Trampa administrācijas vadītāji, tomēr gods nākt klajā ar īstiem Ķīnai naidīgiem aicinājumiem ticis bijušajam amerikāņu armijas kapteinim, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
To Pompeo izdarīja piektdien Ričarda Niksona bibliotēkā Jorbalindas pilsētā Kalifornijas dienvidos. Runu "Komunistiskā Ķīna un brīvās pasaules nākotne" var sadalīt trīs daļās. Pirmā – Ķīnas demonizācija, otrais – Ķīnas virzienā pieļauto ASV kļūdu analīze, trešā – ierosinājumi cīņā ar Ķīnu.
Pompeo runas jēga ir viennozīmīga: komunisti gandrīz vienmēr melo, Ķīna apdraud pasauli, tā jāpiespiež mainīt savu politiku. Izrunājot vārdu "Ķīna", Pompeo bieži runā par Ķīnas Komunistisko partiju, bet tas neko nemaina un nevienu nemāna – viens no pasaules vēsturē jaunākās un pašas agresīvākās impērijas vadītājiem apsūdz vecāko impēriju pasaulē par to, ka tā gribot pakļaut sev visu pasauli:
"Ja mēs nerīkosimies tagad, ĶKP galu galā sagraus mūsu brīvības un sagraus uz noteikumiem celto kārtību, ko mūsu sabiedrības cēlušas smagā darbā. Ja mēs tagad nometīsimies ceļos, mūsu bērnubērni var nokļūt Ķīnas komunistiskās partijas pakļautībā, kuras darbības ir galvenais izaicinājums brīvajai pasaulei."
Pompeo atklāti demonizē Ķīnu, izsvītro to no parasto valstu saraksta, aizbildinoties ar to, ka ĶTR vada ĶKP:
"Vispirms mums jāmaina tas, kā mūsu tauta un mūsu partneri uztver Ķīnas komunistisko partiju. Mums jāsaka patiesība. Mēs nevaram izturēties pret šo Ķīnas inkarnāciju kā pret normālu valsti, tādu pašu kā citas."
Amerika ir vainojama par to, ka tā radījusi Frankenšteinu (par to reiz, vēl pirms ĶTR atzīšanas, baidījās Niksons), taču tagad tā ir gatava vadīt "brīvo nāciju" karagājienu Ķīnas piespiešanai.
Piespiest kapitulēt? Gāzt komunistiskās partijas varu? Pompeo to atklāti nesaka, norādot, ka "ĶKP izturēšanās izmaiņas nevar būt tikai Ķīnas tautas uzdevums vien" (tā, protams, vaid komunistu jūgā), taču vajag padarīt stingrāku visas brīvās pasaules kursu. Pompeo pat atsakās šo stingrību dēvēt par savaldīšanas politiku – viņš tikai aicina visas pasaules līderus "pieprasīt savstarpīgumu, pārskatāmību un atskaitīšanos no ĶKP puses". Tātad – dariet ar ķīniešiem to pašu, ko viņi dara ar jums? Ko tad viņi īsti dara?
75 gadus pēc uzvaras karā ierobežo tādu lielvalstu kā Vācija un Japāna suverenitāti? Tai ir simtiem armijas bāzu visā pasaulē? Izmanto savas nacionālās valūtas statusu kā pasaules rezerves valūtu neierobežotam lētam kredītam un sava dzīves līmeņa uzturēšanai? Gāž valdības citās valstīs un uzspiež citām civilizācijām savas morālās (vai amorālās) vērtības? Kļūst par placdarmu globālas, pārnacionālu spēku vadītas impērijas veidošanai?
