Tikai pirms divām nedēļām eksotisko pieeju apsprieda Republikāņu partijas senatori vakara šovos politisko telekanālu ēterā, tagad pienākusi kārta Baltajam namam, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
The Washington Post, atsaucoties uz informācijas avotiem Trampa administrācijā, vēsta: jautājums par to, kā "piedot sev pašiem" visus Vašingtonas parādus Pekina priekšā, tiek apspriests līdz ar stratēģiju – kā piespiest Ķīnu samaksāt finansiālu kompensāciju par koronavīrusa nodarīto kaitējumu. Šajā gadījumā parāda "patvaļīgu piedošanu" amerikāņu auditorijai varētu pasniegt kā zināmu priekšapmaksu: Pekina domājusi, ka aizdod Vašingtonai naudu, taču patiesībā tā, izrādās, tikai jau savlaicīgi kompensējusi zaudējumus par pandēmiju. Šķiet, saskaņā ar aizokeāna džentlmeņu tagadējo morālo kodeksu, tāda pieeja atbilst tikumības un taisnīguma augstajiem ideāliem, ar ko tik ļoti lepojas amerikāņu politiķi.
Amerikāņu valdības oficiālās deklarācijas liecina, ka Ķīnas galvenā ienaidnieka un racionālākā prāta lomā Trampa administrācijā, izrādās, ir pats Tramps. Viņš it kā piekrīt tam, ka Ķīna ir materiāli jāsoda (par kļūdām, ko ASV pieļāva, gatavojoties epidēmijai), taču, ņemot vērā zināmu pieredzi biznesā, viņš iebilst pret pārlieku riskantiem risinājumiem, kuri var apdraudēt amerikāņu valūtas statusu.
The Washington Post aprakstīja visu apspriesto pasākumu spektru: "Avoti (pazīstami ar atriebības pasākumu izstrādi – aut.) stāsta, ka pēdējās dienās prezidents Tramps demonstrējis asistentiem, cik ļoti viņu kaitina Ķīnas soļi, apsūdzējis valsti par informācijas slēpšanu par vīrusu, un apspriedis nopietnus pasākumus, kuri, domājams, novedīs pie Pekinas atbildes darbībām.
Privātā kārtā Tramps un viņa palīgi apsprieda jautājumu par "suverēnās imunitātes" atņemšanu Ķīnai ar mērķi dāvāt iespēju valdībai vai epidēmijas upuriem ASV iesūdzēt Ķīnu tiesā par zaudējumiem. Džordžs Sorials, kompānijas "Trump Organization" bijušais vadošais menedžeris, kurš piedalās grupas prasībā pret Ķīnu, pastāstīja "The Washington Post", ka viņš kopā ar Baltā nama amatpersonām apspriedis Ķīnas "suverēnās imunitātes" ierobežošanu. Eksperti tiesiskos jautājumos stāsta, ka mēģinājums ierobežot Ķīnas "suverēno imunitāti" būs ļoti grūts un šim nolūkam būs vajadzīgi Kongresa likumdošanas akti.
Daži administrācijas pārstāvji apsprieduši jautājumu arī par to, ka ASV varētu atcelt daļu savu parāda saistību Ķīnai, atklāja ar iekšējām diskusijām pazīstami avoti. Nav zināms, vai prezidents šo ideju atbalstījis."
Vēlāk pats prezidents ļoti izvairīgi komentēja situāciju: viņš atzīmēja, ka "viss būs sarežģīti, ja sākt tādas spēles". Tramps pauda bažas par "dolāra neaizskaramību" (sanctity of the dollar). Droši vien ar to viņš domāja, ka ASV selektīvais defolts var kaitēt dolāram galvenās pasaules valūtas lomā. No otras puses, Tramps mierināja klātesošos žurnālistus, ka noteikti atradīs iespēju sodīt Ķīnu, un pieminēja citu ideju – ārkārtīgi augstu tarifu noteikšanu Ķīnas precēm ar mērķi saņemt no ĶTR to pašu triljonu. Domājams, ar tādu summu amerikāņu līderis vērtē zaudējumu, ko ASV ekonomika un viņa paša reitings cietis Pekinas darbību vai bezdarbības rezultātā epidēmijas laikā.