Nē, ķīnieši vienkārši atkal atgriežas pirmās izmēru ziņā lielākās ekonomikas vietā pasaulē, kurā viņi bija gadu simteņiem, ja ne tūkstoš gadus. Viņiem ir lielākais iekšējais tirgus pasaulē. Tā piesātināšana rit ātri, taču vēl ir ļoti tāla no Amerikas vai Eiropas. Ķīnai ir, kurp attīstīties – sevī. Vai tai ir vajadzīga globāla ekspansija, vai tā vēlas būt pasaules hegemons? Protams, ne – tās ekspansija nav ne politiska, ne ideoloģiska, tā ir banāla virzība dažādos tirgos. Tas ir, konkurence ar Rietumiem visā pasaulē – arī pašu Rietumu teritorijā. Vai tad Ķīna popularizēja globalizāciju? Nē, Rietumi ieradās Ķīnā XIX gadsimtā, ar varu pakļāva to savai ietekmei un iedzīvojās neiedomājamā bagātībā uz Ķīnas rēķina. Vai tagad sācies pretējs process? Nē, jo Ķīna nevēlas būvēt globālu impēriju – nevēlas kontrolēt visu un visus, piespiest visus mācīties Konfūciju un stāties komunistiskajā partijā. Taču Pompeo biedē amerikāņus un pārējo pasauli ar tādu Ķīnu – ideoloģiski motivētu un agresīvu:
"Atgādināšu citātu no ģenerāļa Barra, no ģenerālprokurora Barra uzrunas. Aizvadītajā nedēļā viņš teica: "Ķīnas valdības galamērķis ir nevis tirdzniecība ar Savienotajām Valstīm, bet gan reids uz Savienotajām Valstīm." (..) Vēstnieks O’Braiens saprotami paskaidroja, ka mums ir jāpatur prātā: ĶKP vara ir marksistiski-ļeņinisks režīms. Ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins ir neveiksmīgas totalitāras ideoloģijas pārliecināts piekritējs. Tieši tā, šī ideoloģija ilgus gadu desmitus nosaka Ķīnas komunisma tieksmi pēc globālās hegemonijas. Amerikai vairs nav tiesību ignorēt mūsu valstu fundamentālās politiskās un ideoloģiskās atšķirības – tāpat kā tās nekad nav ignorējusi pati Ķīnas komunistiskā partija."
Tātad "neveiksmīgā totalitārā ideoloģija", komunisms nosaka ķīniešu tieksmi pēc globālās hegemonijas, un visai brīvajai pasaulei ir jāiet krustakarā pret Ķīnu, un tā mērķis būs Ķīnas politikas izmaiņas – atteikšanās no komunistiskās ideoloģijas – bez tās taču Pekina neatteiksies no globālās hegemonijas plāniem? Kaut kur mēs kaut ko tādu jau esam dzirdējuši... Tieši tāpat Vašingtona klāstīja par komunistisko PSRS, kas apdraudot visu pasauli? Kad tas bija? Kopš aukstā kara sākuma – no tās pašas Čērčila runas Fultonā 1946. gadā, kurā viņš krievu komunistus nosauca par draudiem visiem Rietumiem, tas ir, visai pasaulei. Pēc 1949. gada, kad pie varas Ķīnā nāca komunisti, Rietumi pavisam aptraka "komunistisko draudu" dēļ, lai arī Maskavai tolaik nebija nekādas komunisma eksporta politikas, tā nepretendēja ne uz kādu "Vispasaules sociālistisko republiku savienību".
Jā, nebija. Kominterne beidza darbu 1943. gadā, komunistiskā modeļa eksportu uz Austrumeiropas valstīm noteica nevis ideoloģija, bet ģeopolitika: pēc Otrā pasaules kara Staļins pārņēma savā ziņā daļu Eiropas un vienkārši atbalstīja šajās valstīs ideoloģiski tuvus spēkus. Protams, komunistus, kuri galu galā nāca pie varas. Tieši tāpat kā anglosakši savā ietekmes zonā atbalstīja antikomunistiskos spēkus. Tāpēc Francijā un Itālijā komunisti pie varas nenāca, Grieķijā cieta sakāvi pilsoņu karā. Ne jau ideoloģija kurināja PSRS un ASV cīņu, tā bija tīra ģeopolitika. Tomēr ģeopolitisko karu ar ideoloģiskiem lozungiem sāka Rietumi, kas centās pozicionēt to kā karu ar "komunisma draudiem". Tas palīdzēja iebiedēt pašmāju iedzīvotājus, tomēr nedarbojās trešajās valstīs, kas, pamazām atbrīvojoties no rietumvalstu koloniālajām važām, izvēlējās sociālismu – gan Āzijā, gan Āfrikā. Jā, lielākoties tas bija sociālisms ar vietējo specifiku, taču pat tas padarīja PSRS par jauno valstu sabiedroto. Un vēl nav zināms, ar ko beigtos PSRS un ASV ģeopolitiskā konfrontācija, ja ne Maskavas un Pekinas strīds 60. gados – plaisa "sarkanajā nometnē" būtiski vājināja tās potenciālu.
Pie tam toreiz strīds sākās komunistiskās globalizācijas ideoloģijas dēļ: Mao uzskatīja, ka PSRS un ĶTR ir jāiededz liesmas visā pasaulē un visiem spēkiem jāuzbrūk Rietumiem, padzenot tos visur, kur iespējams, un aizdedzinot no iekšienes. Savukārt Maskava loloja miermīlīgas komunisma uzvaras idejas nenovēršamā vēstures rituma un marksistiski-ļeņiniskās mācības patiesīguma dēļ, tātad galveno likmi izdarīja uz kapitalistiskās un sociālistiskās pasaules "mierīgu līdzāspastāvēšanu".
Galu galā PSRS un ĶTR zaudēja – Ķīnā tobrīd valdīja "kultūras revolūcijas" jukas, bet Padomju Savienībā daļa elites zaudēja kaismi un vēlmi pat turpināt ģeopolitisko cīņu ar Rietumiem. Protams, ja PSRS saviem pilsoņiem konfrontāciju ar ASV argumentētu ne tikai ar ideoloģiskiem, bet arī ģeopolitiskiem motīviem (tas ir, Krievijas nacionālajām interesēm, kam Kremlis, starp citu, tolaik lielā mērā pievērsa uzmanību), nebūtu nekādas katasrofālās Gorbačova "jaunās domāšanas". Diemžēl tā nenotika.
Savukārt Ķīna 70. gadu beigās atteicās no komunisma eksporta. Vēl vairāk, Rietumi to "apglaudīja" un uzņēma klubā. Ne tāpēc, ka rietumvalstis cerētu uz komunistiskās varas pārveidošanos, - tās vēlējās novērst pat mazāko risku, ka Maskava un Pekina varētu salīgt mieru, nepieļaut PSRS un Ķīnas alianses atjaunošanos. Kad PSRS un Ķīna samierinājās, bija jau par vēlu: 1989. gadā ķīnieši ieraudzīja Gorbačovu – bezjēdzīgu personību, kas nekā nesaprata politikā.
PSRS sabrukums deva mācību Ķīnai, tāpat kā PSRS pēdējo gadu katastrofālā ārpolitika. Amerikāņiem varēja šķist, ka viņi izcīnījuši uzvaru aukstajā karā, tomēr Ķīna saprata, ka PSRS ir zaudējusi, zaudējusi pati sev. Ķīna nekad neatkārtos Padomju Savienības kļūdas – ne ārpolitikā, ne iekšpolitikā. Tiesa, Ķīna nekad nav arī ieņēmusi tik spēcīgas pozīcijas pasaulē, kā bija PSRS. Maskava nesa superlielvalsts smago nastu pēc uzvaras Otrajā pasaules karā, bet Ķīna lielāko daļu XX gadsimta (tāpat kā XIX gs.) bija iegrimusi savās iekšējās problēmās (tās izprovocēja, pareizāk sakot, pastiprināja ārējā ekspansija). Tikai 90. gados Ķīna stabilizēja iekšējo stāvokli un izgāja pasaulē.
Ne ar komunismu, ar ekonomiku. Jā, Rietumi daļēji sekmēja Ķīnas ekonomisko izaugsmi, tomēr ASV un globālais kapitāls ņēma vērā savas intereses.
Tagad Pompeo dēvē par nepamatotām cerības uz to, ka, iekļaujoties globālajā (tas ir, Rietumu) pasaulē, Ķīnas komunistiskā vadība mainīs savu politiku: "Iespējams, mēs bijām pārlieku naivi, vērtējot komunistiskā "vīrusa" dzīvotspēju Ķīnā, pārāk nopriecājāmies par savu uzvaru aukstajā karā. Pārāk gļēvi tiecāmies pēc kapitālistiskās peļņas un pārāk lētticīgi klausījāmies Pekinas runas par "miermīlīgu attīstību". Lai kāds būtu iemesls, šodien Ķīna kļūst aizvien autoritatīvāka savās robežās un aizvien agresīvāka savā naidā pret brīvību visā pārējā pasaulē. Patiesība ir tā, ka mūsu politika – un citu brīvo valstu politika – ir atjaunojusi Ķīnas neefektīvo ekonomiku tikai tālab, lai Pekina kostu pasaules sabiedrības rokās, kas to barojušas."
Tātad, kad Rietumi ierodas Ķīnā ar "opija kariem" XIX gadsimtā vai iedzīvojas uz tās lētā darba spēka rēķina XX gadsimta beigās, viss ir kārtībā. Bet, kad Ķīna, uzkrājusi spēkus, iekļūst ar savu eksportu un investīcijām visā pasaulē, - tā esot negodīga komunistiska ekspansija? Kas par katru cenu jāaptur. Kā?