To visu varētu piedēvēt priekšvēlēšanu retorikai. Taču, ja tikai pirms 15 gadiem kāds būtu pastāstījis starptautisko tiesību un finanšu ekspertam, ka ASV ieviesīs sankcijas pret Krievijas kompānijām un bankām par to, ka Krievija it kā esot "anektējusi svešu teritoriju" un "efektīvi iejaukusies vēlēšanās ASV", pie tam sankcijas ieviesīs tas pats prezidents, kura pusē Krievija it kā esot bijusi, iejaucoties vēlēšanās, - eksperts būtu ilgi ķiķinājis – tā viņa acīs būtu lieliska satīra par ASV politiku.
Tomēr tas viss ir noticis, pie tam no vēsturiskā viedokļa ļoti ātri. Bet nopietnu globālo krīžu laikā (epidēmija patiešām ir īsta globālā krīze) vēsture var ritēt tempā, par kuru pazīstams XX gs. politiķis izteicās: gadās gadu desmiti, kuros nekas nenotiek, un gadās nedēļas, kuru laikā aizrit gadu desmiti.
Jāņem vērā, ka lēmums aplaupīt Ķīnas Tautas Republiku par aptuveni 1,3 triljoniem dolāru ar vienu prezidenta spalvas vilcienu atceļot Ķīnas īpašumā esošās ASV obligācijas, ir ne tikai ekonomisks, bet arī politisks lēmums. Novērojot ar līķiem pilnās kravas mašīnas Ņujorkas laukumos un aizpildot (iespējams, pirmo reizi mūžā) bezdarbnieka pabalsta pieteikumu, ar neskaidrām perspektīvām samaksāt komunālos rēķinus un hipotēku, desmitiem miljonu amerikāņu vēlētāju, kas rudenī dosies uz vēlēšanām, ir negatīvu emociju pārpilni.
Ja prezidents paziņos, ka atcēlis parādu valstij, kura, pēc paša Trampa un daudzu amerikāņu žurnālistu domām, ir vainojama epidēmijā, bet ietaupīto naudu izdalīs, piemēram, atlaistajiem naftas kompāniju darbiniekiem, tas būs spēcīgs politiskais žests ar labiem elektorālajiem bonusiem.
No risku, arī politisko risku pārvaldes viedokļa, tagad varētu sākties lēna (lai nepievērstu Baltā nama uzmanību) Ķīnas valūtas rezervju izvešana no amerikāņu instrumentiem vai vismaz to daļas samazināšana rezervēs, jo Tramps (pēdējo gadu laikā tas vairākkārt pierādīts) jebkurā brīdī var mainīt savu oficiālo pozīciju.
The Washington Post informēja, ka "prezidents nepārprotami vēlas sodīt Ķīnu, informēja viens no (Trampa) vecākajiem padomniekiem".
Likvidēt aptuveni trešo daļu ĶTR zelta un valūtas rezervju – tas ir nopietns sods, turklāt pēc raksta par "Ķīnas parāda" iespējamo defoltu kritās juaņa kurss starpbanku tirgos. Ja parāds patiešām tiks norakstīts, spiediens pret Ķīnas valūtu būs vēl daudz nopietnāks.
Galu galā Tramplam var ienākt prātā, ka tā nemaz nav tik slikta ideja – upurēt dolāra statusu otrā prezidentūras termiņa labad. vēl Baltajā namā var iesakņoties ideja par to, ka Federālā rezerve jau tāpat pērk tirgū amerikāņu obligācijas, tātad ASV ārējie kreditori vispār nav vajadzīgi: glābs drukas iekārta un budžets – gan valsts parādu samaksās, gan dolāru nodrošināts. Tādu pārliecību (lai arī tā neatbilst realitātei ekonomikā) amerikāņi iestāstījuši saviem ārvalstu sabiedrotajiem, un nekas (varbūt tikai veselais saprāts, taču tā tagad ir deficīta manta) nekavēs viņus pašus to pārbaudīt.
Šajā kontekstā kārtējo reizi var atsaukt atmiņā parunu par to, ka nav sliktuma bez labuma: pret Krieviju vērstās sankcijas ir likušas tai jau iepriekš parūpēties par savu finansiālo stabilitāti, zelta daļas palielināšanu zelta un valūtu rezervēs un ievainojamo vietu mazināšanu ārēja finansējuma priekšā. Ņemot vērā riskus un katastrofas, kas var notiks pasaules finanšu sistēmā, ja Vašingtona patiešām sāks karu pret Pekinu ne tikai tirdzniecībā, bet arī finansēs, Krievijas spertie soļi šķiet ļoti saprātīgi.