Saliedējot ap Ameriku visu pasauli, kas baidās no Ķīnas? Taču "Ķīnas draudi", lai kā tos aprakstītu anglosakši, nerada panikas lēkmes citās valstīs. it īpaši smieklīgi kļūst, kad to mēģina aprakstīt kā komunistisku ekspansiju. Jā, ne ideoloģisku, kā gadījumā ar PSRS: atnāks komunisti un pavedinās jūsu bērnus, mācīs viņus neticēt Dievam un noniecināt senčus. Tagad tas vairs nav aktuāli – Ameriku jau pārņem pašmāju kreisie, kuru uzskatos ir grūti sameklēt ķīniešu, kur nu vēl komunisma pēdas. Tāpēc "Ķīnas sarkanie draudi" noteikti ir vājāki nekā PSRS radītie, tomēr Pompeo pūlas salīdzināt divas šausmenes un apgalvo, ka ASV spēj uzvarēt arī šoreiz:
"Un tomēr es ticu, ka mēs varam to paveikt. Ticu, jo mēs jau esam to veikuši. Mēs zinām, kā tas notiek. Es ticu, jo ĶKP atkārto daudzas Padomju Savienības kļūdas: potenciālo sabiedroto atgrūšana, uzticības sagruvums valsts iekšienē un ārpus tās, īpašuma tiesību pārkāpšana un likuma varas paredzamība. (..) Jā, ir arī atšķirības. Atšķirībā no PSRS, Ķīna ir dziļi integrēta globālajā ekonomikā. Tomēr Ķīna vairāk ir atkarīga no mums, nekā mēs no tās."
Nesāksim izskatīt PSKP un ĶKP šķietami līdzīgās kļūdas – tik muļķīgi ir Pompeo minētie piemēri. Svarīgs ir kas cits: viņš uzskata, ka PSRS bija neatkarīga no rietumu ekonomikas, bet Ķīna ir cieši saistīta ar to, tāpēc ievainojama, pret to var vērsties ar spiedienu. Kas tad spiedīs? ASV? Viņi jau cenšas, un gandrīz neko nav panākuši. To netieši atzina arī Pompeo:
"Mēs nevaram atrisināt šo problēmu vieni paši. ANO, NATO, G7, G20, mūsu apvienotie ekonomiskie, diplomātiskie un militārie spēki, neapšaubāmi, ir pietiekami, lai sastaptos ar šo izaicinājumu, ja mēs pavērsīsim tos precīzi un ar lielu vīrišķību. Iespējams, pienācis laiks jaunai valstu-domubiedru apvienošanai, jaunai demokrātiju savienībai".
Kāds G20, ja ASV pat Eiropu nevar piespiest pilnvērtīgi piedalīties tās spiedienā pret Ķīnu? ES Ķīna vajadzīga pat vairāk nekā ES Ķīnai, turklāt kāpēc gan Eiropas Savienībai vajadzētu cīnīties ar "Ķīnas komunisma" spoku? Ķīna ir kļuvusi par svarīgu globālā tirgus daļu, vēl vairāk – tā aktīvi pārņem no ASV globalizācijas, pasaules tirdzniecības un investīciju brīvības aizsardzības lozungus. Ir vienkārši neiespējami apturēt Ķīnu, nesagraujot pie tam pasaules tirgu, pasaules ekonomiku. To apjēdz visi prātīgie amerikāņu stratēģi. Atliek tikai cerēt uz Ķīnas iekšējām problēmām, taču Pekina ir iemācījusies ar tām tikt galā.
Pompeo vēlējās parādīt, ka Ķīnas draudi ir biedējošāki nekā no PSRS nākušie, un uzsvērt, ka visai "brīvajai pasaulei ir jāapvienojas. Viņš apgalvoja, ka "PSRS bija nogriezta no brīvās pasaules. Komunistiskā Ķīna jau atrodas mūsu robežās". Bet te ir nopietna problēma: PSRS nebija nošķelta ne no Eiropas, ne no milzīgās "trešās pasaules", lai arī pie tam mūsu valsts lielā mērā bija pašpietiekama, tostarp – arī rūpniecībā. Ķīna ir saistīta ar ārpasauli, tomēr, pateicoties milzīgajam iekšējam tirgum, tā potenciāli ir pašpietiekamāka nekā jebkura cita valsts.
Pie tam Ķīna neatteiksies ne no ārējās ekonomiskās ekspansijas, ne savu interešu virzības pasaulē. Šajā ziņā Pompeo ir taisnība, Ķīna "jau ir mūsu teritorijā". Tikai – kāda nelaime! – tās vairs nav "mūsu", tas ir Rietumu robežas: pasaule vairs nav amerikāniska, pamazām beidz kļūt rietumnieciska, atlantiska. Tā nebūs arī ķīniska. Tajā vienkārši vairs nebūs hegemona. Ne komunistiska, ne antikomunistiska, kas mēģinātu noturēt savas pozīcijas safantazētajā cīņā ar komunismu-totalitārismu.
